67
Savulaik skolās nebija ne psihologu, ne sociālo pedagogu, bet situācija, šķiet, tomēr bija labāka. Jā, bija dažādi konflikti, tomēr skolotājiem uzbrukt skolēni neatļāvās. Vai tā sauktais atbalsta personāls netiek galā ar saviem pienākumiem?
Skolās strādājošie psihologi ir izglītības psihologi. Mums būtu jāgādā, piemēram, par skolēnu motivāciju mācīties. Taču realitātē sanāk tā, ka vairāk nākas risināt uzvedības problēmas. Jāsaka gan, ka ļoti bieži tiem pašiem bērniem, kam ir grūtības mācībās, ir arī uzvedības problēmas. Ja bērns stundā nespēj koncentrēties un klausīties skolotājā, sāk kristies arī sekmes.
Drīzāk ir tā, ka atbalsta personāls nevis netiek galā, bet viņu skolās joprojām pietrūkst. Daudzi psihologi nav gatavi strādāt skolā uz pilnu slodzi tieši darba samaksas dēļ. Skolā jāstrādā visu dienu par to pašu naudu, ko var nopelnīt, konsultējot divus klientus privātpraksē. Protams, ne vienmēr ir garantija, ka klienti būs, tāpēc skolas pluss ir stabilā darba samaksa. Tomēr psihologu skolās trūkst, tāpēc bieži psihologs tiek piesaistīts galējās situācijās, kad problēma jau samilzusi. Tad varam tikai novērst sekas.
Ko psihologs tādās situācijās dara?
Skolai ir plāns, kā rīkoties konfliktsituācijās, bet tas ne vienmēr strādā. Arī man ir sava stratēģija, kā strādāt ar bērnu. Taču ne visi bērni, ar ko būtu jāstrādā psihologam, pie manis nonāk. Lai psihologs strādātu ar bērnu, nepieciešama vecāku atļauja, bet ne visi vecāki to dod. Vecākiem nav viegli atzīt, ka viņa bērnam ir uzvedības problēmas. Protams, ir gadījumi, kad bērni paši pie manis vēršas, taču tad viņi grib risināt citas, ne jau savas disciplīnas problēmas.
Konfliktsituāciju gadījumos vispirms iesaistās klases audzinātājs, kurš runā ar bērnu un vecākiem. Ja situācija neuzlabojas, iesaistās sociālais pedagogs un tikai pēc tam, ja nepieciešams, psihologs. Dažkārt vecākiem nav laika iesaistīties bērna problēmu risināšanā, viņi ignorē aicinājumus uz sarunām vai pat atklāti paziņo, ka netiek ar savu bērnu galā. Ir gan arī atsaucīgi vecāki, kuri gatavi risināt radušās grūtības, bet nezina, kā to darīt. Tad skolas atbalsta personāls var palīdzēt. Ir arī vecāki, kuri paši, pamanot kādu problēmu, meklē palīdzību.
Kad esmu strādājusi ar bērnu, skolai un vecākiem sniedzu skaidrojumus, kāpēc ir problēmas, kā tās risināt. Ir kaut kādas lietas, ko ikdienas skrējienā vecāki nepamana, tad psihologs var palīdzēt par to aizdomāties. Ja vecāki un arī bērns ir motivēts risināt problēmas, uzlabojumi būs. Taču ir vecāki, kuriem pat bail vest bērnu pie psihologa. Viņi negrib dzirdēt skarbo patiesību vai arī viņiem ir bail, ka bērnam tiks noteikta kāda diagnoze. Vai, piemēram, ir sanāksme, uz kuru jāierodas gan vecākiem, gan bērnam. Atnāk tikai māte vai tēvs un saka: “Es jau nevedīšu šurp bērnu, lai viņu te terorizē.” Acīmredzot ar tādu attieksmi bērns tiek sūtīts arī uz skolu. Skolēni ar savu attieksmi bieži atspoguļo vecāku attieksmi pret skolu, skolotājiem.
Ja skolā netiekam galā, varam ziņot sociālajam dienestam. Daļa bērnu uzvedības problēmu dēļ nonāk arī Policijas nepilngadīgo lietu inspektora uzraudzībā. Viņiem jāiesaistās korekcijas programmā.
Un ko tas dod?
Godīgi sakot, neko. Ir jāiet regulāri atzīmēties un stāstīt, kā viņiem iet skolā. Taču, tā staigājot, arī bērna respekts pret policiju notrulinās. Kad ir nākamais pārkāpums, jūtas vēl lielāks, vēl bezkaunīgāks, vēl varenāks, jo, redz, arī policija nav viņu savaldījusi. Taču šo visatļautības sajūtu rada un uztur pati sistēma un to veidojam mēs, nevis bērni. Esam pārspīlēti izcēluši bērnu tiesības, aizmirstot, ka šie cilvēki būs tie, kas nākotnē dzīvos pieaugušo dzīvi.
Arī valstij un pašvaldībām būtu vairāk jādomā, kā atbalstīt skolas un ģimenes. Piemēram, Rīgā skolās ir pašvaldības policisti, bet citu pilsētu skolās viņu nav. Tāpat ne visur pašvaldības apmaksā psihologu pakalpojumus ģimenēm, kuru bērniem ir problēmas skolā, ne visur tiek organizētas vecāku apmācību grupas.
Joprojām noris diskusijas, vai sešgadniekiem būtu jāiet uz skolu. Ko par to sakāt?
Sešgadīgie bērni mācās jau tagad, tikai bērnudārzos, nevis skolās. Es pati savus novembrī dzimušos bērnus nepalaidu skolā nepilnos septiņos gados un varu tikai iedot sev medaļu par to. Meita intelektuāli bija gatava iet skolā arī sešos gados, taču emocionāli viņa nebija gatava. Savukārt dēlam skolā ir grūti noturēt uzmanību, domāju, ka sešos gados viņam būtu vēl grūtāk. Cik zinu, vecāki mēdz jautāt bērnudārza pedagogiem, vai, viņuprāt, bērns ir gatavs skolai. Pie manis kā pie psihologa gan neviens nav nācis, lūdzot novērtēt bērna psiholoģisko gatavību, kaut arī tā ir svarīga.
Ja stundas būtu īsākas un skolas vide mainītos, iespējams, mācības varētu sākt agrāk, taču tad jādomā arī par klašu lielumu. Pedagogs nevar pilnvērtīgi strādāt, ja klasē vienlaikus ir 30 bērnu. Vai arī ir vajadzīgs skolotāja palīgs.
Bieži vien pārmaiņas ir uz labu, taču reformām jābūt pārdomātām un svarīgi, lai būtu resursi to pilnvērtīgai īstenošanai.
Tagad daudz tiek runāts par īpašo bērnu iekļaušanu parastajās skolās. Vai esošajos apstākļos to var veiksmīgi izdarīt?
Te atkal jārunā par sistēmu. Nav izstrādāta sistēma, kā iekļaut šos bērnus skolās, kādu atbalstu var saņemt pedagogs. Lielai daļai šo bērnu droši vien nāktu par labu tas, ja viņi mācītos parastajā skolā, nevis palīgskolā, taču tikai tad, ja skolā būs arī speciālais pedagogs. Jo diez vai bērnam nāks par labu, ja ar viņu strādās nesagatavots pedagogs.
Jau tagad daudzi bērni no 9. klases eksāmeniem tiek atbrīvoti veselības problēmu dēļ. Bieži vien runa ir par garīgās veselības problēmām, kas rodas dēļ neticības savām spējām, zema pašvērtējuma, spriedzes un izmisuma. Tas mēdz izpausties arī galvassāpēs, trauksmē, vēdergraizēs un kā slikta dūša. Mācību programma ir tik pārblīvēta, ka daudzi skolēni panīkst zem pārslodzes.
