Skolotāja Elga Olmane: Mūsu latvietība ir unikāla 0
Kocēnu pamatskolas latviešu valodas un literatūras, vēstures un sociālo zinību skolotājai Elgai Olmanei šā gada 18. novembris būs īpašs. Skolotāja ne tikai svinēs Latvijas dzimšanas dienu, bet arī dosies uz Valsts prezidenta rezidenci, lai saņemtu Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi.
– Ar kādām sajūtām saņemsiet šo augsto valsts apbalvojumu?
– Kad uzzināju, ka man tas piešķirts, pirmajā brīdī apmulsums bija tik liels, ka pat raudāju. Domāju, vai maz esmu to pelnījusi, Latvijā taču ir tūkstošiem tādu skolotāju kā es. Apbalvošanai mani izvirzīja skolas kolektīvs. Zināju, ka esmu izvirzīta, taču tas notika jau pirms gada un apbalvojumu vairs negaidīju.
Internetā izlasīju, ka esmu apbalvota par godīgu, ilgstošu darbu novada un valsts labā. Mēģināju sakārtot domas, kas tad tieši darīts. Vīrs, kurš arī strādājis skolā, bijis direktors, bet tagad ir novada domes priekšsēdētājs, palīdzēja atcerēties. Un tad sapratu, ka, jā, ir darīts daudz.
1991. gadā Cēsīs atdzima skautu kustība. Puikas teica – mums arī vajag. Nu jau 20 gadus esmu skautu organizācijā, esmu darbojusies dažādos statusos. Sākumā biju skolas gaidu vadītāja, vīrs vadīja skolas skautus. Tagad zēni un meitenes darbojas kopā, vīrs joprojām vienības priekšnieks, es piedalos dažādos organizatoriskos darbos, piemēram, ja jāorganizē nometnes. Kocēnu skauti ir mūsu skolas simbols un lepnums.
Esmu bijusi skolā arī ārpusstundu darba organizatore un 1994. gadā domāju – kā gan varētu atzīmēt Lāčplēša dienu? Gribējās kādu pasākumu ar odziņu – emocionāli, radoši. Nolēmu, ka jāorganizē pārgājiens visai skolai ar dažādiem pārbaudījumiem, ar šķēršļu joslu. Šis pārgājiens kļuvis par ikgadēju skolas tradīciju.
Šogad šķēršļus veidojām, balstoties uz četriem elementiem – “Caur uguni un ūdeni, pa zemi un pa gaisu – par Latviju!”. Būs gan pa gaisu jālaižas kā Tarzānam, gan šaušana, gan jāiet it kā pa mīnu lauku, būs diversantu uzbrukums, būs jādzied.
Tagad uz šo pārgājienu ierodas pat tie skauti, kam jau ir 30 gadi. Viņi prasa darbā brīvu dienu, lai tikai varētu piedalīties.
Jau astoto gadu pie jūras organizējam arī skautu ģimeņu nometni “Jūras ligzda”. Atbrauc ne tikai skautu vecāki, bet arī mazie brāļi un māsas. Mazie kā vēlāk nonāk skolā, tā arī stājas skautos.
Otra lieta, par ko varētu būt pelnījusi apbalvojumu, ir novadpētniecība. Vadīju skolā novadpētniecības pulciņu, katru gadu veltot kādai tēmai. Piemēram, vienu gadu meklējām Beverīnu – gājām uz muzejiem, pārgājienos pa pilskalniem, veidojām izstādi, citu gadu vācām atmiņu stāstus par Barikāžu laiku. Kad bija skolas jubileja, visu gadu veltījām skolas vēstures izpētei. Ar novada, ar dzimtenes stāstiem cenšos radīt bērnos interesi. Bet bērniem vajag arī kaut ko atraktīvāku. Tāpēc organizēju, piemēram, spoku nakti skolā. Nakšņojām skolā, iesaistīju daudzus kolēģus, kuri nāca stāstīt stāstus.
Piekritu arī vadīt novadpētniecības darbu skolās visā bijušajā Valmieras rajonā. Domāju: kā tad tā – dejotājiem, dziedātājiem ir kopīgi pasākumi, bet novadpētniekiem nav. Noorganizējām Kocēnos mazo muzeju nakti, kurā tikās vairāku skolu skolotāji, muzeju vadītāji, jaunie novadpētnieki. Spēlējām, piemēram, interaktīvo spēli “Patriots”. Vadu arī skolas muzeju. Neko jau par to nemaksā, bet, kad satieku kolēģus, kuri darbojas līdzīgā garā, ir prieks, ka neesmu viena tāda “dullā”.
Kolēģi mani jau sen slavē par patriotiskajām runām, ko saku skolā 18. novembra priekšvakarā, un teic – man tās būtu jāizdod grāmatā. 1997. gadā mani kā vēstures skolotāju pirmo reizi pierunāja šādu runu teikt.
Laikam jau apbalvojumu esmu saņēmusi par to, ka daru vairāk, nekā darba pienākumi prasa.
– Manuprāt, mūsdienās ir ļoti grūti teikt patriotiskas runas tā, lai tās izklausītos patiesas, nebūtu uzspēlētas.
– Tas man nenāk viegli. Pēdējās dienās pirms pasākuma distancējos no visa, lai sagatavotos runai. Runāju no galvas, tomēr iepriekš runu uzrakstu. Katrs vārds šķiet svarīgs. Faktiski runai gatavojos visu laiku. Piemēram, klausos, ko Vaira Vīķe-Freiberga saka, kaut kas aizķeras prātā, un zinu, ka to nākamajā runā varēšu apspēlēt. Esmu izmantojusi arī slaveno Džona Kenedija citātu par to, ka neprasi, ko valsts tev devusi, domā par to, ko pats vari dot. Esmu runājusi, par pamatu ņemot Kārļa Skalbes pasaku par cilvēkiem, kuriem debesis tik zemu, ka aiz tām putras karoti var aizspraust.
– Vai cilvēki jūs saprot? Vai nav sajūtas, ka runājat tukšumā?
– Nē, daudzi kolēģi pēc runas saka, ka runa viņiem pilnīgi izgājusi cauri. Arī bērni teikuši: “Ak, kā jūs norunājāt!”
Vienreiz bija runa, kurā teicu: “Vai tad tas ir patriots, kurš spēj nospļauties skolas priekšā?” Pēc tam kāds skolēns atzinās, ka apdomājis savu uzvedību un viņam kļuvis par to kauns.
– Ko šogad teiksiet?
– Gribētu atgriezties pie prieka, pie mīlestības tēmas. Ja priecāsies par savu ģimenes locekļu, draugu panākumiem, ja ar prieku un mīlestību skatīsies uz citiem, tad saņemsi to atpakaļ. Teikšu, ka svarīgākais ir tas, kas sirdī.
– Nesen valstī valdīja dziļa ekonomiskā krīze, cilvēkos bija dusmas, arī skolotāju algas kritās gandrīz divreiz. Vai arī tādā brīdī runa nāca no sirds?
– Toreiz atskatījos vēsturē un teicu, ka Latvijai ir varoņi, kas valsts dēļ spējuši būt drosmīgi. Atzinos arī, ka esmu apmulsusi, kāpēc man šodien savā zemē, savā valstī jāstāv rindā pēc laimes.
Ka diemžēl ir mūsu vidū tādi, kuri mūsu valsti apzog. Teicu, ka man ir kauns, ka vēsturē mums bijis ne tikai Lāčplēsis, bet arī Kangars, ka gļēvie un neizlēmīgie bija toreiz un nav pazuduši arī tagad. Kaut mums pēc iespējas vairāk drosmīgo būtu arī šodien.
– No jūsu teiktā noprotu patriotisms nenozīmē, ka vienmēr jābūt sajūsmā par savu valsti un tajā notiekošo.
– Bērniem saku: ja man ir sava skola, kur gribu nākt un mācīties, ja priecājos par savu novadu, ja bērns svētku sarīkojumā grib dejot, dziedāt, skaitīt dzejoli un klausīties, ko citi dzied un runā, tad tas jau arī ir tas patriotisms.
Valsts svētkus nemākam svinēt tikai salutējot un priekā. Ir arī sveces, ir dziesmas kritušajiem par piemiņu – tāpēc, ka mūsu valsts dzimusi asinīs. Taču vienalga jāpriecājas par to, kas ir labs. Skautu organizācijā sadarbojamies ar dāņu skautiem, kuri viesojās pie mums. Viņi teica, ka latviešiem jādzīvo vieglāk. Tā varbūt arī ir, tomēr domāju – ja mēs vienmēr nebūtu modri par visu un visiem, varbūt nebūtu saglabājuši savu latvietību, kas faktiski ir unikāla.
– Vai skolēniem liekat rakstīt patriotiskus domrakstus?
– Jā, piemēram, tikko bija tēma par Pirmo pasaules karu. Skolēni iejutās strēlnieku lomā un rakstīja vēstuli uz mājām. Arī 18. novembri sagaidot, ir rakstīti sacerējumi par Latviju.
Taču šāda tipa darbus man pat negribas vērtēt, jo ir skolēni, kam tie tiešām padodas, bet citi uzraksta tik frāžaini, ka esmu vīlusies. Taču kaunināt, ka nevar neko no sirds pateikt savai valstij un novadam, arī negribas. Labāk uzdodu tematu “Es lepojos ar…”, un tad katrs raksta to, par ko ir ko teikt – par ģimeni, par novadu, par valsti.
Man patīk arī iedrošināt skolēnus un gatavot viņus mācību olimpiādēm. Ir veicies, ka no 2005. gada kāds no maniem skolēniem ik gadu šajās olimpiādēs tiek apbalvots.
– Vai mūsdienu skolēnos saskatāt patriotismu?
– Vairāk to saskatīju neilgi pēc neatkarības atgūšanas. Tad jutu: tēma ir aktuāla, ģimenēs daudz par to runā, mājās bērniem daudz stāstīts par Latvijas vēsturi. Tolaik vēsturi bija ļoti viegli mācīt, jo ģimenēs bija nācis vaļā tas, kas ilgus gadus bija noklusēts. Šobrīd ir sajūta, ka ģimenēs daudz tiek runāts par to, kas gan Latvija par valsti, ja mammai, vecākajam brālim jābrauc strādāt uz ārzemēm. Ja ģimenē ir materiālās problēmas, arī no bērna dažreiz nāk tādi izteikumi par valsti, ka man jākušina. Domāju, patriotisms iet mazumā arī tāpēc, ka mums nav labu paraugu. Patriotiskai audzināšanai ļoti palīdzētu, ja valstī būtu kāds līderis, par ko arī skolēnu ģimenē runātu ar lepnumu.
Skautu organizācija gan ir patriotisma kalve. Bērni aug patriotismā gan pasākumos – svecīšu vakaros, lāpu gājienos – gan gatavojoties tiem. Visi ir formās, visi grib nest karogu.
Ir arī ziemas nometnes Ložmetējkalnā, kas faktiski ir kā vēstures stunda. Tie, kuri bijuši skauti, zina, kas ir patriotisms, mīl savu zemi, lai kāda šobrīd būtu situācija valstī.
– Jūs teicāt, ka agrāk bija viegli mācīt vēsturi. Vai tagad grūtāk?
– Mācot vēsturi, var just, ka bērni vairs nelasa grāmatas. Nesaprotu, kāpēc 5. klasei pirms vairākiem gadiem vajadzēja noņemt vēstures stundas. To vietā ielika sociālās zinības, bet tieši piektklasnieki ar ļoti lielu interesi izturas pret vēstures lietām. Piektklasnieki vēl nav tik ļoti noguruši no mācīšanās kā vecāko klašu skolēni un vairāk interesējas par savas ģimenes vēsturi.
