Skolotāji ceļā uz Covid perēkli, balzamiņa iesildīti, uzvelk “krambambuli”, bet Ilga nikni krata matu krēpes rokkoncertā!” Egila Līcīša feļetons 60
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī artiķeļa līdzautors ir lasītājs Niedrītis, rosinādams – Līcīša kungs, uzrakstiet feļetonu par skolotājiem. Esmu nodzīvojis līdz 80 gadu vecumam, bet tādus durakus kā tos, kas šodien strādā izglītības druvā, neesmu redzējis.
Apstākļos, kad mācību iestādēs noteikta kārtība kā militarizētā zonā, kur solis pa kreisi, solis pa labi – šauj!, kur klases, cik iespējams, attālinātas, ar skolotājiem nākas apieties kā ar nedisciplinētiem, vasarraibumainiem mazgadīgajiem, kuri turklāt izskatās garīgi mazliet bremzēti. Viņi visu dara kā par spīti pretēji epidemioloģiskajiem noteikumiem.
Labi, korona jau sākotnēji bij iekāpis autobusā un klusu nosēdies maliņā, bet mājupbraucot no Kurzemes uz Rīgu ar līdzbraucējiem tusēja kā vecs paziņa.
Vai nu nepazīstam skolotājus – atceļā kāds iesaucās: kolēģi, dziesmu! Un, balzamiņa iesildīti, “draudziņi” cits par citu skaļāk uzvilka gan “krambambuli”, gan “pumpiņrasā”, gan ko sentimentālāku no Lapčenoka. Blakussēdētāja bārzdainā fizkultūrieša skaujās jaunajai mežrozītei, rudajai dabas mācības skolotājai pat sametās silti zem blūzītes!
Ko lasām nākamreiz? Kādas Rīgas videnes direktors brīvlaikā katru dienu pulksten astoņos mazā gaismiņā devies uz skolu šķavādams, šņaukādamies un kāsēdams, un rezultāts – aplipināts tikpat kā viss darbavietas pedagoģiskais personāls.
Kad bende vīruss grozās pa skolas pagalmu, jau ielavījies iekštelpās un kāpj augšā pa parādes kāpnēm, skolotāju istabās joprojām cilvēku pilns, ka čum un mudž. Nav atmests niķis, ka notiek plaša mēroga kafijošana ar kolēģīšiem un dezinficēšanās ar balzamiņu.
It kā bērniem vajadzētu godāt vecākus cilvēkus, kuru vidū ir vēsturnieki, kas skolēniem mācījuši jau par Vladimiru Iļjiču Ļeņinu, Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju un par sociālisma sistēmas priekšrocībām pret pūstošo kapitālismu, nosirmojušas pedagoģiskā darba veterānes, kuras visu mūžu likušas iekalt paurī reizināšanas tabulas un mocījušas mazos ar algebras kontroldarbiem, latenes un literatūras skolotājas, kas mira nost no vēlēšanās, lai audzēkņi godātu Poēziju un Drāmu, Vācieti un Gunāru Priedi, kā to darījušas viņas, tomēr ir fakts – ka vīrusu pārnēsā 95% skolotāju un tikai 5% skolēnu.
Tas arī zināms, ka skolu pasniedzēju vidū pārsvarā ir cilvēki, kurus bioloģiskais pulkstenis aiztikšķinājis līdz iekļaušanai saslimstības riska grupā – diez vai vajag uzvesties tā, ka kovids būtu lielisks piedzīvojums, kas paliks atmiņā uz mūžu.
Kādi apakšnieki, tāda priekšniecība. LTV “Panorāma” kā kroni visam pastāsta un parāda, kā izglītības ministre Ilga Šuplinska, sieviete labākajos gados, ar jaunākiem pavadoņiem piedalās masu pasākumā kultūras namā “Skyforger” rokkoncertā, no kura Rēzeknes pilsētas elektrotīklam izsit korķus.
Ministre tik nikni krata matu krēpes, it kā gribētu izkratīt laukā visas dzīvības sulas. Jaudīgā rokgrupa uz skatuves ar gaudojošām ģitārām piekļuvusi klausītājas Ilgas sirdij, sasniedzot augstu kaisles intensitāti un absolūto atdevi.
Ministrei vajadzējis uzkrāt enerģiju un iztrakoties. Ilgu sargājis čolkeris – ap kaklu nēsājams talismans ar neticamu iedarbības spēku – un sildījis latgaļu stipruma dzēriens.
Tā var attaisnoties, un skolasbērni, iespējams, ir sajūsmā par roka ritmos lēkājošu nozares vadītāju, bet rēzeknietei, kura zīmogota ar Latvijas valsts ģerboni un atrodas atbildīgā ministra postenī, enerģijas akumulēšanas īstā vieta būtu dievnams, kur gaidīt, kad modīsies kristīga cilvēka domas, ērģeļmūzikas koncerts, kur gūt emocionālu pārdzīvojumu, vai bibliotēkas lasītava, kur burties nodzeltējušos rakstos.
Lai nu veselības ministre izsauc izglītības ministri pie tāfeles un par dievgosniņas nezināšanu valdības izdotu instrukciju nepildīšanā ieliek apaļu divnieku.