“Nordea Rīga” maratonā piedalīsies arī skrējēju kluba “Ozolnieki” seniori 0
Grib pārbaudīt spēkus
“Skriešana man ļauj uzturēt labu veselību un pārbaudīt izturību. Man īpaši patīk skriet ziemā. Biju apņēmusies to darīt neatkarīgi no laika apstākļiem, ko arī īstenoju gan salā, gan putenī. Visgrūtāk gāja pa ledu, kad lija lietus,” teic Elita Gašpuite (80). Viņa atceras, ka sākums pirms 15 gadiem bijis ļoti grūts. No rītiem ļoti sāpējušas kājas un mugura, tomēr seniore nav padevusies. Tagad Elita 5 līdz 10 kilometru garā skrējienā dodas reizi nedēļā, taču katru dienu izkustas, arī vedot pastaigā suni.
Juris Bērziņš (69) skrien jau 30 gadus, no kuriem 25 vada skrējēju klubu “Ozolnieki”, kurā apvienojušies 65 skriešanas entuziasti. Viņš noskrējis 127 maratonus (42 km) un 59 pusmaratonus (21 km) ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā un Krievijā. Saskaitot kopā sacensībās un treniņos mēroto distanci, attālums sanākot lielāks nekā apkārt zemeslodei – vairāk nekā 40 tūkstoši kilometru.
“Maratonu var noskriet ikviens, kurš to vēlas, taču iepriekš regulāri un cītīgi jātrenējas vismaz gadu,” atzīst pieredzes bagātais skrējējs. “Arī tad nevar gaidīt labu rezultātu, taču liela uzvara būs arī distances pievārēšana. Turklāt, ja būs vēlēšanās piedalīties nākamajā maratonā, jāturpina trenēties, jo citādi nekas nesanāks.”
Viņaprāt, nav taisnīgi visus seniorus, kuri piedalās maratonā, ieskaitīt vienā grupā, jo fiziskā izturība atkarībā no gadu skaita atšķiras, tādēļ tie, kuri grib sacensties, nemaz nepiesakoties.
Juris atklāj, ka skrienot nogurumā nereti mēdz rasties šaubas par šīs nodarbes lietderību, taču finišā vienmēr esot milzīgs gandarījums. No visiem daudzajiem maratoniem viņš vislabāk atceras trīs sacīkstes, kad nav sasniedzis finiša līniju. Igaunijā, Otepē, līdz mērķim palikuši tikai kādi 12 kilometri, kad izjukušas kedas, taču ar zeķēm pa ledu nav varējis paskriet. No maratona reiz nācies izstāties tepat Rīgā, Biķerniekos, jo iepriekšējā dienā piedalījies orientēšanās sacensībās un mazliet sastiepis kāju. Kad mēroti jau 35 kilometri, nācies iet malā. Trešā neveiksmīgā reize bijusi Lietuvā Pasvales maratonā, kur valdījis tik nežēlīgs karstums, ka organisms, tuvojoties finišam, lūdzis apstāties.
Pēc skrējiena gribas lidot
“Mēs vadāmies pēc olimpiskā principa – galvenais ir piedalīties, nevis uzvarēt, un priecājamies, ka daudzi mūs sauc par trakiem,” teic Ervīns Kaļass (79), kurš regulāri skrien 37 gadus un piedalījies 57 pusmaratonos. Sākt ar to nodarboties ierosinājis kāds labs draugs, kurš teicis: līdz 40 gadiem var uzdzīvot, taču pēc tam jāsāk domāt, kā izdzīvot, par vienu no variantiem atzīstot skriešanu. Mēdz sacīt arī, ka šī aktivitāte palīdz saglabāt veselību, jaunību un skaistumu, un veselība Ervīnam patiešām turoties. “Pēc garāka skrējiena gribas lidot, jūtos vismaz par desmit gadiem jaunāks, jo visi sārņi caur ādu ir izvadīti laukā,” lepni stāsta seniors, kurš skrien trīsreiz nedēļā atkarībā no noskaņojuma 5 līdz 15 kilometrus.
Ervīns slāpju dzesēšanai lieto glikozes un C vitamīna maisījumu, bet Juris tēju ar medu vai ievārījumu. Seniori enerģijas dzērienus neatzīst un uzskata, ka tie var kaitēt organismam, īpaši, ja tas nav slodzei pietiekami sagatavots. Atšķirībā no jauniešiem viņi skrienot mūziku austiņās neklausās, jo uzskata, ka šis paradums kaitē dzirdei.
VIEDOKLIS
“Baltijas fizioterapijas centra” fizioterapeite Elita Salgrāve: “Es priecātos, ja blakus jauniešiem un vidēja gadagājuma cilvēkiem Latvijā skrietu vēl vairāk senioru. Tiem, kuri to dara jau gadiem ilgi, ķermenis ir pielāgojies šāda veida slodzei. Taču iesācējiem iepriekš vēlams konsultēties ar ģimenes ārstu un pārbaudīt mugurkaula, locītavu, sirds un asinsvadu sistēmas stāvokli. Ja nav līdzšinējas pieredzes vai arī tas nav darīts gadiem ilgi, slodze jāpalielina pakāpeniski un uzmanīgi. Ja ir liels liekais svars, deformētas locītavas, augsts asinsspiediens, maza sirds un asinsvadu izturība, treniņu programmu vajadzētu veidot kopā ar speciālistu un aktivitāšu laikā vadīties pēc sajūtām. Varētu sākt ar pastaigām, tad pāriet uz ātru soli vai skriešanu ar nūjām. Nevajadzētu pārspīlēt, sākumā pietiks ar 3 – 5 kilometriem.
Ķermenim veselīgas ir ne tikai kustības, bet arī trieciens pret virsmu, lai tiktu kairināti arī osteoreceptori – tas stiprinās kaulus un pasargās no osteoporozes, taču locītavas nedrīkst arī pārslogot. Labāk ir skriet nevis pa asfaltu, bet meža taciņām, kas ir amortizējošāks segums.”
