Skolotājs, kam puikas grib līdzināties 0
Jauks, labs, smuks, spēcīgs, atsaucīgs, atbildīgs – tik daudz atzinīgu vārdu skolēnu un kolēģu vēstulēs bija teikts par Daudzeses pamatskolas sporta skolotāju Kasparu Židovu. Viņš ir viens no Latvijas Izglītības fonda un “Latvijas Avīzes” rīkotā konkursa “Jaunais skolotājs” uzvarētājiem.
Sportā bez prāta neiztikt
Daudzās vēstulēs atzīts, ka gribētos būt tikpat stipram kā Kasparam. Skolotājs slavēts par to, ka pēdējā mācību gada laikā, kopš skolā ieradies jaunais pedagogs, sporta stundas kļuvušas daudzveidīgākas, interesantākas. “Cenšos, lai stundas nebūtu vienmuļas,” atzīst Kaspars. Skolēniem patīk, ka skolotājs nekomandē no malas, bet visu dara kopā ar bērniem. “Ja jūtu, cik daudz kādā vingrinājumā pats varu izdarīt, labāk saprotu, ko varu prasīt no bērniem,” paskaidro Kaspars. “Skolēni mani mēdz arī izaicināt. Ja jāpievelkas, tad prasa: nu, skolotāj, cik tad reizes jūs pats varat pievilkties? Krosu arī skrējām kopā, sacentos ar skolēniem.”
Ar mazāko klašu skolēniem Kaspars piedalās stafetēs. Mazajiem ir lieli prieki, ja izdodas skolotāju noskriet, bet īstas skaidrības nekad nav, vai viņš tiešām zaudējis vai tikai izlicies, smaida Kaspars. Nesen skolā viesojās nākamie pirmklasnieki un, jautāti, kas skolā vislabāk paticis, mazie bijuši vienisprātis – sporta halle un skolotājs Kaspars.
Viņš gādā, lai skolēni kustētos arī ārpus stundām. Piemēram, noorganizējis, lai pie skolas tiktu uzliets ledus laukums, un skolēniem izdevās labi izslidoties.
Visā skolā neesot pat vairs nevienas meitenes, kas izvairītos no sporta, teikts kādā vēstulē. Kaspars gan atzīst, ka “tik skaisti tomēr nav”. Diemžēl esot skolēni un ne tikai meitenes, kam nav vēlmes nodarboties ar sportu. Kaspars domā, ka lielākoties vainojams slinkums – pat ja ir ārsta atbrīvojums, kaut ko taču stundā varētu darīt.
Cik nav redzēts, ka no sporta atbrīvots skolēns pa skolas gaiteņiem skrien, bet, kā jānāk uz sporta stundu, tā pietrūkst spēka un veselības!
Fiziskie normatīvi, kuru dēļ agrāk vienam otram teicamniekam sportā bija vienīgā ne tik izcilā atzīme, tagad vairs neesot tik stingri, turklāt skolotājs ir tiesīgs paaugstināt vērtējumu par attieksmi, ja redz, ka bērns tiešām cenšas. Tāpat vērtējumu par attieksmi varot samazināt, ja skolēns, kuram ir sportista spējas, tīšuprāt slaistās.
Kaspars gan uzskata, ka pārāk atvieglot fiziskos normatīvus nevajag: “Visi saprot, ka mūsdienās problēma ir bērnu mazkustīgums, bet tajā pašā laikā samazina prasības sportā un 12. klases beigās atceļ ieskaiti sportā. Tas nemotivē skolēnu sportot. Skolēni saka: man vairāk par seši nevajag.” Agrāk skolēni ieskaites dēļ mācījās arī teoriju un zināja, piemēram, kā skaita punktus basketbolā. Tagad to zināt nav obligāti, taču Kaspars joprojām liek skolēniem apgūt teoriju, lai spēles laikā bērni ne tikai skrietu, bet arī domātu.
Viņš uzskata, ka sporta programmā vajadzēja atstāt arī kāpšanu pa virvi, lēkšanu pār “āzi”. Tādas nodarbes skolēniem lielākoties patīk un padara sporta stundas daudzveidīgākas.
Izturējis pārbaudi
Kaspars slavē skolas direktoru Valdi Puidu, kurš ir izpalīdzīgs, atbalsta jaunā pedagoga idejas, tāpat ar citiem skolotājiem izdodas labi sastrādāties.
“No skolēnu puses gan pret mani ir citāda attieksme nekā pret kolēģiem. Bērni bija pieraduši pie vecākiem skolotājiem, un tagad atnācu es – tāds jauns. Skolēni bieži, jo sevišķi mācību gada sākumā, ir mēģinājuši mani pārbaudīt: kā es reaģēšu uz tādu vai citādu izlēcienu.” Tādos gadījumos esot “stingrāk jāpaņemas”. Skolotājs pamanījis, ka skolēniem patīk spēlēt dažādas sporta spēles. Taču pie tām bērni var tikt tikai stundas otrajā daļā, kad apgūta teorija vai kādi vingrinājumi. Jo skolēni nopietnāk strādā pirmajā daļā, jo ātrāk tiek pie spēlēm. Tā Kaspars panācis, ka lielākoties stundās valda disciplīna. Daudzesieši spēlē ne tikai visiem zināmo tautasbumbu, volejbolu u. tml., bet arī “Zvejnieku tīklu”, “Astītes”, “Aitiņas” un citas, ko Kaspars paņēmis no akadēmijā apgūtā pūra.
Kādā vēstulē bija teikts, ka, skatoties Kaspara audzināmās 8. klases bildes, vecāki vaicājot, kur tad skolotājs, jo fotogrāfijās pedagogs izskatās tikpat jauns kā viņa skolēni.
Audzināmā klase, kā jau lauku pamatskolā, ir maza – vien desmit skolēnu. Kaspars, uzņemoties audzinātāja darbu, skolēniem atzinies, ka nezina, kā jāaudzina klase, un aicinājis aizrādīt, ja kaut ko dara nepareizi. Arī astotie rakstīja vēstuli konkursa komisijai – Kaspars daudz ar viņiem runājot par pareizu uzturu, veselīgu dzīvesveidu, liek pumpēties tam, kurš pateicis rupju vārdu, māca runāt arī pareizā latviešu valodā, jo valoda jāciena tāpat kā vecāki un valsts.
Mācību gada beigās Kaspars neslēpj, ka ar trim audzināmajiem kontaktu tā arī nav izdevies rast. Visādi izmēģinājies, bet klases kopīgajos pasākumos viņus tā arī nav izdevies iesaistīt, skumji saka Kaspars.
Toties prieku jaunajam skolotājam sagādāja paša trenētās skolas komandas iegūtā 2. vieta valstī U-14 grupā. Interesanti, ka florbolu veiksmīgais treneris pats sāka spēlēt tikai tad, kad sāka strādāt Daudzesē. Pats trenējas kopā ar puikām.
Prieku par darbu skolā vairo arī nesen uzceltā pamatskolas sporta halle – plaša, ērta, labi aprīkota. Sporta inventārs esot pat labāks nekā daudzās Rīgas skolās.
Kā negatīvo pedagoga darba pusi Kaspars min algu: treknajos gados skolotāju atalgojums vēl bija samērā labs, bet “tagad ir švaki” un “daudzi jaunieši negrib strādāt skolā tieši atalgojuma dēļ”. Kaspars piepelnās, vadot florbola un volejbola treniņus.
Kaspars pats ir no Daudzeses, šajā skolā arī mācījies. Kad te pabeidza 9. klasi un devās uz ģimnāziju netālajā Aizkrauklē, viņš vēl nedomāja par sporta skolotāja karjeru. Tolaik Kaspars bija aizrāvies ar hokeju. Šā iemesla dēļ vidusskolu pabeidza Rīgā, jo bija uzaicināts spēlēt hokeja kluba “Rīga” U-18 komandā. Treneris ieteica studēt Sporta pedagoģijas akadēmijā, jo tur veidošot augstskolas hokeja komandu. Tāda gan netika izveidota, tomēr studijas Kaspars pabeidza, kļūdams par sporta skolotāju un vecāko hokeja treneri. Rīgā daudzesietis nevēlējās palikt – gan ģimenes apstākļu dēļ, gan tāpēc, ka “Rīga mani nesaista”, bet Aizkrauklē hokeja halle jau bija aizvērta un Kaspars pieņēma darba piedāvājumu Daudzeses pamatskolā. “Darbs ir interesants, neesmu savu izvēli nožēlojis,” rezumē jaunais skolotājs.
Kaspars sola turpināt darbu skolā un cer, ka varbūt drīzumā tomēr atkal būs hokeja treniņi Aizkrauklē. Tad viņš varētu pedagoga darbu apvienot ar trenera amatu. Pagaidām Kaspars savu nezūdošo interesi par hokeju apliecina, spēlējot uzbrucēja pozīcijā amatieru komandās “Umix” Ogrē un “Privatbank” Rīgā.
