V. Krustiņš: – Skolotāja lojalitāte valstij arī zināmā mērā atkarīga no algas lieluma. Ja skolotājs ir nepārtraukti norūpējies par savu ģimeni, kāds gan var būt viņa noskaņojums? 12
– Krīzes laikā skolotāju pirktspēja samazinājās par kādiem 50 procentiem. Tagad, domāju, atgūti ne vairāk kā 25 procenti. Skolotāji, lai spētu uzturēt ģimeni, nereti strādā divās darbavietās. Jo sevišķi vīrieši, kuri, strādājot, piemēram, Norvēģijā vienkāršāku darbu, varētu pelnīt daudzkārt vairāk. Skolotājiem, kuri strādā mazajās skolās, vajadzētu spēt pasnieg vairākus mācību priekšmetus, taču tikai pērn valsts piešķīra finansējumu, lai skolotājs varētu iegūt vēl vienu pedagoģisko kvalifikāciju, neieguldot apmācībās savus līdzekļus. Tas ir vērtīgi, bet tam jau sen vajadzēja piešķirt finansējumu.
– Vai skolotājiem ir kāda pretimnākšana – bezmaksas dzīvoklis, atlaides elektrībai?
– Kā kurā pašvaldībā, bet lielākoties, protams, nav. Atlaides un pabalstus var iegūt, ja ir trūcīgā statuss, un diemžēl diezgan bieži skolotājiem, kam ir vairāki bērni, tāds statuss ir.
– Nekāda valstiskā audzināšana nesanāks, ja skolotājs pats faktiski nejūtas lojāls valstij, jo nejūt valsts rūpes.
– Tas ir ļoti nopietns jautājums. Pilnīgi piekrītu. It īpaši Ukrainas notikumu ēnā. Taču jāsaka, ka arī mēs arodbiedrībā bieži kritizējam valdību, un domāju, ka pamatoti, bet tajā pašā laikā valstij esam absolūti lojāli.
Problēma Latvijā gan ir ne tikai ar skolotāju algām. Latvijā ir vieni no visaugstākajiem darbaspēka nodokļiem Eiropā. Nav runa par likmēm, bet par to, kas paliek pāri no atalgojuma pēc nodokļu nomaksas. Tādā ziņā piekrītam Eiropas Parlamenta deputātam Robertam Zīlem, ka mazturīgākie nodokļos atdod lielāku ienākumu daļu nekā turīgākie. Tāpēc pieaug ienākumu nevienlīdzība, Latvijā tā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā. To atzīst arī Eiropas Komisija un OECD, jo tā traucē valsts veiksmīgai ekonomiskai attīstībai.
