Skrejlapu nodoklis vēl jālāpa 0
Nepamanīti palikuši arī citi caurumi, kas, cerams, tiks aizlāpīti līdz budžeta pieņemšanai galīgajā lasījumā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais Dabas resursu nodokļa jaunais regulējums citstarp paredz drukātajiem reklāmas izdevumiem un materiāliem piemērot nodokli – 1,30 eiro par kilogramu. Plānots, ka šādā veidā valsts kasi varētu papildināt par aptuveni diviem miljoniem latu. Vides ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) gan uzsver, ka nodokļa primārais mērķis ir ne tik daudz gūt papildu ieņēmumus, bet gan motivēt uzņēmējus izvēlēties pārdomātākas, mazāk kaitinošas un piesārņojošas metodes iedzīvotāju uzrunāšanai. Proti, tā vietā, lai pielādētu pastkastītes ar reklāmas skrejlapām, bukletiem un biļeteniem, tos varētu adresēt tikai tiem cilvēkiem, kuri vēlas šo informāciju saņemt, vai aizstāt ar elektroniskiem sūtījumiem. Ministrs arī atzinīgi vērtēja, ka nozares pārstāvji, kuri sākotnēji bijuši noskaņoti ļoti kritiski, tagad konstruktīvi sadarbojoties un palīdzot nodokļa ieviešanā.
Apspriežot šo likumprojektu, politiķi visbiežāk runā par “kaitinošajām lielveikalu skrejlapām”, ignorējot faktu, ka cilvēkus ne mazāk kaitina arī “partiju avīzes” un skrejlapas. Ņemot vērā, ka nākamais ir vēlēšanu gads, tās, visticamāk, mūsu pastkastītēs atgriezīsies biezā slānī. Taču VARAM piedāvātā likumprojekta redakcija runā tikai par precēm un pakalpojumiem, nevis par politisko reklāmu. Ministrs gan mierina, ka tas tikšot labots. “Viennozīmīgi šis nodoklis attieksies arī uz neadresētu politisko reklāmu. Katrā ziņā tāds ir mūsu mērķis. Definīcijas jautājums ir juridisks. Ja tur ir kāda nianse, tad līdz galīgajai apstiprināšanai tā tiks novērsta,” teica E. Sprūdžs.
Dabas resursu nodokli par reklāmas materiāliem plānots iekasēt no to izplatītāja Latvijā. Tādējādi no tā nevarētu izvairīties arī gadījumā, ja materiāli tiks drukāti ārvalstu tipogrāfijās. DRN iekasēšanu Valsts ieņēmumu dienests (VID) veiktu, pamatojoties uz pašdeklarēšanās principu, tāpat kā vairākums dabas resursu nodokļu, kā arī PVN, UIN un algas nodokļus. Proti, uzņēmējs pats paziņo, kāds bijis izplatītais reklāmas apjoms, iesniedz atskaiti, aprēķina un samaksā nodokli. Šaubu gadījumā tiktu veikti kontroles pasākumi, kuros pēc pirmdokumentiem varētu pārliecināties, cik kilogramus reklāmmateriālu uzņēmums izplatījis. Uzskaites dokumenti un citas reklāmas izdevumu un materiālu svara noteikšanas metodes gan vēl nav izstrādātas. Projekts paredz, ka Ministru kabinetam tas jāizdara līdz gada beigām.
Vēl viena viltība, ko varētu izmantot uzņēmumi un politiskās partijas, lai izvairītos no nodokļa, – savus reklāmmateriālus reģistrēt kā preses izdevumus. Jau tagad lielveikalu produktu katalogi tiek papildināti ar TV programmām vai reklāmrakstiem, lai noturētu saņēmēja interesi. Kā uzzināju Uzņēmumu reģistrā (UR), piereģistrēt šādu izdevumu kā mediju ir pavisam vienkārši. Pietiek ar to, ka tas atbilst Preses likumā noteiktajiem kritērijiem (iznāk ne retāk kā reizi trīs mēnešos, vienreizējā tirāža pārsniedz 100 eksemplārus), kā arī pieteicējs nomaksājis reģistrācijas nodevu (100 latus). Saturu UR darbinieki šādos gadījumos īpaši nevērtējot. Pagaidām gan vēl neesot novērots, ka piereģistrēties censtos acīmredzami reklāmas izdevumi. Taču skaidrs, ka juristiem nāksies pasvīst, lai aizlāpītu caurumus topošā nodokļa regulējumā.
