Skolotāji nav mierā ar 2286 eiro algu 3
Šīs problēmas kārtējo reizi tiek plaši iztirzātas Francijā, kur izglītības tematika vienmēr piesaista sabiedrības uzmanību un ir viens no politisko cīņu laukiem.
Izglītības jomai (no pirmsskolām līdz vidējām mācību iestādēm) ierasti atvēl visvairāk valsts budžeta līdzekļu: 2019. gadā tie ir 51,7 miljardi eiro, otrajā pozīcijā atrodas militārie izdevumi, bet trešo vietu, kam būtiska nozīme, ar 27,9 miljardiem eiro ieņem finansējums augstākajai izglītībai, zinātnei un inovācijām.
Krītas izglītības līmenis
Nodokļu maksātājiem minētās naudas izlietojums nav vienaldzīgs, un tam it kā vajadzētu nodrošināt nepieciešamo izglītības kvalitāti vairāk nekā divpadsmit miljoniem skolēnu, kuri 2. septembrī atsāka vai uzsāka skolas gaitas.
Tomēr dažādas uzraudzības iestādes un daudzi speciālisti konstatē audzēkņu zināšanu krasās atšķirības un kopējā līmeņa kritumu, kas iezīmējies vismaz pēdējo trīsdesmit gadu laikā, kopš izglītības nozari sašūpojušas modernitātes vēsmas, ko vieno pamatpostulāts, ka skolēns ir sistēmas centrā.
Par visu apmācību metodiku pielāgošanu t. s. kompetenču izglītības konceptam, kā mēdz sacīt, strīdas pat zinātnieki, un šie akadēmiskie disputi būtu atstājami viņu ziņā, bet, ja ticam Nacionālās izglītības zinātniskās padomes vadītāja Stanislasa Deana secinājumam, tad, kopumā ņemot, “šodienas labākie skolēni ir vakardienas sliktāko līmenī”.
Tas sevišķi esot attiecināms uz franču valodu un matemātiku. Turklāt disciplīnas rādītāji valsts skolās ir degradējušies, ko apliecina arī starptautiskā mērogā veikti pētījumi.
Pārmaiņas kvalitātes celšanai
Pārmaiņas vienmēr saskaras ar pretestību, tomēr izglītības ministrs Žans Mišels Blankērs nav vairījies tās ievirzīt, un varbūt tieši tāpēc viņš ir Francijas valdības loceklis ar augstāko popularitātes reitingu. Šajā mācību gadā stājas spēkā liceja reforma, lai audzēkņi iegūtu padziļinātas zināšanas viņu izvēlētajā specializācijā (kopumā tiek piedāvāti divpadsmit specializācijas novirzieni), un mācību saturs un gala eksāmenu kārtošana tādējādi būs vairāk personalizēta.
Ieviesti arī izglītības likuma grozījumi, kas paredz, piemēram, obligātu pirmsskolas apmeklējumu no trim gadiem vai ģimenē veiktu apmācību, kas tādā gadījumā būs pakļauta zināmai kontrolei. Tāds jaunievedums gan aptvers nosacīti nelielu skaitu bērnu, jo vairākums apmeklē pirmsskolas iestādes jau tagad, bet tiek uzsvērta nepieciešamība visiem pienācīgi apgūt franču valodu jau kopš mazotnes.
Blankērs iniciējis arī (dažādi vērtētus) pārkārtojumus pedagogu profesionālajā sagatavošanā un studējošo piesaisti skolām izglītības asistenta statusā. Pedagogi, kuri strādā problēmu skartajos reģionos jeb “prioritārās izglītības tīklā”, saņems gadā tūkstoš eiro piemaksu, kas varētu sasniegt trīs tūkstošus, ja valdība turēs solījumu.
Skolotāji vēlas vairāk
Taču reformas izraisa arī iebildumus, tāpēc paredzamas protesta manifestācijas, kādas jau notika pirmajā pusgadā. Skolotāju arodbiedrības apgalvo, ka ministrijas plānotās specializētās programmas nav praktiski īstenojamas no lielām pilsētām attālos licejos, kur trūkst atbilstošu mācībspēku un materiālās bāzes. (Reforma tādā gadījumā paredz audzēknim iespēju mainīt mācību iestādi, kas nav tik vienkārši.)
Izskan vēl citas pretenzijas – pedagogu skaits vidusskolās atšķirībā no sākumskolām tiek samazināts, slodzes pieaug, bet atalgojums pēdējos gados palicis faktiski iesaldēts. Arodbiedrību pārstāvji parasti izvirza par piemēru Vāciju, kur skolotāji saņem divas reizes vairāk.
Attiecīgo pētījumu veicēji tomēr atzīst, ka atalgojumu mērījumi un salīdzinājumi dažādu valstu izglītības sistēmās var būt vienīgi visai nosacīti. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) aizpērn apkopotajiem datiem Eiropas vadošās valstis atbilstoši bruto gada algai jeb algai pirms nodokļu nomaksas (valsts skolās karjeras sākumā) ir Luksemburga – 70 399 eiro, Vācija – 56 243 eiro un Šveice – 56 025 eiro, tad ar krietnu atstarpi seko Somija, Spānija, Nīderlande, Zviedrija un Portugāle, aiz kurām ierindojas Francija ar 27 436 eiro, kas aptuveni atbilst vispārējai darba samaksas mediānai privātajā sektorā.
Francijas Nacionālais statistikas un ekonomisko pētījumu institūts ir publicējis datus par valsts skolotāju vidējo bruto mēnešalgu dažādos profesionālās karjeras posmos: stažēšanās laikā – 1795 eiro, karjeras sākumā – 2067 eiro, pēc desmit gadiem – 2306 eiro, pēc divdesmit gadiem – 2765 eiro un pēc trīsdesmit – 3777 eiro. Pedagogu skatījumā tas ir nepietiekami, jo neatsver viņu pastāvīgo ieguldījumu pašizglītībā, darba spriedzi un pirktspējas kritumu.
Cita aina paveras, ja ņem vērā valsts vispārējo ekonomisko un finansiālo stāvokli. EDSO ietvaros, vērtējot izdevumus izglītībai attiecībā pret iekšzemes kopproduktu, priekšgalā ir Kanāda ar 6% no IKP, seko Dienvidkoreja un Somija ar 5,8%. Francija turas tiklab virs EDSO, kā Eiropas Savienības vidusmēra. Zīmīgi, ka šī rādītāja gaismā visnotaļ pienācīgi izskatās arī Baltijas valstis.
Reģiona līdere ir Igaunija, kura, jāpiezīmē, tāpat atrodas vadošajā pozīcijā skolu pedagogu darba apmaksas ziņā – pagājušā gada beigās valdība nolēma palielināt minimālo bruto mēnešalgu par 100 eiro, respektīvi, līdz 1250 eiro, bet vidējā alga, ievērojot pašvaldību pienesumu, tika plānota 1500 eiro apmērā.
Baltieši, īpaši Latvija, toties ir atpalicējos – gan procentuāli no IKP, gan naudas izteiksmē – līdzekļu piešķiršanā zinātnei un augstākajām mācību iestādēm, kas var aptumšot arī vidusskolas absolventu perspektīvas.
Protams, nauda nav vienīgais izglītības kvalitāti ietekmējošais faktors, un strīdi šajā sakarā arvien turpinās. Tomēr, iepriekš piesauktā ministra Blankēra vārdiem, “sabiedrība, kas ciena savus skolotājus, ir sabiedrība, kurai klājas labi”. Bet šodienas skolēniem tā vēl būs jāveido.
