Skrien ar prieku sirdī! Diāna Džaviza – pirmā no Latvijas, kas uzvarējusi Spartatlonā 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā skriešanu mīl, jo īpaši garākas distances. Mums ir bijuši izcili skrējēji, kaut vai Ņujorkas maratona uzvarētāja Jeļena Prokopčuka. Bet ir paliels skaits cilvēku, kuriem patīk skriet daudz un dikti vienā reizē.
Savulaik Georgs Jermolajevs pat iekļuva Ginesa rekordu grāmatā. Ultramaratonistu Meka jeb viņu olimpiskās spēles ir Grieķijā notiekošais Spartatlons. Skrējiens ar vēsturi. Pirms mūsu ēras šo distanci no Atēnām līdz Spartai veicis kareivis Feidipīds, lai aicinātu spartiešus palīgā uz Atēnām cīņā pret persiešiem.
Tie atteikuši, Feidipīds atskrējis atpakaļ pavēstīt sliktu ziņu. Feidipīds bija labs skrējējs, galu ņemot spēku izsīkumā. Kopš 1983. gada Grieķijā tiek rīkotas ultramaratonistu sacensības jeb Spartatlons.
Pērn tās Covid-19 dēļ nenotika, bet pirms neilga laika Latvijas ziņu plūsmu, kurā pēdējā laikā nekā daudz priecīga nav, patīkami pašķīdināja vēsts – 34 gadus vecā salacgrīviete Diāna Džaviza uzvarējusi Spartatlonā. Viņa 246 km distanci noskrēja 25 stundās, 24 minūtēs un 25 sekundēs.
Tuvākā sekotāja atpalika vairāk nekā par pusstundu.
Diāna kopējā vērtējumā arī ar vīriešiem bija septītā ātrākā.
Divas vietas augstāk bija cits latvietis Matīss Vecvagaris, kas ir jauns rekords mūsu vīriem. Šoreiz stāsts par Diānu, jo viņas rezultāts ir visu laiku ceturtais labākais dāmu konkurencē Spartatlona vēsturē. Ātrāk skrējušas tikai poliete Patrīcija Bereznovska un divas reizes amerikāniete Naģi Katalina.
“Esmu nogurusi, bet ļoti pārlaimīga. Tas nogurums iestājās tikai pāris dienas pēc sacensībām, jo, šķiet, adrenalīns sāka iet ārā no ķermeņa, un bija sajūta, ka varētu visu dienu gulēt,” pagājušajā nedēļā sazvanīta “Latvijas Avīzei” saka Diāna, kura ikdienā dzīvo Vīnē.
Izrādās, ka tikšana līdz dalībai Spartatlonā nemaz nav tik viegla, kurš katrs tur nevar tikt.
“Bija plānots Spartatlonā startēt 2020. gadā, bet skrējienu pandēmijas dēļ atcēla. Pērn organizatori publicēja dalībnieku sastāvu, jo Spartatlonā nevar startēt visi, kas grib, notiek izloze. Kad uzzināju, ka esmu sarakstos, sāku speciāli gatavoties šīm sacensībām. Nolēmu paņemt sev treneri – sporta zinātnieku un labu skrējēju, kurš arī pats bija dalībnieku sastāvā. Man pašai šķita, ka ar savu mazo pieredzi tik grūtām sacensībām vienatnē es nespēšu sagatavoties.”
Minēji par izlozi jeb loteriju. Cik liela ir konkurence, lai piedalītos Spartatlonā?
D. Džaviza: Par skaitļiem nezināšu teikt, bet, lai pretendētu uz Spartatlonu, ir nepieciešams noteiktā laikā veikt noteiktu kilometru skaitu. Sievietēm tie ir 160–170 km 24 stundu laikā, vīriešiem attiecīgi vairāk. Tas ir pirmais solis, lai vispār pretendētu uz dalību sacensībās.
Pretendentu jau allaž ir daudz, tāpēc notiek izloze, kurā ir arī noteikts dalībnieku skaits no katras valsts.
Vēl ir arī gaidīšanas saraksts, ja kāds dalībnieks traumas vai citu iemeslu dēļ atsakās no dalības.
Sacensībās ir dalības maksa?
Protams. Tie ir 600 eiro, bet tajā iekļauta palikšana viesnīcā pirms un pēc sacensībām, ēdināšana, transfēri. It kā tā ir liela summa, bet tajā pašā laikā, ņemot vērā, kas tiek nodrošināts, tā nav nemaz tik liela.
Kam tu biji gatavojusies un kā juties skrējienā?
Laika apstākļi bija labi, bija mazs vējš, pa dienu plus 25–30 grādi pēc Celsija, bet naktī gan nosalu, kādu brīdi pat bija sajūta, ka ir pārāk liela ķermeņa atdzišana, un tas bija bīstami. Nākamajā dienā jau bija plus 38 grādi. Pati biju gatavojusies karstākiem laika apstākļiem, man plus 30 ir ideāla temperatūra. Karstumu nemaz tik daudz nejutu, varētu teikt, ka tā man bija komforta temperatūra. Sacensībām gatavojos Austrijā, kur ir mana dzīvesvieta.
Cik runāts ar gargabalniekiem, bieži piemin tā saukto lūzuma brīdi, kad šķiet – viss, bet, to pārvarot, var turpināt. Tev arī bija tāds?
Divas reizes bija bīstami momenti. Pirmais 195 km, kur man sākās kas līdzīgs halucinācijām, kur es redzēju cilvēkus un sejas, kuru tur nemaz nebija.
Par laimi, drīz vien bija kontrolpunkts, kur es atguvos. Otrais brīdis bija naktī, kad bija ļoti auksts. Lai gan mugurā bija jaka, ķermenis vienalga atdzisa. Bija jāsamazina temps. Tas bija brīdis, kad līdz nākamajam kontrolpunktam un atbalsta punktam, kur varēju nomainīt apģērbu, bija 17 km. To pusotru stundu man nācās kārtīgi pacīnīties ar sevi. Kontrolpunktā pārģērbos un kārtīgi sadzēros karstu tēju, sasildījos. Tālāk viss bija kārtībā, bet pirms tam brīdis bija nepatīkams.
Tev bija atbalsta komanda?
Nebiju viena, palīdzēja pazīstams skrējējs no mana skriešanas kluba. Viņš man palīdzēja kontrolpunktos. Tas bija ļoti liels atbalsts, lai gan viņš man palīdzēja pirmo reizi, tāpēc bija neliels stress, vai viss sanāks. Varbūt viss nebija perfekti, bet kopā tikām galā. Bez šī atbalsta es nebūtu iztikusi.
Kāda bija sajūta distancē, jo tie tomēr ir 246 kilometri. Vai tā ir marķēta? Nevar kaut kur nošaut garām?
Pagriezienu, krustojumu punktos ar dzeltenām bultām uz ceļa bija norādes, kur jāskrien. Naktī es brīžiem arī šaubījos, vai esmu uz pareizā ceļa. Neapmaldījos, bet satraukums šajā ziņā bija. Lasīju, viena amerikāņu meitene aizskrējusi nepareizi. Tas gan parasti notiek tajos brīžos, kad skrējējs ir lūzumā un vairs īsti nekoncentrējas.
Kā tu vispār sāki skriet? Cik palasīju internetā, tad pirmais mērķis bija atmest smēķēšanu?
Jā, tas bija pats pirmais – atmest cigaretes. Tas sanāca. Garie gabali gan sākās cita iemesla dēļ. Ultradistances sāku, jo biju sliktās attiecībās. Pēc katra strīda vienmēr gāju ārā skriet, jo vairāk, jo labāk. Tas man ļoti palīdzēja. Tagad esmu noskrējusi 246 kilometrus, kas man ir jauns rekords.
Savulaik, kad sāku skriet, uz kilometriem vispār neskatījos. Tikai uz laiku, piemēram, stundu. Kad noskrēju pirmos 15 kilometrus, aiz prieka lēcu gaisā. Tad sekoja pirmais pusmaratons (21 km), pirms pieciem gadiem pieveicu pirmo maratonu (42 km).
Skrēju pēc izjūtām, pagarinot distances. Nekad sev neteicu – šodien jānoskrien tik un tik. Ar laiku varēju vairāk, bet tas sākums bija tā, ka noskrien tik, cik vari. Lai pēc tam vari vēl darboties un diena nav sabojāta. Tā, lai atskrienu mājās un varu vēl uztaisīt ēst.
Ķermenis ar laiku pielāgojas. Tas nenotika ātri, bet es jutu, ka varu arvien vairāk. Jā, bijuši brīži, kad negribas iet ārā skriet. Tad arī to nedaru. Tad labāk pastaigājos, braucu ar riteni. Es sevi nespiežu skriet. Man skriešana patīk, mīlu to darīt, bet negribu ar piespiešanu, ka obligāti tas šodien jādara, sabojāt savas attiecības ar skriešanu.
Tev pieder skrējiena Rīga–Valmiera rekords dāmām. Tie ir 107 kilometri, šis bija daudz grūtāk?
Tas ir relatīvs jēdziens, jo īsāku distanci skrien citā tempā nekā 246 kilometrus. Līdz ar to neteiktu, ka uz pusi īsāka distance ir vieglāka.
Man patīk skriet sliktos laika apstākļos, kad līst vai snieg, ir auksts.
Tāpēc mans izaicinājums šoreiz bija karstums, gribēju sevi izaicināt uz Spartatlonu, jo tur parasti ir ļoti karsts. Gribēju sevi pārbaudīt arī tādos laika apstākļos, pārliecināties, ka nenoģībšu pie otrā stūra. Jo pirms tam man karstā laikā ir klājies ļoti grūti. Rīga–Valmiera ir skriešana pa šoseju, bet Spartatlons jau arī līdzīgs, tāpat pa koplietošanas ceļiem. Bija daudz uzmundrinājumu no garāmbraucošajiem. Tas bija patīkami.
Bērnībā arī biji skrējēja?
Mans bērnības sporta veids un sirdslieta bija basketbols. Pēc astotās klases aizgāju uz Rīgu, tur nomācījos vienu gadu. Diemžēl man bērnībā nebija neviena, kurš varētu pateikt, ka man tas izdodas. Pati sev neticēju, biju kautrīga un basketbolu pametu. Gribēju sasniegt vairāk, bet nesanāca.
Skolā varēji iedomāties, ka kādreiz noskriesi 246 kilometrus?
Nē, nemūžam. Pirms trim gadiem es par to vēl nevarēju iedomāties, kur nu vēl bērnībā!
Ko tu citiem ieteiktu, lai sāktu skriet un kādreiz sasniegtu tādu līmeni, kādā esi tagad?
Nevajag skatīties uz citiem un brīnīties, cik daudz un ātri viņi skrien. Katrs kilometrs, ko cilvēks noskrien, ir vērtīgs.
Jāskrien tik, cik vari. Jāieklausās savā ķermenī, jādara tik daudz, cik vari un ar ko esi apmierināts. Nevajag sevi pārpūlēt.
Nevajag darīt to, kas nepatīk. Ja ir par daudz, tad jāapstājas. Nepatika nenesīs neko labu, cilvēks nebūs laimīgs. Ja negribas kādu dienu skriet, tad nevajag. Galu galā var pastaigāt vai braukt ar riteni. Es domāju, ka galvenais ir būt aktīvam, nesēdēt mājās uz dīvāna, būt svaigā gaisā. Tas ir svarīgākais.
Kādi tev varētu būt tālākie mērķi?
Turpināšu skriet. Plāni it kā ir, par Spartatlonu tie nebija, bet tagad nezinu. Tas ir kā savdabīga atkarība, man jau tagad atkal gribas tur skriet.
Tu neesi profesionāla skrējēja, līdz ar to pašai jāfinansē šis prieks.
Es strādāju pilna laika darbu, taču man ir paveicies ar darba devēju, kurš pats ir bijušais sportists netradicionālā veidā – japāņu zobenu cīņā. Viņš savulaik bija Eiropas čempions.
Darbavieta mani atbalstīja ar apģērbu, apaviem. Galus savelku kopā – ar noteikumu, ja netraumējos.
Ja tas notiek, tad liela daļa aiziet fizioterapeitiskām lietām. Strādāju datu analītikas kompānijā, šī nozare pēdējos gados arvien attīstās, jo darba apjomi pieaug.
