Skolotājas mācība 0
Zelta mēle visos laikos bijis labs kapitāls – šo latviešu kino klasikas pērli iespējams ideāli attiecināt uz arī Karlovi Varos godalgotās čehu lentes “Skolotāja” titulvaroni.
Ironija par komunisma ēru uz lielā ekrāna vēl joprojām neskaitās īpaši labs tonis, tomēr gadās pa kādam īpaši veiksmīgam kino darbam, kas, apvienojot gan drāmas, gan komēdijas elementus un nepārkāpjot labas gaumes robežas, itin veiksmīgi portretē laikmeta garu un ar spilgtiem, taču ne kariķētiem varoņiem atklāj tās šausmas, kas daļā Eiropas valdīja tik ilgu laiku. Jana Hrebejka komiskās drāmas “Skolotāja” centrā, kā jau priekšā saka tās nosaukums, ir skolotāja, un filma, kas veidota kā apļa kompozīcija, parāda to absurdo situāciju, kas bija ikdienišķa tik daudziem pat samērā nesen – pirms mazliet vairāk nekā 30 gadiem.
Ir 1983. gads, un kādā no Bratislavas priekšpilsētas skolām darbu sāk Marija Drazdeova. Ar pirmajiem jautājumiem, iepazīstoties ar klasi, viņa vēlas noskaidrot skolēnu vārdus un viņu vecāku nodarbošanos, uzreiz savus apmācāmos sadalot “derīgajos” un “nederīgajos”. Proti, “derīgo” vecāku bērni ne vien tiek pie labām atzīmēm, bet pati skolotāja – pie precēm un pakalpojumiem, kas parastajiem mirstīgajiem liegti, savukārt “nederīgie” netiek ņemti vērā. Un tad ir trešā grupa – to vecāku bērni, kuri atsakās piepildīt Drazdeovas vēlmes, un ar viņiem skolotāja izrēķinās pēc pilnas programmas. Kad kāda no skolniecēm mēģina izdarīt pašnāvību, tiek sasaukta vecāku sapulce, lai parakstītu petīciju, kas vellatu atstādinātu no darba, un tā pārvēršas par visas sabiedrības spoguli, ilustrējot gan laikmetu, gan varoņus un viņu ieņemamos amatus un attieksmi pret dzīvi.
“Skolotāja” bija nominēta divām Čehijas kino augstākajām balvām, labākās aktrises laurus tā plūca Karlovi Varos, kur bija nominēta arī kā labākā filma, un šis nudien nav viss Jana Hrebejka jaunākās lentes panākumu uzskaitījums. Scenāriju veidojot pēc patiesiem notikumiem – tajā ietverta arī scenārista Petra Jarhovska pieredze –, “Skolotāja” ir čehu režijas granda Jana Hrebejka un viņa iecienītā domubiedra Jarhovska kārtējais veiksmes stāsts – pirms gadiem abu kopīgi veidotā holokausta drāma “Divided We Fall” (2000) bija nominēta “Oskaram” –, kas abiem ierastā manierē turpina pētīt morāli. Viņu trumpis ir aktrise Zuzana Maurerija, kuras neviennozīmīgais tēls, ko autori padarījuši par komunisma korumpētības simbolu, ir šīs lentes centrā.
“Skolotāja”/”Učitelka”
Čehija, Slovākija, 2016.
Režisors: Jans Hrebejks
No 18. augusta “Kino Bize”, “K Suns”
