“Skrienot pakaļ projektiem un naudai, kļūstam pavirši.” Saruna ar zinātnieci Ieviņu Stūrīti, kas salīdzina Latviju un Norvēģiju 2
“Jēga būt zinātnē ir tad, ja interesē uzdot jautājumus un meklēt uz tiem atbildes,” saka Ieviņa Stūrīte, kurai ir doktora grāds augkopībā un kura strādā Norvēģijas Bioekonomikas institūtā NIBIO, pētot āboliņa audzēšanu.
Vēl padomju gados, netipiski rīdziniecei, viņa devās studēt agronomiju uz toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā. Pēcāk bija viena no pirmajām baltietēm, kas devās studēt uz ārzemēm.
Interesants ir gan I. Stūrītes dzīvesstāsts, gan viņas skatījums uz mūsdienu izglītības un zinātnes problēmām.
Esat ieguvusi doktora grādu Norvēģijā laikos, kad daudzi pat par ceļojumu uz ārzemēm neuzdrīkstējās sapņot. Kā jums tas izdevās?
I. Stūrīte: Domāju, ka tas, ka aizbraucu uz Norvēģiju, bija Dieva griba. Lauksaimniecības akadēmiju pabeidzu juku laikos – 1991. gadā. Bijām pēdējie, kas pabeidza ar padomju diplomu.
Taču studiju noslēgumā jau parādījās iespēja doties praksē uz Somiju. Tur nonācu praksē lauksaimniecības skolā, kur iepazinos ar skolas direktoru un viņa ģimeni. Viņi ieteica mācīties kādu no skandināvu valodām, jo, iemācoties vienu, var saprast arī citas.
Tāpēc pēc atgriešanās Latvijā mācījos norvēģu valodas kursos. Tolaik bija nodibināta arī Latvijas un Norvēģijas kultūras biedrība, kas deva stipendijas mācībām tautskolā Norvēģijā. Kursu vadītājs rosināja pieteikties.
Pēc studiju pabeigšanas bija iespēja atkal aizbraukt uz Somiju. Kamēr tur biju, pienāca vēstule, ka varu braukt uz tautskolu Norvēģijā. Tieši tad notika augusta pučs un mamma teica, lai labāk braucu uz Norvēģiju nekā atgriežos mājās, jo nevar zināt, kas ar Latviju vēl notiks.
Tajā dienā no rīta vēl bija telefonsakari ar Rīgu, bet pēcpusdienā sazināties vairs nebija iespējams. Ir ļoti smagi, ja esi tālu un nesaproti, kas notiek. Tā bija viena no mana mūža smagākajām dienām.
Nebija skaidrs, vai tiksiet atpakaļ. Ja nu dzelzs priekškars atkal aizveras…
Tieši tā, viss bija iespējams.
Norvēģijā nebija viegli, jo nebiju psiholoģiski sagatavojusies gadu ilgai prombūtnei. Nezināju arī, kāpēc esmu izraudzīta tieši es. Pēc tam uzzināju, ka rektors bija saņēmis 10 pieteikumus no Latvijas. Viņš neko nezināja par latviešu kultūru un mentalitāti, tāpēc drošības pēc piedāvāja vietu skolā man tikai tāpēc, ka biju vecākā no visiem pretendentiem.
Tautskolā var iegūt neformālo izglītību: dažādas praktiskas, kā arī sadzīvošanas prasmes. Es mācījos kursu “Forma, krāsa un tekstils”. Nebija norvēģu valodas stundu, tomēr to izdevās apgūt, kaut ne sevišķi augstā līmenī. Skolā valdīja tāda idille! Tolaik starp Latviju un Norvēģiju bija milzīgs kontrasts.
Norvēģija šķita kā miera pilna sala, kur visi ir priecīgi, pārticīgi un laimīgi, kur darbojās tie trīs pamatjēdzieni – Dievs, daba, darbs. Gribējās paturpināt Norvēģijas sapni. Uzdrošinājos iesniegt dokumentus Norvēģijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tur nebija iestājeksāmenu, skatījās vidējo atzīmi iepriekšējās studijās, un tā man bija laba, jo beidzu akadēmiju ar sarkano diplomu.
Daudzi studiju kursi man nebija jāapgūst, jo tos biju mācījusies jau Latvijā, taču daudz kas bija arī jauns, piemēram, bioloģiskā lauksaimniecība. Tomēr sapratu, ka arī padomju laikā iegūtās zināšanas bija labas. Tās man palīdzēja studēt, jo nebija viegli studēt norvēģu valodā.
Biju pirmā no Baltijas šajā akadēmijā, un man nebija nekādas saprašanas par to, kādi likumi šajā valstī valda. Studentiem no Baltijas tobrīd nebija nekādu iespēju saņemt stipendiju. Kas brauca no Āfrikas, tiem tādas iespējas bija, bet baltiešiem ne, jo mēs vēl nebijām iezīmēti kartē.
Kā tad plānojāt iztikt?
Vasarā biju Norvēģijā lasījusi zemenes, likās, ka ar nopelnīto naudu pietiks. Bet Norvēģijas valdībai tā nelikās: tā kā nebija ekonomiskā nodrošinājuma, man divu nedēļu laikā lika pamest valsti.
Taču imatrikulācijas pasākumā augstskolā biju jau iepazinusies ar kāda profesora ģimeni, kuri tieši tolaik grasījās braukt uz Latviju, tāpēc aprunājāmies, un viņi solīja palīdzēt.
Viņi palīdzēja pārsūdzēt lēmumu, piedāvāja darbu institūtā, atrada lētākas apmešanās iespējas, un varēju palikt Norvēģijā. Man visu laiku bijis tā, ka durvis it kā veras ciet, bet kāds palīdz un tās atkal atveras.
Studiju noslēguma darbu rakstīju par daudzgadīgu nezāļu bioloģisku iznīcināšanu: pētīju, cik reizes vajag sadalīt un apgriezt saknes, lai tām vairs nebūtu spēka dzīt jaunos asnus, analizēju cukurus un ogļhidrātus, kas nodrošina to augšanu.
1994. gadā atgriezos Latvijā. Te visu ārdīja nost, nedomājot, vai to vajag vai ne. Kolhozi bija izjukuši, agronomi vairs nevienam nebija vajadzīgi, arī akadēmijā bija štatu samazināšana. Devos uz Viesīti pie sava nākamā vīra.
Taču manā profesijā arī tur darba nebija. Sāku strādāt Viesītes profskolā un vidusskolā par angļu valodas skolotāju, ieguvu arī pedagoga izglītību. Sākumā vidusskolā mācīju tikai 5. klasi, nopelnīju 12 latus mēnesī (smejas).
Toties varēju pievērsties katram bērnam individuāli. Kad sāku mācīt vairākas klases, tad jau strādāju kā pie konveijera, vairs nevarēju daudz laika veltīt katram bērnam.
Ar laiku vīrs rosināja atgriezties Norvēģijā, nu jau mums visiem kopā ar meitiņu. Nolēmu tur izstrādāt doktora darbu. Nu jau bija iespējas arī baltiešiem saņemt stipendiju. Tā gan ir vairāk kā aizdevums. Ja pēc studijām paliec Norvēģijā, tā jāatmaksā. Ja dodies mājās un vismaz desmit gadus nebrauc atpakaļ, tad to Norvēģijas valsts uzdāvina.
Norvēģijā man gan jautāja, vai visa ģimene varēs izdzīvot par šo stipendiju, jo ļoti maza esot. Es tik teicu, ka jā, jo, salīdzinot ar Latvijas ienākumiem, tas vienalga bija daudz.
Svarīgi ir nenobīties un kādreiz pat ir labāk nesaprast, kādi šķēršļi priekšā, jo tad tu vienkārši ej un dari. Promocijas darba vadītājs solīja mani iesaistīt pētījumā un stāstīja par slāpekli un vēl visu ko, es tikai māju ar galvu, kaut neko daudz tobrīd nesapratu: piecus gadus taču biju bijusi prom no lauksaimniecības.
Tomēr galu galā mani iesaistīja citā projektā, kas bija saistīts ar balto āboliņu, ko pētu joprojām. Man bija jāpēta saknes. Sākumā nesapratu, kā tas iespējams, jo saknes taču ir zemē. Man pašai bija jāizdomā, kā tas būs iespējams. Izveidojām sakņu logus: ielikām dobēs mākslīgo stiklu, kas ļāva vērot sakņu augšanu un to dzīves ciklu.
Norvēģijā, lai iegūtu doktora grādu, nav jāraksta liels promocijas darbs, ir jābūt publikācijām, no kurām vismaz divām jābūt nopublicētām starptautiski atzītos zinātniskos žurnālos. Vēl ir jāraksta aptuveni 20 lappušu kopsavilkums par šīm publikācijām un līdz ar to arī doktorantūras laikā veikto pētījumu.
Šeit tas, ka jāraksta apjomīgs doktora darbs, palicis no padomju laikiem. Citās valstīs tāda modeļa nav.
Latvijā bija strīds par to, kādā valodā jāraksta doktora darbs. Varbūt labāk tad atteikties no tā!?
Vajag atteikties. Cik reizes kāds pēc tam pārlasa to milzīgo disertāciju? Tikmēr zinātniskie raksti aiziet apritē. Piemēram, redzu, kurš un kur manus rakstus citē. Tāpēc publikācijām jābūt primārajām. Tas gan prasīs daudz lielāku doktora darba vadītāja iesaisti, jo viņam jābūt šo publikāciju līdzautoram, tāpēc viņam ļoti jābūt iekšā doktoranta pētījumā.
Runājot par valodu, Norvēģijā publikācijas, kas vajadzīgas doktora grāda iegūšanai, raksta angliski. Tāpat angliski raksta kopsavilkumu. Norvēģiski raksta tikai summary – pavisam īso kopsavilkumu.
Es to uzrakstīju gan angliski, gan norvēģiski un latviski. Norvēģijā uzskata: kas nav publicēts angliski, tas vispār nav publicēts, kaut norvēģiski saprastu arī zviedri un dāņi. Ne jau katrs zinātnieks kļūs par starptautisku slavenību, un tajā pašā laikā neviens zinātnieks nestrādā tikai savai valstij. Lauksaimniecība ir ļoti pielietojama zinātne.
Bet, ja lielāko daļu zinātnisko materiālu raksta angliski, norvēģu zinātniskā valoda neattīstās!
Muļķības! Terminoloģiju norvēģu valodā attīstām vietējās konferencēs, konferenču rakstu apkopojumos, zinātniskās sarunās, zinātnieki raksta vietējiem nozares žurnāliem, piemēram, lauksaimniekiem paredzētiem žurnāliem, tādiem kā Latvijā “Agrotops”.
Taču, iespējams, Latvijā var darīt arī tā, ka doktora darba valoda jāizvēlas atkarībā no tā tēmas. Ja tā ir ļoti oriģināla, var ieinteresēt plašu sabiedrību, noteikti jāraksta angliski. Ja tā tikai Latvijā interesanta, var rakstīt latviski. Ja ir angliskās publikācijas, tad jau arī disertāciju tomēr var rakstīt latviski.
Starp citu, arī latviešu valodā tagad ienākuši tik daudzi anglicismi, ka dažbrīd jādomā, ko tad man saka. Piemēram, kāpēc tagad ir tikai inovācijas? Kāpēc nevar būt jauninājumi?
Un kādā valodā promocijas darbu vajadzētu aizstāvēt?
Tikko mans kolēģis no Norvēģijas bija Latvijā; viņu uzaicināja uz promocijas darba aizstāvēšanu. Sūdzējās, ka neko nesapratis, juties kā kāzu ģenerālis. Gribējis tomēr uzdot jautājumu, jo kopsavilkumu angliski bija lasījis, bet pie vārda tikt nebijis viegli. Tā arī nav sapratis, kāpēc uzaicināts.
Jaunais doktorantūras modelis paredz, ka būs pat pieci darba recenzenti un divi no viņiem būs starptautiski atzīti, tātad, visticamāk, no ārzemēm.
Kas ir tie, kas to visu izdomā?! Tas taču nav vajadzīgs!
Tāds ir Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums.
Pirms pieņemt lēmumus, ierēdņiem vajadzētu iepazīties ar pasaules pieredzi. Ierēdņi ļoti bieži izdara tik lielas aplamības, ka sekas jālabo gadiem ilgi. Bieži vien lēmumi ir nepārdomāti, pieņemti kādu cilvēku ambīciju dēļ. To novēroju gan Latvijā, gan Norvēģijā.
Recenzentam arī ir vajadzīgs laiks, lai izlasītu, iedziļinātos. Kāpēc tas būtu jādara pieciem cilvēkiem?
Norvēģijā ir tikai divi recenzenti, bet tādi, kuri jomu, kurā izstrādāts doktora darbs, pārzina, iespējams, vislabāk visā pasaulē. Viņi var būt arī no Norvēģijas, ja vien ir izcili, taču nevar būt no tās pašas universitātes, kurā studējis topošais doktors. Nedrīkst būt interešu konflikta. Recenzentus izraugās ļoti rūpīgi. Komisijas priekšsēdētājs arī izlasa darbu, tomēr tā apspriešanā daudz nemaisās.
Aizstāvēšanas valodu topošais doktors var izvēlēties. Ja visi komisijā saprot norvēģu valodu, darbu var aizstāvēt norvēģiski. Tomēr lielākā daļa aizstāvēšanu notiek angliski, jo recenzenti nāk ne tikai no Skandināvijas valstīm. Aizstāvēt angliski nevajadzētu būt problēmai: ja esi izvēlējies zinātnieka karjeru, jāzina angļu valoda.
Diemžēl Latvijā jūtu, ka ne visi zinātnieki lieto un labā līmenī zina angļu valodu. Ir jāmācās! Tomēr politikas veidotājiem jāņem vērā reālā situācija. Ja paplašina angļu valodas lomu, vispirms jārīko kursi akadēmiskajam personālam. Valodu zināšanas ir ļoti svarīgas, ja gribam, lai mūsu zinātni ierauga pasaule. Vai mums vajag doktorus, kas vajadzīgi tikai mums pašiem?
Mana promocijas darba aizstāvēšanā recenzenti bija norvēģis un zviedriete. Izvēlējos angļu valodu, lai visiem būtu jārunā svešvalodā un mēs būtu līdzīgākās pozīcijās.
Zinātniekam būtu arī jāmāk strādāt augstskolā un lasīt lekcijas, tāpēc Norvēģijā pirms darba aizstāvēšanas ir jālasa lekcija, kuras tēmu izdomā promocijas komisija. Lekcija parāda, vai topošais doktorants prot orientēties zinātniskajā literatūrā, izstāstīt par jautājumu, kas uzdots, vai prot iekļauties laikā.
Doktorantūrā mācās par zinātnieku. Lai strādātu zinātnē, ir jābūt tieksmei atkal un atkal uzdot jautājumus, un labs zinātniskais darbs ir tāds, kas rada atkal jaunus jautājumus.
Kā vērtējat Latvijas zinātnes līmeni?
Varbūt būšu pārāk kritiska… Un, protams, es neesmu lasījusi visus Latvijā izstrādātos zinātniskos darbus, bet esmu lasījusi doktora darbu, kas ir labs maģistra, bet ne jau doktora darbs. Ja paskatāmies uz zinātni kritiski, ļoti daudz kur redzam tikai vārdu spēles un kas jauns tur ir ļoti minimāli.
Nemākam arī zinātniski diskutēt, apspriest viens otra darbus. To gan saku tikai par lauksaimniecības zinātni, par citām jomām nevaru spriest. Taču tāpēc jau zinātne ir interesanta, ka varam diskutēt.
Liela problēma Latvijā ir arī tā, ka zinātnē nav paaudžu maiņas, ir pārāk maz jaunu cilvēku, kas iegūst doktora grādu. Iespējams, iecerētais jaunais modelis ar pieciem recenzentiem, apjomīgā promocijas darba rakstīšanu angliski jaunus cilvēkus vēl vairāk atbaidīs no doktorantūras. Arī finansiālie nosacījumi nepiesaista doktorantūrai.
Iecerēts stipendiju palielināt.
Bet kas būs pēc studijām? Vai visiem pietiks salīdzinoši labi apmaksāta darba zinātnē un augstskolās? Nepietiek lielā logā salabot vienu mazu rūti. Ja tajā daudz problēmu, jālabo viss logs. Ja neredz kopainu, nevar tikt tālāk.
Kāpēc strādājat zinātnē Norvēģijā, nevis Latvijā?
Pēc doktora grāda iegūšanas ar lielu degsmi atgriezos Latvijā. Taču… Latvijā ir tāds teiciens: Eiropa mūs nesapratīs. Man toties likās, ka Latvija mani nesapratīs. Biju bijusi prom sešus gadus. Tas ir mazliet par ilgu. Četru gadu prombūtne esot maksimums, pēc kuras vēl var saprast, kas šajā valstī notiek.
Latvijā gan grib dzīvot pa jaunam, tomēr padomju laika domāšana joprojām nāk līdzi.
Kā tieši sastapāties ar šo padomju laika domāšanu?
Demokrātija dod ne tikai iespēju brīvi runāt, bet, manuprāt, uzliek arī pienākumu domāt vienam par otru, lai mēs visi vairāk vai mazāk justos labi.
Latvijā sāku strādāt Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijā un tur izjutu tādu tendenci, ka darbs notiek pa tukšo, it kā ir liela organizēšana un darbošanās, bet rezultātā čiks vien sanāk. Tāpat nerunāšana sapulcēs: tās it kā notiek ķeksīša pēc, bet lielā runāšana ir pēc sapulces. Vai runā tā, ir kā būtu, piemēram, kāds skaists dārzs, kaut īstenībā tāda dārza nemaz nav.
Salīdzinot darbu zinātnē Latvijā un Norvēģijā, jāsaka, ka te vairāk skrien pa virsu, lai tikai izpildītu projekta nosacījumus. Piemēram, apņemas, ka būs publikācija, vēl nezinot, vai pētījumam būs kādi rezultāti.
Bieži pietrūkst laika analīzei. Skrienot pakaļ projektiem un naudai, kļūstam pavirši. Norvēģijā vairāk iet dziļumā, tomēr arī tur pamazām saprot, ka konkurenti neguļ, un sāk skriet. Nedomāju, ka tas ir pareizi. Ejam līdzīgās lamatās, kā bija padomju laikā: ka tikai lielākas ražas, kvalitāte nav svarīga.
Nostrādāju apmēram pusotru gadu, tad ar ģimeni devāmies atpakaļ uz Norvēģiju. Aizbraucām gan meitas, nevis mana darba dēļ. Ja nebūtu ģimenes, būtu vēl palikusi Latvijā gaisu maisīt.
Meitai labāk klājās Norvēģijā?
Pēc tam kad mācības iesāktas Norvēģijā, mācīties Latvijā nebija viegli. Kaut mājās runājam latviski, tas nenozīmē, ka viņa zināja gramatiku, literāro valodu. Matemātikā Latvijas skolā bija tikts tālāk nekā Norvēģijā tajā pašā klasē.
Taču vistrakākais bija bērnu attieksme: mobings, apcelšana. Tas bija liels kontrasts ar Norvēģiju, kur 15 bērnu klasē visi sadzīvoja ļoti draudzīgi, kur arī vecāki ļoti gādāja par to, lai psiholoģiskais klimats klasē būtu labs, piemēram, vienojās, ka dārgu zīmolu drēbes uz skolu nedrīkst vilkt.
Norvēģijā dzīvoju uz nelielas salas: vietējā skolā var mācīties līdz 10. klasei, bet visā skolā ir tikai 40 bērni. Taču bērnu zināšanas ir ļoti labas, vienīgais sliktums, ka nav izvēles draugu ziņā.
Visu laiku gan ir runa, ka vajadzētu slēgt, tomēr skolai izdodas izdzīvot, jo apkārt ir vēl citas salas, kur skolu vairs nav. Viena skola divus gadus turējās ar tikai pieciem bērniem, tad to tomēr slēdza.
Norvēģijā atzīmes bērniem neliek līdz 7. klasei. Var diskutēt, vai tas ir pareizi vai ne, vai iespējams citā veidā uzturēt motivāciju mācīties. Norvēģija tomēr nav starp tām valstīm, kur skolēnu sasniegumi būtu visaugstākie (jaunākajā skolēnu snieguma salīdzinājumā PISA Norvēģijas 15 gadus vecie skolēni lasītprasmē bija 19. vietā, matemātikā bija 15. vietā, dabaszinātnēs – 27. vietā 80 valstu vidū. – I. K.). Taču domāju, ka norvēģi atraduši veidu, kā izglītības sistēmā vienlaikus saglabāt cilvēcību un salīdzinoši augstu sekmju līmeni.
