“Skolu medmāsas ir saglabājušās no padomju laikiem, bet viņu funkcijas ir mazinājušās,” intervija ar Pēteri Apini par to, vai mūsdienu skolās nepieciešamas medmāsas
0
Skolasbērnu mammas dažkārt sarunās piemin skolu medmāsas, kuru lēmumi saistībā ar bērnu “ārstēšanu” reizēm nešķiet līdz galam saprotami. Vai medmāsas veic reālu, skolēniem vajadzīgu darbu? Vai varbūt kalpo tikai kā cilvēks, kurš pasaka, ka skolēns drīkst iet mājās? Galu galā sarežģītāku problēmu gadījumā tik un tā tiek izsaukta “ātrā palīdzība”.
Vai skolās ir nepieciešamas medmāsas un kāda ir viņu loma? Šos un citus jautājumus uzdevu ārstam Pēterim Apinim.
Ko tu kopumā domā par to, ka skolā ir medicīnas māsas? Cik tas ir vajadzīgi? Ko tas dod? Varbūt tas vispār ir lieki?
Tu jau ar pirmo jautājumu vēlies pret mani nostādīt visu Latvijas izglītības sistēmu ar Ingu Vanagu priekšgalā. Iedomājies, kas notiks, ja es tūlīt pateikšu – nē, nav vajadzīgas.
Latvijā ir virkne padomju mantojuma medicīnas (Semaško sociālās higiēnas). Pilnīgi nejēdzīgas ir veselības pārbaudes un diezgan muļķīgas ir autovadītāju pārbaudes. Padomju sistēmā bija arī dzelzceļnieku slimnīcas, iekšlietu darbinieku slimnīcas, rūpnīcai VEF bija slimnīca, bet katram ceham – medmāsa. Ko viņa darīja – lāga nezinu.
Skolu medmāsas ir saglabājušās, bet viņu funkcijas ir mazinājušās, piemēram, padomju laikos visa vakcinācija tika veikta skolas medmāsas kabinetā, un vēl tur atradās zobārsta krēsls, zobārsts skolā strādāja divas reizes nedēļā, bet medmāsa viņam sterilizēja, ievilka šprici, padeva salvetes un stangas utt. Reizi nedēļā skolā ieradās iecirkņa ārsts vai pediatrs, tad nu medicīnas māsa asisitēja viņam.
Saglabājies ir medmāsu antropometrijas darbs – bērni tiek izmērīti, nosvērti, bet rezultāti ierakstīti žurnālā. Kas ar šo informāciju notiek – nekas. Protams, no šīs informācijas mēs varam gūt atziņas par liekā svara pandēmiju bērniem, bet šī informācija netiek digitāli apkopota. Pieļauju, ka šie žurnāli nonāk arhīvā.
A priori skolas māsas vairumā gadījumu ir empātiskas, bērnus mīlošas un savā profesijā lieliskas, taču viņu darba apjoms ir neskaidri definēts, un normatīvie akti viņām uzliek gandrīz visu atbildību, kas nozīmē – rosies kā proti.
Esmu lasījusi tavu viedokli, ka ģimenes ārsti, vecāki un skolas medicīnas māsas kopējiem spēkiem atbrīvo bērnus no fiziskās nodarbības jeb – ka mūsdienās sauc – sporta nodarbībām.
Tā ir reāla problēma, īpaši peldētapmācībā un drošības mācībā uz ūdens. Vidēji peldētprasmi apgūst ceturtā vai piektā daļa no bērniem, visiem citiem ir kaut kādi attaisnojoši atbrīvojumi – alerģijas, iesnas vai sāpes plecā. Skolas māsas pamanās meitenes atbrīvot no peldēšanas mēnešreižu dēļ 3 nedēļas mēnesī. Ja bērns neiemācās peldēt, viņš slīkst. Latvijā gadā noslīkst ap 130 jaunu cilvēku – peldētnepratēju.
Man ir radies iespaids, ka skolas māsas uzskata, ka veselība nozīmē saliktām rokām un sakumpušu muguriņu sēdēt skolas solā, bet sports ir veselībai bīstama nodarbe.
Rezultātā Latvijā trešdaļa bērnu ir ar lieku svaru vai pat adipozi. Sekas – adipoziem bērniem ātri atnāk sirds slimības, diabēts, un liela problēma šo lieko tauku dēļ ir neauglība. Resni bērni lielā mērā nozīmē arī Latvijas demogrāfisko katastrofu.
Ko, tavuprāt, drīkst, bet ko nedrīkst darīt skolas medmāsa? Ja rodas kādas problēmas, tāpat taču tiek izsaukts NMPD, vai ne? Tad kāda ir medmāsas loma?
Es jau nojautu, ko tu man jautāsi, tādēļ piezvanīju un pajautāju savām kolēģēm – pediatrēm – cik vajadzīgas ir skolas māsas. Atbilde bija – ir atšķirība – kāda ir šī māsa. Māsa sazinoties ar vecākiem, ja bērnam sāp galva vai vēders, iedodot kādu tableti, ja vecāki atļauj. Kaut kādā mērā skolas māsa esot filtrs, kas skolas direktorei neliek katru sāpju gadījumā saukt NMPD. Diemžēl tiešas saites starp pediatru un skolas māsu nav, pie kam bērni pat vienā klasē ir reģistrēti pie ļoti dažādiem ģimenes ārstiem vai pediatriem.
Vai medmāsa drīkst bērnam dot medikamentus? Kādos gadījumos to drīkst? Esmu dzirdējusi stāstu, kā medmāsa bērnam iedod nomierinošas tabletes, jo viņš izskatās satraukts. Tas ir normāli?
Es lāga nezinu, kādas tabletes varētu tikt nozīmētas bērnam kā “nomierinošas”. Man būtu bail bērnam nozīmēt šos līdzekļus, ko labprāt izrakstu pieaugušajiem, jo nevienam no šiem medikamentiem nav pētījumu ar bērniem. Padomju laikā bērniem deva dimedrolu vai suprastīnu, kas bija antihistamīni ar blakni – miegainību.
Sazvanīju savu paziņu – skolas māsu. Viņa teica, ka dodot šādos gadījumos “placebo” – garšīgos vitamīnus. Viņa to pastāstot arī skolēnu vecākiem, tātad – gan jau arī visi bērni to zina.
Savukārt pirmās palīdzības ietvaros risks māsai rotaļāties ar medikamentozo terapiju varētu būt nepamatoti augsts. Lieta tāda, ka skolas māsa neatliekamo palīdzību ir mācījusies sen, bet jebkurš iemaņas neatliekamajai palīdzībai gūst tikai ikdienā, ar smagām situācijām saskaroties.
Pirmās palīdzības aptieciņās mūsdienās medikamentu vairs nav, jo visiem ir bailes no blaknēm un alerģijām. Skolas māsa kā tabletītes izsniedzēja un nomierinātāja pirmo mēnešreižu gadījumā – diez vai ir nepieciešama. Bērniem hronisko slimību gadījumā tiek pieņemts, ka māsa var uzraudzīt – kā šie bērni tiek galā ar savu epilepsiju, astmu vai diabētu, taču te arī ir ēnas puse – viņa kā pieskatītājs rada viltus doršības sajūtu – ja strādā daļslodzi un parādās vien pāris stundas, tāpat neko nepieskatīs un problēmu gadījumā spēs sniegt tikai psiholoģisku atbalstu. Pieredze liecina, ka skolēnu ir daudz, katram savas problēmas, bet skolas māsa, ja tāda ir, tiek noslogota ar darbiem, ko negribas darīt kādam citam – raksta projektus, monitorē vidi, izkarina brīdinošus uzrakstus, piemēram, par gripas epidēmiju. Iespējams, ka viņa var dot pienesumu infekcijas slimību epidemioloģiskajā uzraudzībā un pretepidēmijas pasākumu organizēšanā sadarbībā ar epidemiologiem.
Bet atgriezīsimies pie pieminētā piemēra par bērna tabletēm – Pacienta tiesību likuma 13. pants nosaka nepilngadīga pacienta ārstniecību – vienu reizi gadā atjaunota formāla vecāku piekrišana neko nedod –
māsa nedrīkst veikt ārstniecību bez informētās piekrišanas saņemšanas katrā atsevišķā gadījumā un arī tad viņa drīkst apstāvēt slimu bērnu līdz NMPD brigādes ierašanās brīdim.
Tātad medicīnas māsa ir ventīlis iespējamai kritiskai situācijai?
Par to medicīnas māsu skolā kā ventīli – ja nu kaut kas notiek, tad viņa glābs. Skolas māsa kā pirmās palīdzības sniedzējs ir visai diskutabils apgalvojums, jo pirmo palīdzību sniegt būtu jāprot katram – tai skaitā skolotājai, bet, manuprāt, to lāga neprot ne māsa, ne skolotāja, tādēļ skolā būtu jābūt kādam, kas to prot, un kādam, kas māk uzreiz nospiest telefona taustiņus 113.
Es piekrītu, ka medicīnas māsai būtu jāatrodas skolās, kurās ir baseins, bet šīm māsām reizi gadā būtu jāiziet neatliekamās palīdzības zināšanu atsvaidzināšana pie reanimatologa Roberta Fūrmaņa. Es nezinu nevienu citu, kas ātri un stingri varētu apmācīt šīs māsas ne tikai neatliekamajā palīdzībā, bet vispār spējā reaģēt uz cita cilvēka veselības problēmām.
Ja pieņemam, ka skolās medicīnas māsas vajag, tad kādas funkcijas viņām vajadzētu pildīt, tavuprāt?
Latvijas būtiskākā problēma jau kopš 2003. gada ir veselības mācības neesamība skolā un gauži slikta skolēnu veselības pratība (Kārlis Šadurskis kā ministrs atcēla veselības zinības bērniem). Skandināvijas valstīs un Somijā skolas māsas tiek speciāli apmācītas skolēnu izglītošanā par jautājumiem, par kuriem skolotāja nosarkst un nespēj ne izskaidrot, ne vispār parunāt, nu piemēram, cērmēm, pumpām vai pirmo seksu ķīmijas kabinetā. Taču šai apmācībai būtu jāietver arī pedagoga prasmes, tātad – Skandināvijas medicīnas māsa lielā mērā ir pedagogs, kas spēj bērnam radīt interesi par savu ķermeni, pastāstīt par slimības simptomiem vai izskaidrot slimību. Neesmu pārliecināts, ka Latvijas skolās medicīnas māsas to pieprot un spēj. Neesmu pat pārliecināts vai skolas māsas spēj būt skolēnu izglītotājs par veselīgu dzīvesveidu, uzturu un higiēnu, veselīgu paradumu veicināšanu.
Otrs lielais uzstādījums skolas māsai būtu kļūt par starpnieku starp skolu, vecākiem un veselības aprūpes sistēmu (tā tas ir Skandināvijā). Māsa var savas kompetences ietvaros vispārēji novērtēt bērnu veselību un diagnosticēt iespējamos traucējumus (to sauc par “māsas diagnozi”), veikt šādus tādus skrīningus un kalpot par trauksmes cēlāju. Neesmu pārliecināts, vai māsas sniegtu signālu ir gatavi ievērot vecāki. Te liela nozīme vispārējai veselības pratībai un vecāku gatavībai uzklausīt dažkārt nepatīkamu vēsti, piemēram, ka bērns nav vis ģēnijs, bet sirgst ar autiskā spektra traucējumiem vai viņam jau ir kādas vielu vai spēļu atkarības simptomi. Tā kā reālas veselības mācības Latvijas skolās nav jau 20 gadus, tad ir izaugusi tēvu un māšu paaudze, kuras veselības pratības līmenis ir katastrofāli zems.
Man ir radies iespaids, ka skolas māsa nereti kļūst par mazspējīgu direktoru un skolotāju advokātu, lai no skolas izrakstītu un uz galēji attālu skolu nosūtītu bērnus, kas ir pārlieku aktīvi vai inkstinktīvi neieredz kādu bezcerīgu skolotāju.
Ja bērns ir slimojis, nepieciešama formalitāte – ģimenes ārsta izziņa. Vai tā arī nav lieka formalitāte? 99% ģimenes ārstu tiek telefoniski sazvanīti, vienkārši “autopilotā” izraksta zīmi. Viens no šāda nodoma iemesliem droši vien ir pārliecināties, ka bērns ir vesels un var atgriezties skolā. Varbūt te tās skolu medmāsas varētu līdzēt? Novērtēt bērnu pēc slimošanas?
Veselības ministrijā 130 ierēdņi astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā domā, ko vēl uzkraut ģimenes ārstiem, un parasti izdomā – vēl kādu izziņu vai žurnālu, ko aizpildīt. Līdz ar to ģimenes ārsts 80% laika tērē, aizpildot dažādus digitālus vai rokrakstītus “papīrus”. Pateicoties Hosamam Abu Meri birokrātija ir vēl pieaugusi un ģimenes ārstam tiešām nereti nav laika bērna apskatei gan slimības sākumā, gan beigās.
Mani mazbērni visi ir pierakstīti pie pediatriem, jo mani pašu bērnu ārstēšana allaž nedaudz baidījusi. Es savu mazbērnu pēc izveseļošanās jebkurā gadījumā vēlētos parādīt pediatram. Un noteikti nesūtītu savu mazbērnu pēc slimošanas pie skolas medicīnas māsas.
Varbūt tomēr skolas medicīnas māsas ir liekas un algas naudu vajadzētu sadalīt skolotājiem?
Manuprāt, skolas medicīnas māsa netiek finansēta no valsts dotācijas, bet gan no pašvaldības budžeta, tā kā nekāda pārsadale tur nesanāk.
Skolā jau bez medicīnas māsas ieviesušies sociālie pedagogi, psihologi, karjeras konsultanti, gluži kā ministrijas apaugušas ar sabiedrisko attiecību speciālistiem, sociologiem, koučiem un visādu muļķību iedvesējiem. Skolā viss kopā ir rezultējies ar skolotāju prestiža krišanos, skolēnu lasītprasmes un dabaszinību prasmju vājināšanos, sliktu latviešu rakstu valodu, milzīgu caurkritušo skaitu matemātikā, bet ministrijās – ar Latvijas vājo ekonomisko izaugsmi.
Skolā bērns ir jāmāca. Ģimenes ārstam un pediatram bērns ir jāizmeklē un jāārstē.
Laukos skolas māsai (ar visu finansējumu) būtu jāatgriežas ģimenes ārsta praksē, jāveic bērnu vakcinācija, skrīnings, bet laiku pa laikam jāaiziet uz skolu pavērot – cik laba higiēna ir skolas tualetē vai virtuvē.
Kā rīkoties lielpilsētā – es domāju, ka jāstiprina ģimenes ārsta prakses, jāstiprina veselības pratības un pedagoģijas zinības un prasmes skolotājiem, jābalsta NMPD.
Eksistē jau tāda iespēja kā digitāla saziņa ar pediatru vai pat Bērnu klīniskās slimnīcas konsultantu, kam ar telefona starpniecību var parādīt pumpas, brūci vai pietūkušu aci, saņemt vērtējumu un tālākas rīcības algoritmu.
Nelaime jau tajā apstāklī, ka Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša neko nezina un pat nevēlas dzirdēt par bērnu veselību (kaut pati ir bērnu ārste un bijusī Veselības ministre), bet Veselības ministrs Hosams Abu Meri pat nenojauš par IZM esamību. Šķiet, ka ministrijās pilnībā aizliegts pat ar pušplēstu vārdu ieminēties par citas ministrijas esamību, kur nu vēl komunicēt ar citas ministrijas ierēdņiem. Līdz ar to rodas tādas situācijas kā ar skolas māsām, kas pilnīgi nejauši atrodas kaut kur bezsvara stāvoklī starp abiem resoriem un pašvaldībām. Te nu reiz ir tas gadījums, kas būtu politiķiem jāizlemj – skolas māsa veselības veicināšanā varētu būt reāls spēlētājs, bet tad ar konkrētiem nosacījumiem, regulējumu un pa īstam. Ja muļļāties, tad laikam nevajag.
Kāda bijusi jūsu pieredze saskarsmē ar skolu medmāsām? Varbūt bijis kāds stāsts, kurā medmāsas nozīme bijusi izšķiroša? Vai varbūt tieši pretēji – vien patraucējusi? Priecāsimies, ja padalīsieties ar mums, atsūtot stāstu vai kontaktinformāciju saziņai epastā – [email protected]!
Vai arī te:
Vai skolās ir nepieciešamas medmāsas?
