Skolotāja pareizai stājai un veselībai 0
“Man jau kopš bērnības ir paticis citiem kaut ko parādīt priekšā, iemācīt,” atceras Anastasija Pipare, konkursa “Jaunais skolotājs” laureāte, Rīgas Pārdaugavas pamatskolas ārstnieciskās vingrošanas skolotāja. Tomēr, kad pēc vidusskolas pabeigšanas nācās izvēlēties, kur studēt, stājoties Daugavpils Universitātē, Anastasija kā pirmo prioritāti ierakstīja fizioterapijas studijas. Tikai kā nākamās prioritātes bija bioloģijas vai matemātikas skolotāja kvalifikācijas iegūšana. “Kad mācījos skolā, nodarbojos ar daiļslidošanu. Taču radās stājas problēmas un mani nosūtīja uz ārstniecisko vingrošanu pie Svetlanas Stalidzānes, kura vienlaikus bija arī lektore topošajiem fizioterapeitiem universitātē. Viņa ieteica studēt fizioterapiju, kas vingrošanas laikā mani jau bija ieinteresējusi,” stāsta Anastasija.
Fizioterapeitam ir vieta skolā
Bet kā tad viņa nonāca skolā? Pēc studijām dzimtajā Daugavpilī fizioterapeita darbu atrast neizdevās. Anastasija devās uz Rīgu. Vispirms strādāja bērnu sociālās aprūpes centrā, kur darbs psiholoģiski bija ļoti smags, jo daudziem mazuļiem bija cerebrālā trieka. Dienas beigās Anastasija jutās kā izžmiegts citrons. Nekam vairs nebija spēka, pat ne iecienītajām sporta deju nodarbībām. Tad Anastasija atrada darbu Pārdaugavas pamatskolā, kur licencēta arī izglītības programma bērniem ar fiziskās attīstības traucējumiem, tāpēc skolā nepieciešams fizioterapeits un ārstnieciskās vingrošanas nodarbību vadītājs. Divas reizes nedēļā ārstnieciskās vingrošanas nodarbības gan apmeklē visi skolas skolēni. Anastasija ne tikai rāda vingrojumus, bet arī stāsta, kāpēc šie vingrojumi jāpilda. Ik pa laikam ir kontroldarbi, kuros skolēniem jāatbild uz jautājumiem, piemēram, kā nostiprināt mugurkaula plecu daļu, kā uzlabot līdzsvaru u. tml. Tā viņi nopelna vērtējumus arī tik netradicionālā mācību priekšmetā kā ārstnieciskā vingrošana. Ar bērniem, kam ir nopietnākas stājas vai fiziskās attīstības problēmas, Anastasija strādā arī individuāli kā fizioterapeite. Viņa saka: veselības problēmas, ko var palīdzēt risināt fizioterapeits, ir ļoti daudziem bērniem, tāpēc šāds speciālists būtu nepieciešams katrā skolā. Mūsdienu skolēni jo sevišķi cieš no aptaukošanās un plakanās pēdas, kas nelabvēlīgi ietekmē vispirms visu stāju, pēc tam pat iekšējo orgānu darbību. Žēl skatīties, kad deviņgadīgs bērns nevar izpildīt vienkāršus vingrojumus, jo traucē vēders un dubultzods. Anastasija domā: vecākiem vajadzētu pievērst lielāku uzmanību bērna veselībai un dzīvesveidam.
Vingro kopā ar lellēm
“Arī skolā bērni ir dažādi un ne vienmēr ir viegli, bet pēc tam, kad biju strādājusi ar ļoti slimiem mazuļiem, skolā man tīri psiholoģiski ir daudz vieglāk,” teic Anastasija. “Protams, ar pieaugušajiem strādāt varētu būt vēl vieglāk, jo pieaugušie zina, kāpēc jāvingro, kamēr bērnus pirms vingrošanas bieži vien nākas pārliecināt, ka vingrot ir nepieciešams. Reti, bet dažkārt gadās tā, ka saku: ja negribi šodien vingrot, labāk ej prom no nodarbības. Esmu pacietīga, bet neredzu jēgu strādāt, ja bērns domā, ka man jābūt pateicīgai, ka viņš atnācis uz nodarbību. Visgrūtākais ir pusaudžu vecums no 11 vai 12 gadiem līdz 14. Savukārt mazie ir ļoti mīļi, bet 9. klases skolēni jau saprot vingrošanas vērtību. Tomēr strādāt skolā man ļoti patīk,” par savu darbu stāsta Anastasija. Darbs skolā ir radošs. Piemēram, lai bērnus ieinteresētu vingrot, viņiem ļauts uz nodarbībām ņemt līdzi rotaļlietas. Meitenes ierodas kopā ar “Monster high” briesmoņlellēm, bet puiši – ar bakuganiem. Bērni vingro gan paši, gan izvingrina lelles un stunda uzreiz top jautrāka.
Anastasija arī bērniem skaidro, kādā pozā pareizāk rakstīt, strādāt rokdarbus, kā nēsāt somas. Tāpat viņa izglīto par ergonomikas jautājumiem skolotājus. Izrādās, skolēniem, kuri sēž malējās rindās, ik pa pusgadam būtu jāmaina sēdvieta, sēžoties pretējā pusē. Tas tāpēc, ka šiem skolēniem tāfele nav tieši pretī skatienam un bērniem jāraugās uz tāfeli ar vienā virzienā puspagrieztu galvu.
Ja kāds grib tikt vaļā no vingrošanas ar ārsta zīmi, nodarbībās var nepiedalīties tikai dažas nedēļas, ja bijusi smaga, akūta slimība. Ja ir kāda hroniska kaite, jāvingro tik un tā; piemēroti vingrojumi nāks tikai par labu. Ja kāds bērns tomēr atsakās vingrot, Anastasijai jāmeklē individuāla pieeja. Dažkārt glābj lielās vingrošanas bumbas, ar kurām tomēr visi grib darboties. “Man prieks, ja izdodas kaut nedaudz uzlabot, piemēram, bērna līdzsvara sajūtu. Ir gan bērni, kurus tā arī neizdodas ieinteresēt par vingrošanu,” teic Anastasija. “Taču man prieks par tiem 90 procentiem, kuriem manis vadītās nodarbības patīk.” Jo sevišķi liels prieks par skolēniem, kuri vēlas uzzināt, kādus vingrojumus viņiem izpildīt ārpus nodarbībām, lai būtu staltāki vai stiprinātu vēderpresi. Parasti gan skaistuma dēļ vingrot vairāk grib tikai meitenes.
Vienā no vēstulēm, ko skolēni konkursa žūrijai bija rakstījuši par Anastasiju, teikts, ka skolēni labprāt vingrotu kopā ar Anastasiju vismaz divreiz biežāk. Skolēni arī rakstīja, ka viņa skolas bērniem esot kā draudzene. Kā izdevies kļūt par skolēnu draugu? “Sākumā bērni brīnījās, kas es tāda esmu: vai jauna skolniece. Man jau liekas, ka izskatos atbilstoši savam vecumam, taču daudzi mani uztver kā krietni jaunāku,” stāsta Anastasija. “Taču sapratni rast, iespējams, palīdzēja tas, ka neesmu sevišķi stingra, esmu gatava runāt ar bērniem par dažādām tēmām.”
Tā kā Anastasija strādā mazākumtautību skolā, stundas viņa vada bilingvāli: krieviski un latviski. Stāsta, kā izpildīt vingrinājumu, vienu un to pašu frāzi atkārto abās valodās.
Jautāta par nākotni, Anastasija teic, ka vēlas turpināt darbu skolā, kaut atzīst, ka citviet, iespējams, nopelnītu vairāk. Viņa spriež, ka nākotnē, iespējams, meklēs papilddarbu, lai gūtu arī plašāku pieredzi, piemēram, strādājot ar pieaugušajiem vai smagi slimiem cilvēkiem. Tāpat nākotnē viņa labprāt studētu maģistrantūrā. Anastasijai prieks, ka izdevies vēlmi dalīties ar citiem zināšanās apvienot ar fizioterapeita darbu.
