Skolotāju algas maksāja uz parāda. Saruna ar izglītības ministri Ilgu Šuplinsku 8
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) amatā ir vien trīs nedēļas, bet jau nācies sagādāt vilšanos nozarei, atzīstot, ka nebūs iespējas no nākamā mācību gada paaugstināt skolotāju algas. Par solījumu turēšanu un jaunās ministres iecerēm izglītības nozarē I. Šuplinska stāsta intervijā “Latvijas Avīzei”.
Sabiedrība varētu būt krietni vīlusies, dzirdot paziņojumu par skolotāju algām. Jaunie politiskie spēki pirms vēlēšanām solīja, ka būs labāki valsts vadītāji par iepriekšējiem. Viens no solījumiem, tostarp no jūsu partijas, bija celt skolotāju algas. Jūsu partijas biedre Dagmāra Beitnere-la Galla pat teica, ka ar to jāsāk. Esat jau aplauzušies un sapratuši, ka dotos solījumus nevarēsiet turēt?
I. Šuplinska: Nē, mēs neesam aplauzušies. Pirmā lieta, kas jāņem vērā, šā gada budžets ir tehniskais budžets, jo gads jau rit uz priekšu, bet jauns valsts budžets nav pieņemts. Esmu jautājusi: ja jau jāstrādā ar tehnisko budžetu, kāpēc nesaglabājām uz visu gadu tehnisko (iepriekšējo – I. K.) valdību? Lai tad turpina paši savas iesāktās “labās” lietas, ko iezīmējuši šajā tehniskajā budžetā tādā veidā, ka jaunajai valdībai nav iespēju to atcelt!
Mēs esam ķīlnieku lomā, jo iepriekšējā valdība pieņēmusi tādus lēmumus, ka visa šā gada valsts nauda jau sadalīta,
tostarp arī budžeta pieaugums. Piemēram, 40 miljoni eiro tiks Tieslietu ministrijai tiesnešu algu celšanai. Par to, ka šīs algas jāceļ, bija Satversmes tiesas spriedums. Par skolotāju algām šāda sprieduma nav. Iepriekšējā veselības ministre Anda Čakša pat tehniskajā budžetā pamanījās iezīmēt 80 miljonus eiro mediķu algu celšanai. Varbūt tas viņai izdevās tāpēc, ka viņa ir ZZS cilvēks. Iepriekšējais izglītības ministrs skolotāju algu celšanai finansējumu nebija stingri iezīmējis.
Otra lieta: ja mēs gribētu tomēr veikt kardinālas izmaiņas valsts budžetā, šogad varētu vispār netikt pie apstiprināta valsts budžeta un nesagaidītu tās pārmaiņas, ko daļa profesiju pārstāvju gaida.
Tātad naudu skolotāju algu celšanai iepriekšējais ministrs jums nav atstājis. Bet kā kopumā vērtējat viņa atstāto mantojumu?
To izskatu tikai otro nedēļu un turpināšu to darīt, kaut ir daudz lietas, kas ļoti ātrā laikā paralēli jāatrisina.
Ir lietas, kas mani mulsina vai pat šokē. Kaut vai tas, ka nozarē ieviests, kā man skaidroja, “burkanizācijas” princips.
Piemēram, pērn 8. augustā izdots Māra Kučinska rīkojums, kura izpilde ir šā gada janvārī: pašvaldībām tiek pusmiljons eiro par to, ka tās virzās uz skolu tīkla optimizāciju.
Ā, nu tās ir jau daudz apspriestās bēdīgi slavenās prēmijas par skolu slēgšanu! Piesolīja “burkānu”, ja izdarīs to vai ko citu.
Nu jau šīs prēmijas izmaksātas. Cits piemērs: Reira kungs šodien (piektdien, 8. februārī. – I. K.), nosauc summu – 27 miljoni eiro –, kas šā gada budžetā papildus paredzēta Izglītības un zinātnes ministrijai. Varētu domāt: ja jau tik liels pielikums, kāpēc nav naudas pedagogiem? Kā izrādās, šajos 27 miljonos iekļauts algu pielikums, ko skolotāji jau saņēmuši no pērnā septembra. 2018. gada budžetā naudas tam nebija, aizņēmās no 2019. gada budžeta.
Gribat teikt, ka skolotāju algas pērn maksāja uz parāda? Un ka iepriekšējā valdība pedagogu algu celšanas grafiku gan apstiprināja, bet naudu tā izpildei nerada?
Jā. Tāpēc, pirms jautājat, vai tie, kuri tagad nākuši pie varas, nav uzkārušies, apdedzinājušies vai…
… vai apmānījuši vēlētājus…
Nē, noteikti nav to izdarījuši. Pirms ko tādu teikt, ir jāpaskatās, ko mantojumā atstājuši iepriekšējie.
Ar vairāk vai mazāk sakostiem zobiem visas valdošās koalīcijas partijas ir samierinājušās ar to, ka puslīdz racionāli varēsim sadalīt finansējumu 2020. gada budžetā. Lai finansējumu sadalītu pēc iespējas racionālāk, ministrijās būtu vajadzīgs fundamentāls audits. Jāizvērtē, cik pamatoti bija iepriekšējo gadu budžeti un cik likumīgi un valstiski ir bijuši šie izdevumi.
Vēl mani pārsteidz, ka nav īsti skaidrs, cik tad naudas patiesībā vajag, lai ievērotu pedagogu algu celšanas grafiku. Vispirms Finanšu ministrijas pārstāvji norādīja, ka tie ir 40 miljoni eiro: visai prāva summa, par ko faktiski uzreiz varēja aizmirst. Pēc tam izrādījās, ka ne: 11 miljoni tomēr bijuši pagājušā gada budžetā un jau iztērēti. 15 miljoni visu laiku figurēja papīros kā īstā nepieciešamā summa, grūti saprotams, jo tajos iekļautas ne tikai pedagogu algas, bet arī kaut kādas vienreizējas piemaksas, laikam, lai atkal ievērotu “burkanizācijas” principu. Galu galā reāli trūkst tikai astoņu miljonu. Pagaidām man ļoti grūti saprast, kāda vispār bijusi darba un finanšu plānošana.
Izglītības un zinātnes ministrijai ilgstoši pārmests, ka tā nespēj saskaitīt skolēnus vai skolotājus. Nu sanāk, ka arī miljonus nespēj saskaitīt.
Tā tiešām ir.
Jūs daudz kritizējat iepriekšējo valdību, bet nav jau tā, ka visi no šīs valdības ir atgrūsti no varas. Divas iepriekšējo valdību veidojošās partijas ar jums ir vienā koalīcijā. Vai rezultātu var panākt, strādājot kopā ar cilvēkiem no jūsu kritizētās iepriekšējās valdības?
Sadarbības padomē ir diskusijas, un tur izskan ļoti atšķirīgi viedokļi, bet apzināmies, ka esam ķīlnieku situācijā. Mēs varētu uzmest lūpu un teikt: jūs esat no iepriekšējiem politiķiem. Taču ievēlētās Saeimas sastāvs no tā nemainīsies. Ir nepieciešams sadarboties un uzticēties avansā, lai vispār sāktu iet uz priekšu.
Atgriežoties pie skolotāju algām, jāteic, ka šajā jomā ir tik daudz nesakārtotu un necaurskatāmu lietu, ka, lai sakārtotu sistēmu, nepietiks tikai ar miljonu atrašanu. Jāņem arī vērā, ka grafikā tikai viens no avotiem algu celšanai bija valsts atbalsts. Pārējie bija skolu tīkla optimizācija un izglītības procesu efektivizācija.
Runājot par skolu tīkla optimizāciju, tikāties ar skolu tīkla pētnieku un ideālā skolu tīkla veidotāju Jāni Turlaju. Par ko runājāt?
Tas, ka esmu teikusi, ka neatbalstu mehānisku skolu slēgšanu, nenozīmē, ka aizstāvēšu katru skolu, kur ir nepietiekams skolēnu skaits vai normatīvajiem aktiem neatbilstoša izglītības kvalitāte. Tomēr, runājot par ideālo skolu tīklu, mani nepārliecina tā kvalitāte.
Ministrija par šo pētījumu samaksāja aptuveni 100 000 eiro.
Tas ir nākamais jautājums, cik tad īsti samaksāja un cik turpina maksāt, jo ideālais skolu kartējums, kas pieejams tīmeklī, jāuztur un tas izmaksā vairāk nekā 10 000 eiro gadā. Mani interesē arī šīs kartes funkcionalitāte, kaut vai tas, cik bieži to vispār kāds skatās. Vienojos ar Turlaja kungu, ka saņemšu papildu informāciju.
Taču runa jau nav tikai par karti; svarīgāk ir, kā vispār plānota šī skolu tīkla optimizācija. Ir izsludināta skolu tīkla reforma, bet neredzu soļus, kā reāli panākt tīkla optimizāciju. Ja ministrija grib panākt kādu virzību, jāstrādā ar katru pašvaldību atsevišķi, jābūt dialogam. Šajā dialogā vajadzētu izkristalizēties, uz ko iet katrs vismazākais novads un uz ko ejam kā valsts kopumā. Vajadzētu būt tā, ka ministrija piedāvā savu modeli, bet pašvaldība savu stratēģiju par skolu tīkla attīstību un, ja nepieciešams, kopā meklē kompromisus. Neredzu, ka šāds darbs būtu bijis.
Iepriekšējais ministrs solīja, ka tā būs, bet, šķiet, ka sistemātiskas, konkrētas sarunas ar pašvaldībām tā arī nesākās.
Un sanāk tā, ka pašvaldības skolas slēdz vai reorganizē nevis plānoti un pārdomāti, bet tikai tad, kad tās jau ir bezizejā.
Bet tajā bezizejā jau pašvaldības nonāca tāpēc, ka valdība pieņēma tādus lēmumus, lai vairs nebūtu iespējams uzturēt pārāk mazās skolas. Tā ka nevar gluži teikt, ka nekas nav darīts. Tāpat vidusskolām būs jāatbilst skolēnu skaita un kvalitatīviem kritērijiem.
Par šiem kvalitatīvajiem kritērijiem man arī ir jautājums, cik tie patiesībā ir kvalitatīvi. Piekrītu, ka ir jāvērtē arī kvalitāte, tomēr par kvalitāti nevar spriest tikai pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem.
Cita instrumenta, ar ko vērtēt skolu kvalitāti, īsti nav.
Šobrīd nav, taču būs. To izstrāde jau ir mūsu darba kārtībā.
Kādus kritērijus piedāvāsiet?
Es vēl nevaru nosaukt no A līdz Z, taču varu ieskicēt. Katra skola iziet akreditāciju. Kāds nu šis process šobrīd ir, tāds ir, tomēr rādītāji, ko akreditācijā izmanto, varētu būt arī skolas darba kvalitatīvie kritēriji. Augstskolu vērtēšanā šobrīd ir ļoti labs rīks, tā sauktais multiranks, kurā augstskolas tiek vērtētas pēc dažādiem kritērijiem un var redzēt, cik augstu līmeni katrā no šiem kritērijiem tā sasniedz. Varētu izveidot līdzīgu rīku skolām un vērtēt ne tikai eksāmenu rezultātus, bet arī, piemēram, skolas piedāvāto infrastruktūru, skolēnu un skolotāju sadarbību, iesaisti projektos u. c. Ja mainām izglītības saturu un zināšanas vairs nebūs vienīgais, ko vērtēt, bet vērtēs arī kompetences un prasmes, tad arī centralizētais eksāmens, vismaz tāds, kāds tas ir šobrīd, nevar būt vienīgais kritērijs.
Atgriežoties pie skolotāju algu sasaistes ar skolu tīkla optimizāciju: gan Pašvaldību savienībā, gan skolotāju arodbiedrībā saka: tā kā nauda seko skolēnam, liela finansiāla ieguvuma no skolu skaita samazināšanās nebūs, jo nauda tāpat ies līdzi bērnam, tikai uz citu skolu.
Kā tad nebūs līdzekļu ekonomijas, ja, piemēram, no piecām skolām paliek divas un skolēnu skaits skolās kļūst lielāks, bet skolotāju skaits palikušajās skolas paliek gandrīz tāds pats kā iepriekš! Noteikti rodas resursi, par ko celt skolotāju algas. Cita lieta, ka tas uzreiz nenozīmē arī izglītības kvalitātes celšanu.
Skolu tīkla optimizācija lielā mērā saistīsies arī ar plānoto administratīvi teritoriālo reformu. Ja mainīsies novadu robežas, tiks pārkārtots arī tas, kā tiek sniegti nepieciešamie pakalpojumi, tostarp izglītības.
Teicāt, ka skolotāju algošanas sistēmā daudz kā neskaidra. Arī Valsts kontrole to savulaik atzinusi. Kā rīkosieties, lai to novērstu?
Noteikti, ka nepieciešams caurskatāms skolotāju algošanas modelis, tomēr šobrīd mans pirmais darbs būs izstrādāt un pieņemt kvalitatīvos kritērijus, jo tie būs jāsaista arī ar izglītības satura maiņu, ar ko vairs nedrīkst daudz kavēties, jo šajā projektā ir Eiropas struktūrfondu finansējums, kas dzen mūs uz priekšu. Turklāt šiem kvalitatīvajiem kritērijiem varam piesaistīt arī skolotāju algu aprēķināšanas sistēmu.
Vēl viena svarīga reforma, ko iesāka iepriekšējā valdība, ir mācību valodas reforma – mazākumtautību skolu pāreja uz mācībām valsts valodā. Esat teikusi, ka nevarat prognozēt, kā tā tiks īstenota. Kurš tad var? Tieši Izglītības ministrijai taču būtu jāraugās, lai tiek pildīts Izglītības likums!
Ministrija var izstrādāt likumprojektus un pateikt, ka reformai būtu jānotiek, taču, vai reforma reāli tiks ieviesta, atkarīgs no skolām. Pirms tika pieņemts lēmums par mācību valodas reformu, ministrijai bija jābūt skaidrībai, vai skolas tai gatavas. Taču, kad vaicāju ministrijas darbiniekiem, cik gatavi ir skolotāji pārejai uz latviešu valodas apmācību, man sāka stāstīt, cik skolotāju šobrīd mācās latviešu valodu. Neuzskatu, ka tas ir pietiekams rādītājs, pēc kura varētu spriest par situāciju skolās.
Kā vērtējat to, kā projektā “Skola2030” tiek izstrādāts jaunais izglītības saturs?
Biju cerējusi, ka vidējās izglītības jaunais standarts un jaunā eksāmenu koncepcija ir krietni vairāk izstrādāta, nekā tas ir patiesībā. Ja no nākamā gada 1. septembra jaunais saturs jau jāievieš, tad vajadzēja šobrīd būt lielākai skaidrībai, kādas būs pārmaiņas, kas nepieciešams, lai efektivizētu mācību procesu, un kā mainīsies eksāmeni. Kopumā vēl projektā paveikto nevaru vērtēt, jo nav bijis pietiekami daudz laika ar to visu iepazīties.
Saistībā ar jauno saturu bieži pieminēts garāks mācību gads. Vai to vajadzētu pagarināt?
Vispirms efektīvi jāizmanto tas mācību gads, kas jau ir. Nav noslēpums, ka tagad visu maiju skolā muļļājas un nezina īsti, ko darīt. Ja mācību viela apgūta, varētu taču rīkot tradicionālās kultūras nedēļu vai patriotisma nedēļu. Organizēt izglītojošus pasākumus ārpus skolas telpām. Ja mācību gadu tomēr pagarinātu, tad tāda veidā, ka skolēniem tiktu piedāvātas izglītojošas nometnes, nevis pagarināta sēdēšana solos.
Starp citu, es ļoti cerēju, ka projekts “Skola2030” vairāk būs vērsts uz to, lai turpmāk skolēni iegūtu kompleksu, visaptverošu pasaules redzējumu un caurviju prasmes. Piemēram, somi plāno mācību procesu īstenot, iesaistot skolēnus starpdisciplināros projektos. Nu redzu, ka Latvijā patiesībā izmaiņu būs maz: joprojām stundu saraksts un dalījums mācību priekšmetos, kā arī saglabāta esošā mācību forma ar sēdēšanu solos. Vienīgā cerība, ka mācību līdzekļi sniegs vispusīgu skatījumu uz pasauli, sapratni, ka viss ir viens.
Domāju arī, ka, sākot šo reformu, vajadzēja apzināties, ka tajā vissvarīgākais spēlētājs ir skolotājs. Vajadzēja sākt ar spēcīgu psiholoģisku kursu skolotājiem, sagatavojot viņus pārmaiņām. Lai skolotāji saprot, ka pārmaiņas ir dabisks process, kam nav iespējas pretoties.
Man ir tā retā iespēja audzināt trīs bērnus, kas dzimuši ar ļoti lielu gadu starpību: 1992., 2007. un 2017. gadā. Redzu, ka katras desmitgades paaudze ir pilnīgi atšķirīga: nevaru prasīt no maniem bērniem, lai viņu attieksme pret dzīvi un mācībām būtu tāda, kāda tā bija man. Kaut vai tehnoloģiju attīstība nosaka to, ka šodien viss notiek citādi.
Izglītības sistēmai ir jāmainās arī tāpēc, ka esošā diemžēl nav piemērota visiem bērniem. Piemēram, manam dēlam ļoti nepatīk skola, viņš tai neredz jēgu, kaut visu laiku mēģinu viņu motivēt. Dēls ir teicis, ka uz skolu ietu ar prieku, ja visu laiku mācības būtu organizētas tā kā projektu nedēļā. Man nav saprotams, kāpēc joprojām bērni augu dienu sēž solos un skolotājs kaut ko klases priekšā runā. Mans dēls ir vitāls, kustīgs un talantīgs, taču jau kopš 1. klases viņš visu laiku tiek turēts grožos; es redzu, ka viņš dziest, bet tur neko nevaru darīt. Rēzeknē, kur dzīvojam, nav privātskolu.
Izglītības sistēma būvēta tā, ka tā ir piemērota meitenēm, bet ne zēniem.
Diemžēl arī es to sapratu tikai tad, kad skolā aizgāja mans puika.
Varbūt tieši tāpēc esmu tur, kur esmu, ka vēlos mainīt sistēmu. Savā dzīvē esmu pieradusi darīt lietas, kur redzu rezultātu. Arī šajā amatā centīšos sasniegt rezultātu. Bet, ja redzēšu, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, tad es to nedarīšu.
