Skramba pirkstā – ne vienmēr nieks. Kad kaķa skrāpējums var būt bīstams 0
Reizēm nelabvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā bez uzmanības atstāta skramba pirkstā var beigties ar operāciju vai ļaunākajā gadījumā – pat visa locekļa amputāciju. Ko ievērot, lai tā nenotiktu?
Pirkstā ierauta skabarga, savainojums ar rozes vai cita auga ērkšķi, adatu, stikla lausku, zivs asaku un citas sīkas traumas, kas inficē brūci, var rosināt paronīhiju, kad zem naga valnīša veidojas infekcija, vai arī panarīciju, kad tas notiek pirksta galā: ādā, zemādā vai kaulā. Lai sāktos šādas nepatikšanas, pietiek ar šķietami nevainīgu mikrotraumiņu, kurai nereti pat nepievēršam uzmanību.
Panarīcija attīstību var rosināt arī apsaldējums un apdegums, kad cietusī āda nespēj kalpot kā aizsargbarjera pret infekciju, norāda Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ārsts Mārcis Jēgers.
Viņš īpaši aicina uzmanīties kaķa koduma vai skrāpējuma gadījumā, jo uz murrātāja zobiem un siekalām ir vielas, kas var izraisīt infekciju.
Traumatologiem arvien biežāk jāārstē arī cilvēka kodumi pirkstā, kas ir ne mazāk bīstami, jo mutē mīt ļoti daudz baktēriju.
Iekaisums un infekcija var veidoties, nepievēršot uzmanību ievainotam ienadzim, arī pēc manikīra vai pedikīra procedūras, kad radusies mikrotrauma. Pēc tam pastāv neskaitāmi daudz iespēju saskarties ar stafilokokiem vai streptokokiem, kuri var iekļūt brūcē un inficēt naga gultni.
Biežāk panarīcijs attīstās cukura diabēta slimniekiem, smēķētājiem ar izteiktu asinsvadu aterosklerozi, narkomāniem un cilvēkiem ar vāju imunitāti. Tam biežāk ir pakļauti pārtikas ražošanā, telpu uzkopšanā un dārzniecībās strādājošie, kas ikdienā saskaras ar asiem priekšmetiem. Liels infekcijas risks pastāv, piemēram, ja pirms traumas gūšanas griezta gaļa.
Nevajadzētu paļauties uz organisma aizsargspējām un panarīcija profilaksei pēc jebkuras traumas rūpīgi nomazgāt rokas ar ziepēm tekošā ūdenī, nosusināt un dezinficēt ar spirta šķīdumu, kas pārsniedz 40%, vai citu līdzekli.
Neievērojot profilaksi, pastāvot baktēriju attīstībai labvēlīgiem apstākļiem, uzreiz pēc negadījuma vai arī pēc 3–7 dienām var attīstīties infekcija. Par to liecina pirksta pietūkums, apsārtums, kustīguma ierobežojums, sāpes, karstuma sajūta, pulsācija, strutu veidošanās, kā arī paaugstināta ķermeņa temperatūra.
Parādoties šādām pazīmēm, var palīdzēt siltas sāls, kliņģerīšu vai kumelīšu uzlējuma, kā arī kālija permanganāta jeb zilo graudiņu vanniņas.
Strutas palīdzēs izvilkt vēsas sālsūdens vai degvīna kompreses.
Taču reizēm infekcija vai svešķermenis mēdz iekapsulēties vai arī izplatīties tālāk, īpaši, ja problēma radusies piektajā, proti, mazajā pirkstiņā, kas savienots ar apakšdelmu. Tad infekcija var uzliesmot arī pēc ilgāka laika, pat gada, pavājinoties imunitātei.
Ja pašu spēkiem nav līdzēts, savlaikus vēršoties pie ārsta, parasti pietiks ar nelielu griezienu pirkstā un ambulatoru ārstēšanu. Sarežģītākos gadījumos strutas, kas atrodas zemādā, pa pirksta mīkstajiem audiem var iekļūt kaulā. Ja rentgenuzņēmums liecina, ka infekcija izplatījusies kaula porās, lai pārtrauktu baktēriju vairošanos, inficētā kaula daļa jāņem laukā.
Ja pastāv šaubas, vai nevar iztikt bez ķirurģiskas iejaukšanās, kritērijs ir sāpju un diskomforta dēļ negulēta nakts.
Iespējams, ārsts izrakstīs antibiotikas iekšķīgai lietošanai, bet lokālai pirksta apstrādei ieteiks hipertonisko sālsšķīdumu vai gelu.
Par infekcijas izplatīšanos mēdz liecināt sārtas svītras uz apakšdelma. No pirksta tā var pāriet uz plaukstu, apakšdelmu, augšdelmu un vissliktākajā gadījumā nokļūt līdz pat sirds vārstuļiem un inficēt tos.
Jārēķinās arī, ka, strutām meklējot vietu, kur izkļūt no audiem, tās var nonākt asinsvados, un tad baktērijas izplatīsies asinsritē. Ja ir vāja imunitāte vai ļoti agresīvi mikroorganismi, iespējama sepses attīstība – asins un visa organisma saindēšanās.
