Skolotāja patika vai nepatika pret skolēnu, atzīmju dāvināšana, subjektīvs redzējums… Vai realitātē vienoti vērtēšanas kritēriji vispār iespējami? 47
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece gatava jau līdz marta beigām mainīt noteikumus, kas nosaka, kā izliekami vērtējumi vispārējā izglītībā, šobrīd par to, kādas tad tieši izmaiņas gaidāmas, informācijas ir maz.
Pēc ministres iniciatīvas izveidota darba grupa, kurā iekļauti Izglītības un zinātnes ministrijas, Valsts izglītības satura centra un projekta “Skola 2030” eksperti. Darba grupa izstrādās izmaiņas divos valdības noteikumos, lai panāktu, ka katram 10 ballu skalas vērtējumam (katram apguves līmenim) ir noteikti vienoti mācību sasniegumu (snieguma) vērtēšanas kritēriji, kā arī noteiktu, cik procentu no mācību vielas jāapgūst, lai iegūtu katru no vērtējumiem.
Pat Satversmes tiesā uztraucas
Ministre skaidroja, ka ideja uzlabot vērtēšanas kārtību radusies, jo pašreizējā skolēnu sasniegumu vērtēšanas pieeja ir atšķirīga katrā izglītības iestādē, kas neļauj nodrošināt Satversmes 91. pantā ietvertās vienlīdzības prasības.
Jau vasarā par to runāja Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova. Viņa gan arī norādīja, ka skolotāji ir tiesīgi paši izvēlēties mācību metodes, ko izmantot. Privātās vidusskolas “Patnis” un Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas matemātikas skolotājs Aleksandrs Vorobjovs sarunā ar “Latvijas Avīzi” pauda, ka arī vērtēšana ir mācību metode.
A. Muižniece “Latvijas Avīzei” sacīja, ka arī daudzi vecāki aktualizējuši šo jautājumu. Ministres ieskatā, nevajadzētu būt tā, ka vidusskolā un ģimnāzijā ir atšķirīgas prasības un nosacījumi viena un tā paša vērtējuma sasniegšanai.
Daudz sūdzību
Izglītības kvalitātes valsts dienestā (IKVD) noskaidroju, ka tieši vērtēšanas kārtība ir tēma, par ko visbiežāk sūdzības saņem Izglītības kvalitātes valsts dienests. IKVD vecākā eksperte Jana Veinberga “Latvijas Avīzei” pauda, ka dienests atbalsta iniciatīvu, ka skolēnu novērtējumu vajadzētu padarīt objektīvāku un salīdzināmu:
“Ņemot vērā, ka dienestā saņemtie iesniegumi par mācību sasniegumu vērtēšanu pārsvarā saistīti ar gadījumiem, kad skola vai pedagogs nav izskaidrojis attiecīgā pārbaudes darba vai semestra vērtējumu izlikšanas kritērijus vai tie skolēniem un vecākiem nav saprotami, kā arī ar objektīvu, skolas noteiktu kritēriju neesamību vai neievērošanu, precīzāks regulējums varētu samazināt sūdzību skaitu.
Acīmredzot līdz šim ikvienai skolai noteiktās tiesības un reizē pienākums patstāvīgi izstrādāt skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanas kārtību nav bijis pietiekams, lai skolas varētu nodrošināt atbildīgu un vienveidīgu pieeju skolēnu mācību sasniegumu vērtēšanai.”
IKVD gan sūdzības sauc par jautājumiem un atzīst, ka IKVD par šo tēmu visbiežāk vēršas skolēnu vecāki. Pēdējo trīs gadu laikā visvairāk jautājumu par vērtēšanu uzdoti 2020./2021. mācību gadā, ko dienests skaidro ar jaunā izglītības satura ieviešanu.
Saistībā ar vērtēšanu sūdzības ir dažādas: biežāk sūdzas, ka ieraksts žurnālā “Nav vērtējuma” tiek pārvērsts par nesekmīgu atzīmi, par skolēnu tiesībām labot vērtējumus, kas viņus neapmierina, par to, ka atzīmes tiekot izliktas subjektīvi atkarībā no skolotāja patikas vai nepatikas pret skolēnu.
Skolotāju viedokļi atšķiras
Bet ko par gaidāmajām izmaiņām saka paši skolotāji?
Siguldas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Inese Berga atzina, ka pagaidām par ministrijas ieceri ir pārāk maz informācijas: “Ja būs konkrēti priekšlikumi, tad arī varēsim spriest.”
Tam, ka vajadzētu vismaz mēģināt ieviest skaidrākus, vienotus kritērijus, skolotāja piekrīt.
“Nevajadzētu tā būt, ka es par kādu darbu lieku vienu vērtējumu, bet citā skolā par tādā pašā līmenī paveiktu darbu ir citāds vērtējums,” saka I. Berga. Tomēr viņa piekrīt, ka vērtēšana ir ļoti sensitīvs mācību procesa aspekts.
Skolas līmenī jau ir vienošanās, piemēram, par to, kādām jābūt prezentācijām, ko skolēni veido. Tomēr ir darbi, ko grūtāk vērtēt vienādi. Piemēram, esejas. Kaut arī tad iespējams izstrādāt kritērijus, pēc kuriem vērtē, vai skolēns, piemēram, pareizi veido argumentus.
Rīgas Franču liceja matemātikas skolotāja Līga Zālīte atbalsta ideju par vienotu kritēriju ieviešanu. “Jautājums tikai – cik ilgā laika posmā to izdosies ieviest, cik kvalitatīvi un pārdomāti tas būs, kā arī – vai un kādā mērā tiks ņemts vērā skolā strādājošo pedagogu viedoklis un redzējums. Ja ir plāns to tiešām pabeigt līdz marta beigām, tas būs pārāk sasteigti,” teica L. Zālīte.
Viņas ieskatā, subjektīvo vērtējumu daudzumu gan varētu samazināt arī citā veidā: centralizēti izstrādājot un publicējot pārbaudes darbu paraugus vai uzdevumu piemērus. Tā kā tādu nav, skolotāji daudz nodarbojas ar jaunradi, izstrādājot tos paši. Darbi un uzdevumi ir pārāk dažādi, līdz ar to dažādi ir arī vērtējumi.
L. Zālītei gadās arī ar skolēniem diskutēt par vērtējumiem, ko izlikusi. Ja skolēnam izdevies “iztirgot” vērtējuma paaugstināšanu pie viena skolotāja, viņš mēģinās savu panākt arī saskarē ar citu pedagogu.
Kokneses vidusskolas angļu valodas un matemātikas skolotāja Inguna Kalniņa, lūgta komentēt ieceri par vienādiem kritērijiem, atzina: “Manuprāt, ir drusku naivi domāt, ka tieši Latvijā tagad atradīs to vispareizāko veidu, kā vērtēt skolēnu darbus. Turklāt diez vai šī ir lielākā un neatliekamākā problēma, ko risināt.”
A. Vorobjovs arī uzskata, ka ieviest vienotus kritērijus visām skolām “nav īsti reāli”. Proti, noteikumus par vienotiem kritērijiem pieņemt var, taču nav garantijas, ka skolās tos ņems vērā. “Ir taču arī valdības noteikumi, kas nosaka, ka jau divus gadus skolām jāīsteno jaunais izglītības saturs, taču nebūt nav tā, ka visās skolās tas ir ieviests vienādā mērā.
Ja ir skolas, kuras prasa no skolēniem padziļinātas zināšanas, lai tiktu pie augstākiem vērtējumiem, un ir skolas, kur atzīmes dāvina, kāpēc lai tās mainītos tāpēc vien, ka pieņemti jauni noteikumi?” jautāja skolotājs.
“Turklāt ir dažādas skolas, kuras māca dažādas lietas: skolas, kas specializējas kādā mācību priekšmetā, to māca dziļāk nekā citas. Kā tādā gadījumā skolēniem izvirzāmās prasības varētu būt vienādas?”
Vienādot gan varot to, kā izliek vērtējumus par pārbaudes darbu izpildi. Jo var būt tā, ka 4 balles – zemāko sekmīgo vērtējumu – ieliek tad, ja pareizi izpildīti 33 procenti no pārbaudes darba, bet citkārt 4 balles var dabūt, tikai ja izpildīta vismaz puse darba.
Tā ir viena no lietām, ko A. Muižniece sola sakārtot, norādot: “Bez vienotiem kritērijiem objektivitāte ir daudz lielāks izaicinājums.”
Dažādas prasības: mīts vai patiesība?
Skolotājs A. Vorobjovs arī atzina, ka dažādie vērtēšanas kritēriji, atzīmju dāvināšana nerada vienlīdzīgu un godīgu, piemēram, iestāšanos augstskolā. Kaut lielākoties konkursā augstskolas ņem vērā pēc vienotiem kritērijiem vērtēto centralizēto eksāmenu rezultātus, ir gadījumi, kad tiek ņemta vērā arī vidējā atzīme, un tad labākā situācijā nonāk skolēni, kuri nāk no skolām, kur augstākos vērtējumus izliek dāsnāk.
Ir skolotāji, kuri ir ļoti skopi un reti piešķir augstākos vērtējumus pat izciliem skolēniem. “Viņi tā dara, jo uzskata, ka tādējādi motivē skolēnus censties vairāk, taču, manuprāt, tas tā nav: ar negodīgi zemiem vērtējumiem motivāciju nevar celt,” uzskata skolotājs.
Bet cik bieži skolotāji saskaras ar gadījumiem, kad kolēģi citā skolā kāda skolēna zināšanas pārvērtējuši vai, gluži otrādi, novērtējuši par zemu?
I. Kalniņa uzskata: stāsti par to, ka skolās vērtēšanas kritēriji ir ļoti atšķirīgi, ir mīts: “Jā, mēs zinām, kurās apkārtnes skolās vērtēšana ir drusku maigāka, taču vērtējumi nav radikāli atšķirīgi, tie atšķiras par vienu balli.”
I. Berga atzina, ka ir gadījies, ka uz ģimnāziju atnāk skolēns, kam iepriekšējā skolā vēsturē gala vērtējums bija 7 vai 8 balles, bet ģimnāzijā viņš vairāk par 5 vai 6 ballēm, vismaz sākumā, nevar nopelnīt.
“Tādu gadījumu nav daudz: varbūt viens vai divi gadā. Tomēr skaidrs, ka ir skolēni, kas iepriekšējā skolā pārvērtēti. Sekmju kritums ir sāpīgs gan skolēnam, gan vecākiem,” novērojusi I. Berga. “Taču atzīmju nepamatota vilkšana uz augšu, manuprāt, maitā bērnus.” Viņa neslēpa, ka pati augstākos vērtējumus – 9 un 10 – liek salīdzinoši reti.
