Alūksnieša mērķis: gada laikā noskriet septiņus maratonus septiņos kontinentos 1
Alūksnietis Dins Vecāns izvirzījis mērķi kļūt par pirmo Baltijas valstu pārstāvi, kurš noskrējis septiņus maratonus septiņos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu. Turklāt izdarīt to gada laikā.
Vai esmu laimīgs?
Āfrika un Āzija jau pieveikta – Dins noskrējis Marakešas un Telavivas maratonu. Maijā būs Eiropas kārta pašu mājās – “Nordea” Rīgas maratons. Jūlijā paredzēts Riodežaneiro, tālāk Melburna, Ņujorka un suņa aste novembrī vissarežģītākā – Antarktīda, kur šis laika posms ir vissiltākais – no mīnus 10 līdz mīnus 20 grādiem, bet vējš var salu padarīt krietni stindzinošāku.
“No Baltijas valstīm neviens to vēl nav paveicis, bet es ticu, ka man izdosies. Ticu arī veiksmei, un tā ir jānopelna ar smagu darbu, ko esmu gatavs darīt,” sarunā ar “LA” apņēmību pauž Dins, kurš sportisks bijis kopš bērnības, trenējies basketbolā, bet skriešana aizrāva tikai aizpērn – 23 gadu vecumā.
Dins jau pēc 9. klases skaidri zinājis, ka vēlas kļūt par arhitektu, tādēļ iestājies Rīgas Celtniecības koledžā. Pēc trešā kursa ERASMUS programmas ietvaros pavērusies iespēja gadu mācīties Dānijā. “Kad rakstīju bakalaura darbu un paralēli strādāju, dienā pie datora pavadīju pat 16 stundas. Pēc pāris mēnešiem šādā režīmā sāku domāt – vai esmu laimīgs, apmierināts un tādā rutīnā vēlos pavadīt arī tālāko dzīvi? Daru daudz, ķeru visu, bet nav miera, laimes sajūtas.”
Nekad nepadodas
Pēc diplomdarba nodošanas sācis taustīties – skvošs, peldēšana, arī aktīvāka sabiedriskā dzīve – pasākumi, ballītes. Bet nebija “klikšķa”, kas uzrunātu un radītu aizrautību. “Kaut kā neviļus sāku skriet – ar basketbola botēm un pilnīgi nepareizi, bet radu ilgi meklēto mieru. Skriešanai milzīgs pluss, ka to vari darīt jebkur, vajag tikai apavus un šortus. Braucot ceļojumā, viegli var paņemt līdzi. Basketbolam, skvošam vajag partneri, laukumu un nevari būt neatkarīgs. Skriešana ir ļoti ekonomiska, ērta, veselīga un ļauj sakārtot domas.”
Progress bijis straujš, un jau pagājušajā gadā Dins metis sev pirmo lielo izaicinājumu – noskrējis ultramaratonu, nepilnus 70 km garu distanci. “Tā ir grūtākā lieta, ko esmu paveicis. Skrēju deviņas stundas. Ap 35. kilometru iedomājos, ka pieveikta tikai puse… Bet es nekad nepadodos, tas nav manā stilā, nolēmu, ka turpināšu iet. Vairāki cilvēki mani apdzina, bet trešajam iesēdos astē, savācos un noskrēju līdz galam.”
Pēc tam internetā nejauši atradis informāciju par septiņiem maratoniem septiņos kontinentos un sapratis, ka grib to realizēt. “Maratons ir lieliska iespēja iepazīt pilsētas, kultūras un cilvēkus. Cik Marakeša bija tālu no mūsdienām, tik Telaviva – jau priekšā mums, viss ļoti attīstīts,” ar iespaidiem dalās Dins Vecāns, kurš šobrīd Poznaņas Tehniskajā universitātē Polijā studē maģistrantūrā. Viņa diena sākas piecos no rīta ar treniņu, seko darbs un vakarā – skola. Skriešana ir prioritāte, un, lai realizētu mērķi, Vecāns apsver iespēju uz laiku pārtraukt studijas.
Meklē finansējumu
Laiks jāvelta ne tikai treniņiem, bet arī finansējuma meklēšanai. Viņam izdevies savākt līdzekļus četriem posmiem, bet atlikušajiem vēl tiek lūkots pēc atbalstītājiem. Antarktīdas ekspedīcija būšot visdārgākā – 10 500 eiro. Tur ir grūti samazināt izmaksas, bet būtībā Dins ir ļoti pieticīgs. Piemēram, lai ietaupītu, izmanto “CouchSurfing” sistēmu jeb, braucot uz ārzemēm, internetā atrod pie kāda svešinieka naktsmājas. “Telavivā man bija pirmā pieredze. Iepazinos ar kādu vietējo, kuram bija divi dobermaņi, milzīgi, bet ļoti pozitīvi. Nevajadzēja tērēt naudu viesnīcai, tādējādi ietaupīju savus 200 eiro. Apsveru iespēju stopēt pa ceļam uz Austrāliju. Esmu gatavs jebkam, lai tikai nokļūtu pilsētā, un gan jau tur kaut kā izdzīvošu, kaut vai kempingā dzīvošu vai zem klajas debess,” smaida Dins, piebilstot, ka ekstrēmie apstākļi atstāj pozitīvākus iespaidus nekā standarta brauciens, kurā viss ir izrēķināts un iepriekš paredzams.
Sportista mērķis ir arī nest Latvijas vārdu pasaulē, tādēļ katrā maratonā viņš finišē ar Latvijas karogu rokās: “Esmu patriots un vēlos parādīt latviešus kā aktīvu, dzīvespriecīgu un sportisku tautu. Ar karogu skrienu jau 200 metrus pirms finiša, skatītāji iedod papildu emocijas.” Antarktīdā maratons paredzēts 18. novembrī, un tā pieveikšana varētu būt lieliska dāvana Latvijai dzimšanas dienā. Skarbajos apstākļos tas noteikti dos gribasspēka piešprici tikt līdz finišam.
Dina mērķis nav kļūt par profesionālu skrējēju, tāpēc rezultāts nav svarīgākais, bet katru reizi tiek izvirzīts mērķis, kas dod papildu motivāciju. “Marakešā gribēju noskriet 3 stundās 15 minūtēs, Telavivā – par piecām minūtēm ātrāk. To arī paveicu, un Rīgā mērķis ir “palīst” zem trīs stundām.” Alūksnietis atzīst, ka cilvēka spēju robežas ir neizmērāmas, un viņš jau sapņo, ka kādreiz pieveiks prestižo Monblāna pārgājienu – tie ir 166 km kalnos…
