“Skolotājs, uzdodot, viņaprāt, atbilstošus uzdevumus, var nodarīt pāri bērna veselībai.” Valmieras sporta skolotāja par nepieciešamajām izmaiņām 0
Ieviešot jauno “Skola 2030” programmu, arvien plašāk izglītības iestādēs tiek praktizēts iekļaujošās izglītības princips, kas paredz to, ka to iespējams īstenot, atzīstot un novērtējot skolēnu dažādās mācīšanās vajadzības un nodrošinot to apmierināšanu, izmantojot daudzveidīgas metodes un pieejas, atvērtu komunikāciju, kā arī veidojot skolā drošu un atbalstošu vidi un nepieļaujot diskrimināciju. Projekta ietvaros nozīmīgi resursi tiek veltīti mācību un metodisko līdzekļu izveidei bērniem ar speciālām vajadzībām, kā arī tiek domāts par to, kā atbalstīt pedagogus iekļaujošas izglītības īstenošanai un pilnveidot skolotāju prasmes strādāt ar bērniem ar daudzveidīgām mācīšanās vajadzībām.
Iepriekš izglītības procesā bija pieļaujams, ka bērni veselības stāvokļa dēļ tiek atbrīvoti no sporta stundām un gala vērtējumā , kā arī atestātā tiek veikts ieraksts “atbrīvots” vai “nav vērtējuma”, tad šobrīd šādas situācija vairs nav iespējama. Jaunie noteikumi paredz, ka ikvienam bērnam neatkarīgi no veselības stāvokļa vai fiziskajām spējām vērtējumam ir jābūt obligātam.
Savukārt, 2023. gada 24. janvārī stājās spēkā jauna kārtība, kādā izglītojamie var tikt pilnībā atbrīvoti no valsts pārbaudījumiem. Ministru kabineta noteikumi Nr. 31 “Kārtība, kādā izglītojamie atbrīvojami no noteiktajiem valsts pārbaudījumiem”, paredz, ka lai skolēnu atbrīvotu no eksāmenu kārtošanas, būs nepieciešams ārsta speciālista vai ārstu konsīlija atzinums, respektīvi vairs netiek pieļautas situācijas, kad ģimenes ārsts ir spējīgs atbrīvot izglītojamo no eksāmenu kārtošanas.
TV24 raidījumā “Uz līnijas” skatītāja vaicā: “Esmu bērnu ķirurgs un darbojos ar bērniem līdz 18 gadu vecumam, novērtējot viņu fiziskās spējas. Pagājušajā mācību gadā esmu saskārusies ar situāciju, ka bērnam ar ģenētisku saslimšanu, kas ir saistīta ar nervu galu atmiršanu, liek sporta stundā darīt to, ko viņš nekad mūžā nespēs izdarīt. Šī slimība ir progresējoša, neatgriezeniska. Rezultātā bērnam tiek ielikta atzīme – 3 vai 4, lai gan bērns ir teicamnieks, un šāda atzīme sabojā bērna kopējo vidējo atzīmi. Bērns ir gatavs iet prom no skolas un nevēlas vairs vispār mācīties. Bērnam ir uzrakstīta atbrīvojuma zīme no sporta, ar atļauju piedalīties sporta stundās un darīt to, ko bērns ir spējīgs, taču pedagogs nepieņem šādu situāciju un dresē bērnu izdarīt to, ko viņš nekad mūžā nevarēs un nevar izdarīt.”
Valmieras Valsts ģimnāzijas sporta skolotāja Maija Priedīte apstiprina, ka šobrīd vērtēšanas kritēriji paredz, ka, ja bērnam ir ārsta izrakstīta atbrīvojuma zīme no sporta ar atļauju piedalīties sporta stundās un darīt to, ko bērns ir spējīgs, šajā brīdī skolotājam ir jāizliek vērtējums visiem bērniem.
Taču, komentējot skatītājas situāciju, viņa uzskata, ka šis ir gadījums, kur bērnam ir jādarbojas atbilstoši savām spējām, bez vērtējuma, gūstot baudu par to, ko viņš dara. “Ja ir ārsta diagnoze, es kā sporta skolotājs nedrīkstu izstrādāt plānu individuālām fiziskām aktivitātēm, jo to nosaka ārstniecības likums. Tas nosaka to, ka bērna fizioloģiskās spējas un darbošanos var novērtēt tikai ārstniecības persona.”
Priedīte norāda, ka, lai gan jaunais likums ir ieviests, skolām vēl joprojām nav pieejams pilnvērtīgs informatīvais un materiālais nodrošinājums, kas ļautu izstrādāt pilnvērtīgu plānu individuālām fiziskām aktivitātēm un vērtēt bērnus ar smagām saslimšanām.
“Skolotājs, uzdodot, viņaprāt, atbilstošus uzdevumus, var nodarīt pāri bērna veselībai un dzīvībai. Šī ir tā lieta, kur pret pedagogu stājās spēkā juridiskā atbildība. Izglītības likums nosaka, ka, lai es kā skolotājs strādātu un varētu veidot individuālos plānus, man ir nepieciešams gan informatīvais, gan materiālais nodrošinājums, bet viņu nav. Nav vērtēšanas sistēmas bērniem ar smagu saslimšanu. Kā un kāpēc tad viņus vērtēt?”
