Brīvību rupjībām? Spriež, ko iesākt ar valodu skolu mācību programmās 2
“Pats esmu izdevis bērnu dzejoļu grāmatu, kuru lasīt bērniem nemaz nav ieteicams,” tā organizācijas “Latvijas PEN” rīkotā diskusijā “Brīvību rupjībām! Ko iesākt ar valodu skolu mācību programmās?” nesen teica filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins.
Vai un kā dažādas norises sabiedrībā atspoguļojamas bērniem un jauniešiem paredzētajā literatūrā, tostarp mācību grāmatās, vairākkārt diskutēts. Aptuveni pirms gada daļa vecāku bija sašutuši par to, ka 7. klases literatūras grāmatā iekļauts Kārļa Vērdiņa dzejolis “Dziesma tētim”, kurā tētis trīs reizes iet prom no mājām, līdz galu galā bērnam jau ir vienalga.
Tāpat nepatiku raisījis 6. klases mācību grāmatā ievietotais Pētera Brūvera “Šausmu dzejolis” par līķi, kurš peld pa dīķi.
Savukārt 2012. gadā izdevniecība “Pētergailis” atzina, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) prasījusi, lai no mācību grāmatas izņem divus citus šī paša autora dzejoļus, ko izdevniecība ne bez sašutuma arī izdarījusi, vienlaikus publiski paziņojot, ka tā ir cenzūra.
Organizācija “Latvijas PEN”, kas dibināta, lai aizstāvētu vārda brīvību mākslā, uzskata, ka šī tēma joprojām ir aktuāla un par to jārunā. Jau pieminētajā diskusijā tās vadītājs I. Šlāpins sacīja: “Gribam runāt par cenzūru saistībā ar grāmatām skolā. Parasti literatūrā nav cenzūras, bet, tikko grāmatas nonāk bērnu rokās, klasē, tā rodas dažādas problēmas.”
Dzejnieks Rihards Bargais gan iebilda: “Reāli jau nav nekāda cenzūra, tikai muļķības.”
Tomēr diskusijā izskanēja apgalvojums, ka Kultūras ministrija likusi rakstīt paskaidrojumu par to, kāpēc starp lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” (tajā ietverta grāmatu izlase, ko vērtē dažādu vecumu bērni) lasāmajām grāmatām iekļauta “Kaka un pavasaris”, jo vecāki esot sūdzējušies par to, ka grāmatas varonis ir suņa kaka.
Tāpat bijusi neapmierinātība, ka šā gada “Bērnu žūrijā” iekļauta Māra Runguļa grāmata “Trīs nāves Mārtiņdienā”. Kādam nav patikušas ilustrācijas, saskatīts sātanisms.
Kultūras ministrijas pārstāve Lita Kokale jau pēc diskusijas “Latvijas Avīzei” sacīja, ka ministrijas pārstāvji nekad nav prasījuši oficiālus paskaidrojumus saistībā ar “Bērnu žūrijā” iekļautajiem literārajiem darbiem. “Ja nu varbūt kādreiz kāda replika izskanējusi,” pieļāva L. Kokale.
Skolotājos ieslēdzas pašcenzūra
Kaut pieņemts uzskatīt, ka cenzūra nāk no valsts varas puses, arī paši diskutētāji vairākkārt atzina, ka runa gan vairāk ir par kādas sabiedrības daļas, piemēram, bērnu vecāku, nepatiku pret literārajiem darbiem.
“Ir mazinājusies vecāku bijība izglītības sistēmas priekšā. Tāpēc vecāki vairāk iejaucas. Tas gan notiek, ne tik daudz bažījoties par bērnu, bet tāpēc, ka vecākiem pašiem ir neērti,” pauda I. Šlāpins.
Piemēram, mācību grāmatu izdevēji esot aicināti izņemt no mācību grāmatām literāros darbus un to fragmentus, kur attēloti dzērāji. R. Bargais piebilda: “Vecākiem vairāk tiesību nekā skolotājiem.”
Dzejniece un Rīgas Valsts Āgenskalna ģimnāzijas skolotāja Iveta Ratinīka teica, ka arī saasinātie viedokļi par literatūru savā ziņā ir bīstami, jo to dēļ skolotājam var ieslēgties pašcenzūra.
Gadījumos, kad mācību grāmatās prasīts aizvietot kādus literārus darbus, arī pašas recenzentes, kas to prasījušas, bijušas skolotājas.
Iespējams, tās vēlējušās izmaiņas nevis tāpēc, ka attiecīgais literārais darbs bijis nepieņemams pašām, bet gan tāpēc, ka paredzēja vecāku reakciju.
“Tas ir bīstami,” piekrita tulkotāja Dace Meiere. “Ja skolotājam ir pašcenzūra, viņš tiecas bērniem rādīt idealizētu sabiedrību. Ja bērni un jaunieši literārajos darbos neredz dzīvo valodu, tā ir liekulība. Tiek demonizēta normāla sarunvaloda.”
Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes prezidente Ilze Stikāne pauda uzskatu, ka “skolā jārunā par visiem valodas slāņiem”.
Grāmata legalizē rupjību?
Bet kā tad ar rupjībām? Vai bez tām bērnu un jauniešu literatūrā var iztikt? I. Šlāpins atzina: varētu būt tā, ka literārajā darbā rupjība tiek it kā legalizēta, jo tad tā vairs nav paslepena.
“Varbūt jāaizliedz romāns “Uz kraujas rudzu laukā”, jo, to izlasot, pusaudži paliek traki?” vaicāja R. Bargais.
“Diez vai jaunieši lamājas tāpēc, ka izlasījuši rupjības grāmatās.”
D. Meiere uzskata: grāmatu cenzūrai gan nav jēgas, jo skolēni lasa arī angliski un “tur ir visi iespējamie vārdi”.
“Skolēni tā lamājas, ka centieni viņus pasargāt no rupjībām literārajos darbos ir bezjēdzīgi,” piekrita Alise Nīgale, izdevniecības “Liels un mazs” līdzīpašniece.
Viņa arī sacīja, ka izdevniecībai pārmet ne tik daudz par grāmatās lietotajiem vārdiem, cik par tēmām. Piemēram, nesen esot bijis satraukums par to, ka neesot saprotams, kāds dzimums ir Lupatiņiem populārā grāmatu sērijā.
Pēc A. Nīgales domām, sašutumu par literārajiem tekstiem veicina tas, ka daļa lasītāju “literatūru mēģina interpretēt burtiski”.
Mācību grāmatā svarīgs ir mērķis
Par diskusijā spriesto lūdzu Valsts izglītības satura centra (VISC) viedokli. VISC Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece neatceras, ka pēc 2012. gada būtu bijis kāds gadījums, ka kāds literārs darbs vai tā fragments no mācību grāmatas izslēgts tā satura dēļ.
Tomēr VISC algoto recenzentu ieteikumi grāmatu saturu ir ietekmējuši: viņi prasījuši precizēt uzdevumus, piemēram, papildināt tos ar kādu jautājumu, pārdomāt, vai ar iekļautajiem uzdevumiem vislabāk var sasniegt izglītības standartā noteikto rezultātu.
Katru apstiprināšanai iesniegto mācību grāmatas manuskriptu lasa divi recenzenti: viens skolā strādājošs pedagogs, kurš vērtē grāmatu no didaktikas un metodoloģijas viedokļa, un viens augstskolas mācībspēks, kurš pievērš uzmanību zinātniskumam un arī didaktikai.
Arī VISC speciālisti gan lasa recenzijas, gan pārskata pašu manuskriptu un komunicē ar grāmatas redaktoru, kam VISC caurskatītais manuskripts parasti tiek nodots, aplīmēts ar daudzām un dažādām līmlapiņām. Tajās norādīts gan uz drukas kļūdām, gan rosināta diskusija par kādiem saturiskiem jautājumiem vai kādu mācību grāmatā iekļautu uzdevumu, piemēram, jautāts, ar kādu mērķi tas ietverts. Tāpat dažkārt recenzentiem šķiet diskutabla kāda attēla iekļaušana mācību grāmatā.
“Taču es labprāt nelietotu terminu “cenzūra”. Jāņem vērā, ka jebkurš teksts vai attēls mācību grāmatā saistīts ar konkrētu mācību tēmu vai uzdevumu un katram tekstam vai attēlam tam jāatbilst,” skaidroja I. Upeniece.
Piemēram, 2012. gadā viena no problēmām bijusi dzejoļa par hakeri iekļaušana 1. klases mācību grāmatā, taču runa nav bijusi par dzejoļa saturu: Valsts izglītības satura centram esot radies jautājums, vai šis teksts ir piemērotākais, lai pirmklasnieks apgūtu burtu “H”.
Turklāt mācību grāmatas nebūt nav obligāti recenzēt un apstiprināt VISC. “Vai to iesniegt vai neiesniegt apstiprināšanai VISC, tā ir komersanta brīva izvēle,” teica I. Upeniece.
Jāpiebilst gan, ka izmantot skolās šādas neapstiprinātas mācību grāmatas drīkst, bet skolas to iegādei nevar izmantot no valsts budžeta piešķirtos līdzekļus.
I. Upeniece piebilda, ka mūsdienās skolotājs var izmantot dažādu materiālu un grāmatu klāstu, nav jāpaļaujas tikai uz mācību grāmatām: “Mācību grāmatas nozīme bieži ir pārvērtēta.” Viņasprāt, tas ir tikai apsveicami, ja vecāki interesējas par to, kas notiek skolā, tostarp par mācību saturu.
“Var diskutēt par to, vai skolā jāskan rupjiem vārdiem tāpēc, ka tie ierakstīti kādā literārā darbā, taču jāņem arī vērā, ka skola nav noslēgta telpa,” teica VISC pārstāve, vaicāta, vai ir tendence bērnus pasargāt no grāmatām, kurās sabiedrība nav idealizēta.
Vai izdevēji saskārušies ar ierobežojumiem?
Aivars Gribusts, izglītības uzņēmuma “Lielvārds” valdes priekšsēdētājs: “Pēdējos gados nav sanācis daudz sadarboties ar Valsts izglītības satura centru, jo neesam izdevuši sevišķi daudz jaunu mācību grāmatu, taču, cik nu bijusi sadarbība, negatīva pieredze nav bijusi.
Recenzentu ieteikumus esam ņēmuši vērā, bet ir bijuši gadījumi, kad tiem nepiekrītam, tad cenšamies pamatot savu viedokli, un varētu teikt, ka vienmēr izdevies rast kopīgu redzējumu.
Protams, mums ir savi recenzenti, bet, jo vairāk acu, jo labāk. Manuprāt, sadarbība ar VISC recenzentiem tikai palīdz uzlabot produkta kvalitāti. Tā ka es teiktu, ka ir recenzēšana, nevis cenzēšana. Vienīgi man nepatīk, ka recenzenti ir anonīmi, izdevējam nav iespējas uzzināt, ar ko tad patiesībā saskaņojam viedokļus.”
Evija Veide, izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore: “Mūsu izdevniecībā VISC apstiprinātās grāmatas pagaidām neesam izdevuši, taču, cik man bijusi iepriekš saistība ar mācību grāmatu veidošanu, grūti apstiprināšanas procesu saistīt ar vārdu “cenzūra”, es pat šādu vārdu šajā kontekstā nekad nelietotu. Tiek izvērtēta atbilstība standartiem, tiek uzklausīti praktiķu viedokļi.
Mans privāts viedoklis ir, ka nav obligāti mācību līdzekļos parādīt pilnīgi visus leksikas slāņus.
Runājot par sabiedrības spiedienu uz izdevējiem, es arī varētu atrast kādu sašutušu e-pastu par kādu, lasītājaprāt, pārāk erotisku ainu kādā grāmatā, kaut erotika tur ar lupu jāmeklē. Bet vai no tā vajag izpūst lielu burbuli par spiedienu uz izdevējiem? Lasītājiem ir tiesības paust savu viedokli.”
