Skolotāja, kura 2021. gadā nebaidījās no pārmaiņām – Līga Zālīte 8
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vieni no šā gada cilvēkiem noteikti bija skolotāji: ieilgusī pandēmija un attālinātās mācības lika pedagogiem būtiski mainīt darba metodes, kas radīja arī lielu pārslodzi. Skolotāju saimi pārstāv arī Rīgas Franču liceja matemātikas skolotāja Līga Zālīte, kura gada nogalē saņēma Latvijas Informācijas tehnoloģiju un komunikācijas asociācijas balvu kā Labākā e-skolotāja.
Izvēloties apbalvojamo pedagogu, tika ņemts vērā gan tas, kādus mērķus savā darbā izvirza pedagogs, kādus ieguvumus redz digitālo iespēju izmantošanā, kā izmanto mūsdienu tehnoloģijas un kā par to līdzdala pieredzi ar kolēģiem, lai arī viņi varētu uzlabot savu darbu.
Pati L. Zālīte, vaicāta, kāpēc bija pelnījusi balvu, “Latvijas Avīzei” atbild: “To jau pašam tā grūti pateikt: vienkārši strādāju, cenšoties dot labāko un ik vakaru pirms gulētiešanas sev pajautāju, vai šodien esmu izdarījusi visu labāko, ko varēju. Taču citiem no malas acīmredzot licies, ka manā darbā ir kas īpašs, ja jau esmu saņēmusi šo balvu.”
Katru dienu izvērtēt paveikto, viņasprāt, ir svarīgi, lai nestrādātu autopilotā, bet apzināti: “Darbā skolā nav tā, ka tas, kas derēja vakar, derēs arī rīt. Allaž jābūt gatavai mainīties.”
Tāpēc L. Zālīte uzskata, ka attālinātās mācības, kaut nav bijusi viegla pieredze, tomēr nākušas par labu gan skolēniem, gan arī skolotājiem. Skolotājiem nācies straujāk apgūt darbu ar tehnoloģijām, bet skolēniem attīstīt prasmes, kas būs nepieciešamas arī nākotnē darba tirgū – kritisko domāšanu, informācijas apstrādi un darbu ar tehnoloģijām.
No attālinātajām mācībām uz klātienes skološanos pedagoģe pārnesusi digitālu mācību materiālu bāzi: tajā apkopoti katrā stundā izmantotie mācību materiāli. “Sākumā to platformā “Microsoft Teams” veidoju tāpēc, lai attālinātajās mācībās skolēns jebkurā laikā varētu, piemēram, paskatīties kādu manis veidotu prezentāciju. Taču pēc tam sapratu: ja tas labi noder attālinātajās mācībās, kāpēc lai to neizmantotu arī, mācoties klātienē?”
Turklāt šajā mācību gadā gadījies, ka daļa skolēnu saslimšanas vai karantīnas dēļ mācās attālināti, kamēr klasesbiedri ir klasē. Tikt ar to galā iespējams tāpēc, ka skolā, kurā strādā L. Zālīte, ir ļoti labs tehniskais nodrošinājums: “Vajadzīgi divi datori: viens, ar kuru strādāju, un otrs, uz kura “iet stunda” un ko redz gan klasē sēdošie, gan skolēni, kuri mācās attālināti. Tie, kuri ir attālināti, paralēli kamerā redz arī mani un dzird, ko runāju. Tā ka izdarīt var daudz ko. Jautājums ir, vai mēs kā pedagogi gribam pielāgoties, gribam iet līdzi laikam. Manuprāt, katram ir jāmainās un jābūt maksimāli daudzpusīgam.”
Runājot par attālināto mācību radītajām grūtībām, skolotāja min gan pieaugošo slodzi, gan arī ilgstošo sēdēšanu pie datora un atšķirtību no skolēniem: “Strādājot pie datora un skatoties uz skolēnu sejām ekrānā, nav iespējams noķert to sajūtu, kuras dēļ es vispār esmu skolā.
Klātesamības sajūtu nekas cits nespēj aizstāt, un caur ekrānu nav iespējams no skolēniem gūt to pašu atgriezenisko saiti, kas ir klātienē. Visu laiku bija tā sajūta: kaut ātrāk atkal būtu klātienes mācības. Kad pavasarī 12. klasēm ļāva pirms eksāmeniem atgriezties skolā, jutos kā 1. septembrī. Esmu laimīga un pateicīga, ka šis mācību gads lielākoties ir klātienē.”
Jautāta, kas viņu visvairāk pārsteidzis šajā gadā, L. Zālīte gan nerunā par pedagoģiju. Jo vislielākais pārsteigums bijis, cik gan balta atnākusi šī ziema. Raugoties uz nākamo gadu, skolotāja tomēr sapņo par pedagoģisku pārsteigumu: “Gribētu, lai mani patīkami pārsteigtu centralizēto eksāmenu matemātikā rezultāti. Lai viss izdodas gan maniem skolēniem, gan citiem skolu absolventiem!”
L. Zālīte arī cer, ka nākamgad sastapsies ar zinātkāriem jauniešiem, ko varēs mācīt drošā skolas vidē.
No izglītības politikas veidotājiem skolotāja sagaida, ka nākamajā gadā viņi vairāk domās gan par to, kā sistēmai piesaistīt jaunus skolotājus, gan noturēt darbā esošos. “Diemžēl daudzi mani kolēģi pamet skolotāja profesiju. Iemesli tam ir vairāki, taču galvenais ir lielā slodze, kas daudzu skolotāju vakanču dēļ tikai pieaug, jo mums jāaizvieto trūkstošie kolēģi,” atklāj L. Zālīte.
Pārslodzes dēļ viņa secinājusi, ka skolotāja darbā strādājošiem ir teju neiespējami vienlaikus būt gan labam pedagogam, gan rūpēties par sevi. “Lai būtu gan labs pedagogs, gan labs cilvēks, jābūt gandrīz vai cirka māksliniekam,” viņa saka. “Man arī draugi ir vaicājuši, kāpēc esmu skolā, ja sabiedrībā attieksme pret pedagogu nav no tām pozitīvākajām. Tad atbildu, ka, kamēr jūtu gandarījumu un prieku un jūtu to arī no skolēniem, tikmēr skolā būšu.”
Neraugoties uz slodzi tiešajā darbā, L. Zālīte darbojas arī Latvijas Universitātes interešu izglītības skolā “Prātnieku laboratorija”, kur bērni dažādās praktiskās nodarbēs apgūst zinātni, tehnoloģijas, inženierprasmes, programmēšanu un matemātiku. Iepriekšējā mācību gadā viņa piedalījās izglītības projektā “Tava klase”, kurā tika filmētas mācību stundas, lai palīdzētu skolēniem mācīties attālināti.
