“Skolotāji ir supervaroņi!” Saruna ar skolotāju Rūtu Grēniņu 17
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kaut arī manam bērnam attālinātās mācības bija 1. un 2. klasē, tikpat kā neizjutu to, ka bērns neiet uz skolu. Skolotāja Rūta ar visu tika galā arī attālināti. Vēl vairāk: vakaros pirms gulētiešanas bērns varēja skatīties video, kurā skolotāja lasīja vakara pasaciņu,” tā par skolotāju Rūtu Grēniņu saka kādas viņas skolnieces mamma.
Sagaidot Starptautisko skolotāju dienu, kas svinama jau šajā nedēļas nogalē un uzsākot “Latvijas Avīzes”, žurnāla “Skola & Ģimene” un “E-klases” akciju “Sirdsskolotājs”, aicināju Rūtu uz sarunu.
Iepriekšējā mācību gadā Rūta strādāja Mārupes pamatskolā, bet tagad dzīvo Zviedrijā, kur turpina darbu skolotājas profesijā. Uz ārzemēm devusies līdzi savam draugam zviedram, kurš pabeidzis medicīnas studijas Rīgas Stradiņa universitātē.
Kā nonācāt līdz skolotājas profesijai?
R. Grēniņa: Šī profesija vienmēr man bijusi prātā un sirdī, var teikt, pat asinīs. Jo skolotāja bijusi gan mana mamma, gan arī vecmāmiņa. Jau bērnībā viss grozījās ap šo profesiju.
Kad pēc vidusskolas bija jāizvēlas studijas, svārstījos starp pedagoģiju un jurisprudenci, izvēlējos otro. Sākot strādāt, tomēr visu laiku prātā bija doma: nu, bet pamēģini tomēr būt par skolotāju.
Kad man jau bija 27 gadi, uzsāku pedagoģijas studijas. Paralēli studijām strādāju Rīgas Starptautiskajā vācu skolā.
Vai, sākot strādāt skolā, tas bija jūsu sapņu piepildījums vai arī viss nebija tā, kā bijāt iedomājusies?
Bija un nebija. Lai arī mani iepriekšējie darbi tāpat bija stresaini un dažkārt psiholoģiski smagi, neviens no tiem nebija tik izsmeļošs kā skolotāja darbs. Skolotāja darbs izsmeļ gan mentāli, gan fiziski.
Tas bija kaut kas negaidīts. Atnāc pēc darbadienas mājās un esi pilnīgi nelietojams cilvēks. Strādāt ar bērniem – tas nav salīdzināms ar to, ko piedzīvoju, strādājot par juristi vai projektu vadītāju.
Tajā pašā laikā viss pozitīvais, ko no šī darba biju gaidījusi, arī tajā ir. Tātad nebiju lolojusi kādas pārdabiskas un nereālistiskas cerības. Man patīk iet uz darbu, patīk to darīt tik ļoti, ka tas pat īsti nešķiet kā darbs.
Kas visvairāk izsmeļ pedagoga darbā?
Tas droši vien ir atkarīgs no tā, ar kāda vecuma skolēniem strādā. Es biju sākumskolā klases audzinātāja, kas visu dienu pavada kopā ar maziem bērniem, kuru enerģijas līmenis ir apbrīnojams un reizēm šķiet, kas tas ir neizsīkstošs.
Tikšana ar to galā paņem ļoti daudz skolotāja enerģijas. Arī skaļuma līmenis ir augsts. Diena skolā paiet ļoti haotiski un ātrā tempā.
Tāpēc, dažkārt atnākot mājās, saku draugam: “Liec mani mierā stundu, nerunā ar mani!” Taču tas ir tikai dabiski, ka mazi bērni ir enerģiski un skaļi, viņiem vajag skriet un spēlēties.
Skolotāji mēdz teikt – kaut arī darbs ar skolēniem paņem enerģiju, to tieši no skolēniem var arī smelties.
Tā ir. Skolēni uzlādē atkal no jauna. Jo īpaši tas ir sākumskolā, kur klases audzinātāja ir kā otra mamma. Tas mīļums, ko saņemam…
Komunikācija bieži ir tik sirsnīga un patīkama, ka dod lielu motivāciju darboties tālāk, domāt jaunas idejas un projektus, darīt kaut ko citādi, radošāk, uzrīkot kādu ballīti, kas veido labāku klases mikroklimatu.
Ja bērnam mācībās neiet viegli, grūti nākas kaut ko saprast, piemēram, ka decimetrā ir desmit centimetri, strādājam, strādājam, un, kad redzi, ka tomēr beidzot pielēcis, ir milzīga gandarījuma sajūta.
Mazie bērni ir arī ļoti empātiski. Ja esmu bēdīga, nāk samīļot, apjautājas: “Vai jums šodien slikta diena?” Tā ir ļoti silta sajūta.
Jums ir darba pieredze parastā pašvaldības skolā un privātskolā. Kā skolotāja darbs tajās atšķiras?
Vācu skola, kurā strādāju, bija tikko izveidojusies, tāpēc bija neliela: klasēs nebija vairāk par 15 bērniem, kamēr pašvaldības skolā klasē bija 28 bērni. Tad pedagogam strādāt ir daudz grūtāk.
Ar mazu klasi var īstenot vairāk dažādus projektus, rīkot interaktīvākas stundas.
Privātajā skolā man arī bija dots vairāk brīvības pašai lemt, ko un kā es daru. Daudz mazāk atskaišu un birokrātijas.
Toties pašvaldības skolā skolotāja darbam ir milzīgs administratīvais slogs. Taču priecājos, ka man ir arī tāda pieredze.
Diemžēl birokrātija atņem spēku un laiku, ko varētu veltīt mācību procesam…
Tur jau tā lieta. Manuprāt, skolotājam nākas izvēlēties, vai viņš gatavos interesantas, interaktīvas, uz projektiem bāzētas stundas vai būs labs papīru rakstītājs.
Abus vienlaikus izdarīt labi – tā, lai visas atskaites nodotas laikā, – nav iespējams, jo darba apjoms ir pārāk liels.
Katru jauno mācību gadu uzsākot, esmu izvirzījusi sev mērķi neņemt darbu uz mājām. Un nekad nav izdevies to īstenot. Jo gribu nākamajā dienā uz darbu iet ar mierīgu sirdi, zinot, ka kontroldarbi izlaboti un ka viss izdarīts un sagatavots.
Tāpēc jāstrādā gan vakaros, gan brīvdienās, gatavojoties jaunajai mācību nedēļai.
Veidojot jauno skolu finansēšanas modeli, bija strīds par to, kā veidot skolotāju slodzi: cik daudz darba laika jāvelta stundu vadīšanai un cik citiem pienākumiem. Kā būtu optimāli?
Ja būtu 50 pret 50, skolotāju dzīve būtu ievērojami vieglāka. Tad būtu vienkāršāk gan kvalitatīvi sagatavoties stundām, gan paveikt citus pienākumus.
Tiesa, tad skolotājs tikai pusi darba laika pavadītu ar skolēniem, bet tieši tā man šķiet feinākā šī darba daļa.
Pēdējos mācību gados pandēmijas dēļ skolotājiem maz sanācis būt klātienē kopā ar bērniem. Kā jums izdevās organizēt attālinātās mācības?
Uzsākt attālinātās mācības nebija vienkārši. Mana pirmā attālināto mācību pieredze bija ar pirmklasniekiem. Un tas ir traki, jo pirmklasniekiem pat klātienē nav viegli, kur nu vēl tad, ja blakus nav skolotāja!
Mārupes pamatskola gan lieliski visu nomenedžēja: skolotājiem bija daudz informācijas, bija darbam nepieciešamās tehnoloģiskās platformas un citas lietas.
Lielā mērā izglāba tas, ka izveidojās lieliska sadarbība starp paralēlklašu skolotājiem. Sadalījām darbus un nolēmām daudzas stundas filmēt, taču, lai tas būtu veicams, sadalījām savā starpā mācību priekšmetus un katras skolotājas video bija pieejami visiem attiecīgo paralēlklašu skolēniem.
Piemēram, filmēju, kā mājturībā veicu kādu darbiņu vai kā pildu kādu uzdevumu darba burtnīcā. Bērni varēja skatīties un darīt līdzi, kā arī nopauzēt un skatīties vēlreiz, ja vajag. Domāju, ka tāpēc vecāki teica, ka bērni tika lieliski galā bez viņu palīdzības.
Pirmie divi skolas gadi ir tik svarīgi! Nevarējām paļauties uz to, ka skolēni apgūs nepieciešamo tikai no grāmatām un darba lapām.
Cieši sadarboties paralēlklašu skolotāju starpā bijām uzsākušas jau tad, kad strādājām klātienē: arī sadalījām mācību priekšmetus, lai nav visām jāgatavo visiem mācību priekšmetiem stundu plāni un mācību materiāli, bet varam ar to mainīties.
Skolotāju sadarbībā ietaupītais laiks droši vien ļāva vairāk ar skolēniem strādāt individuāli?
Jā, taču attālinātajās mācībās grūti bija tas, ka pietrūka klātienes kontakta – bija teju neiespējami saprast, kā patiesībā skolēnam veicas ar mācībām. Tajā pašā laikā kontaktēšanās bija ļoti daudz.
Skolotāja darbā jau tā ļoti grūti nodalīt darbu no mājām, jo, kā jau teicu, daudz sanāk strādāt arī mājās, bet attālināto mācību laikā tas bija gandrīz neiespējami.
Telefons visu dienu nemitīgi pīkst. Ja noliec telefonu malā uz pāris stundām, tur pagūst sakrāties 150 jaunas ziņas, jo bērni sūta darbus, uzdod jautājumus, vecāki raksta un zvana.
Vai ir kādas tēmas, ko attālināti bija visgrūtāk iemācīt?
Manai klasei bija grūti iemācīties saprast pulksteni: cik minūtes ir katrā strīpiņā un kā tas iet uz priekšu. 2. klasē bija grūti iemācīties reizrēķinu. Jo tas jāzina no galvas, bet, ja skolēns zina, ka klātienē viņam to neatprasīs, nav motivācijas mācīties.
Kad vienā tiešsaistes stundā pateicu, ka tūlīt atprasīšu reizrēķinu no galvas mutiski, bija šoks un asaras! Un pirms atbildēšanas tāpat jau mēģināja šķielēt un nolūrēt pareizo atbildi.
Kā radās ideja lasīt bērniem vakara pasaciņu?
Attālināto mācību laikā man arī pašai bija bēdīgi, jo man ir ļoti svarīgi būt kopā ar skolēniem, jokoties ar viņiem, sajust to mīļumu un sirsnību. Attālinātās mācības mums atņēma klātienes kontaktu ar skolēniem, kas ir visforšākā šī darba daļa. Gribēju arī saglabāt saikni ar skolēniem.
Tāpēc sāku filmēt, kā lasu. Pirmā grāmata, ko lasījām, bija Džanni Rodari “Sīpoliņa piedzīvojumi”. 1. sērija sanāca ļoti teatrāla.
Kaut gan filmēju pēcpusdienā, man jau bija pidžama mugurā, kameras priekšā iekārtojos starp mīkstiem spilveniem gultā kopā ar spēļu zaķi, pajautāju, vai zobus izmazgājāt.
Ar laiku gan teatrālisms mazinājās. Lasījām arī Ēriha Kestnera “Divas Lotiņas”, Žaka Frīnsa grāmatu “Skolotājs Jāps var visu”. Tajā bija situācijas un joki gluži kā no mūsu klases, dažbrīd, lasot grāmatu, nevarēju vien beigt smieties.
Tagad strādājat Zviedrijā.
Ja mīlestības dēļ nebūtu aizbraukusi no Latvijas, noteikti būtu palikusi Mārupes pamatskolā, jo tā bija fantastiska vieta, kur strādāt gan kolēģu, gan skolēnu, gan viņu vecāku dēļ.
Lai cik grūts arī būtu skolotāja darbs, nevienā brīdī nav gribējies no tā atteikties.
Vai bija viegli atrast darbu Zviedrijā?
Man bija viegli. Jau laikus, vēl esot Latvijā, internetā pētīju darba sludinājumus. Darbu meklēju skolās, kas strādā pārsvarā angliski. Zviedrijā ir daudz tā saukto anglisko skolu, kuras ir daļēji valsts un daļēji privātas. Mācību maksas tur nav, un māca pārsvarā angliski, taču sākumskolā zviedru valodas vēl ir diezgan daudz.
Strādāju ar otrklasniekiem un trešklasniekiem, kam mācu mākslu un rokdarbus, kā arī piektklasniekiem, kam mācu mājturību: daudz gatavojam ēst un mācāmies par veselīgu uzturu. Ar piektajiem runāju pārsvarā angliski, bet ar mazajiem jaucam zviedru un angļu valodu. Tas mikslis ļoti labi strādā. Zviedru valodu sāku mācīties jau Latvijā. Tagad, esot zviedriskā vidē, valoda uzsūcas aizvien vairāk.
Kādas ir atšķirības starp Latvijas un Zviedrijas bērniem?
Gan Latvijā, gan Zviedrijā lielākā daļa skolēnu ir pieklājīgi un cieņpilni. Tomēr ir arī skolēni, ar kuriem grūti tikt galā, kuriem ir vai nu mācību vai uzvedības grūtības, kam vajag lielāku atbalstu, lai pielāgotos skolas videi vai noteikumiem.
Šādu bērnu te ir vairāk nekā Latvijā. Ielāčoju šajā skolā ar augsti paceltu degunu, jo man, redz, nekad mūžā nebija bijušas problēmas savaldīt klasi, izdevies labi sabalansēt mīļumu un jaukumu ar stingrību.
Bet te jau pirmajās pāris nedēļās dabūju pa pieri, jo ar dažiem skolēniem galā tikt vismaz sākumā tomēr neizdevās. Tikai nesen uzzināju, ka daļa no mūsu skolēniem nāk no, tā teikt, grūtākas sabiedrības daļas.
Turklāt zviedri savus bērnus mēdz audzināt ļoti brīvi. Zviedru sabiedrībai vispār ļoti raksturīgi, ka par visu var parunāt un vienoties, ka visiem ir tiesības.
Ceturtklasnieks var mierīgi piedraudēt skolotājam: “Mana mamma tevi iesūdzēs tiesā.” Latvijā mūžam ko tādu nedzirdēsi!
Līdzīgi stāsti gan dzirdēti arī Latvijā, kur skolotāju trūkst gan nelielās algas, gan zemā prestiža dēļ. Kā tas ir Zviedrijā?
Par algām Latvijā jāteic, ka tās ļoti atkarīgas no skolas un pašvaldības, kurās skolotājs strādā. Kad gāju uz darba intervijām dažādās skolās, saņēmu arī ļoti dažādus algas piedāvājumus.
Prestižs diemžēl tiešām Latvijā ir zems, un tas ir bēdīgi. Cerēju, ka attālināto mācību laiks, kurā skolotāji parādīja, ka tiešām ir supervaroņi, attieksmi mainīs, ka sabiedrība atjēgsies un sapratīs, cik liela vērtība ir tas darbs, ko dara skolotāji.
Taču šķiet, ka tā nav noticis.
Kad kādreiz teicu, ka esmu juriste, attieksme bija apmēram tāda: “Ooooo!” Kad tagad saku, ka esmu skolotāja, reakcija ir “Āāāā!” ar tādu nožēlas pieskaņu. Ļoti bieži man jautā: “Kāda velna pēc tu no juristes darba pārgāji uz darbu skolā?”
Algas ziņā Zviedrijā jūtos vairāk novērtēta. Mana alga ir ne tikai vidusmēra, bet, teiksim tā, augstākajā vidusmēra līmenī. Latvijā ir cilvēki, kas algas dēļ neizvēlas skolotāja darbu, bet Zviedrijā tas noteikti nebūtu faktors.
Arī profesijas prestižs, manuprāt, ir augstāks nekā Latvijā.
Ko Skolotāju dienā novēlētu kolēģiem?
Izturību, laipnību, kas uzlādē, atsaucīgus kolēģus, mīļus skolēnus un pretimnākošus vecākus.
