Annija Bērziņa, 17 gadi 0
Latvijas vēsture Latvijas simtgadei.
Skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu- kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Kāpēc ir svarīgi to neaizmirst? Daži atbild, lai varētu nokārtot vēstures eksāmenu vai uzrakstīt nākamo pārbaudes darbu. Citi spītīgi klusē. Bet vēsture ir kas vairāk . Vēsture vieno tautu un tajā var rast atbildes uz mūsdienu problēmām. Vēsture var būt skaista, var būt graujoša un sāpīga. Kā nedzīstoša brūce tā atgādina par uzvarām, pāridarījumiem un noziegumiem. Un pats lielākais noziegums no visiem- brīvības un dzīvības atņemšana. To nevar ne piedot, ne aizmirst, jo to aizmirstot, tam ir iespēja atkārtoties. Bez savas valsts un tautas vēstures pārzināšanas cilvēki ir viegli manipulējami, iespaidojami un ievainojami. Vēsture ir jāceļ gaismā, un, lai cik rūgta tā būtu, jāstāsta visiem, lai nekad netiktu aizmirsta.
Laikam tā arī ir atbilde uz skolotājas jautājumu, jo tikai tā mēs apliecinām, kas esam. Apliecinām, ka varam, ka esam izsāpējuši un mākam celties. Un ne jau eksāmena labad mēs, jaunie, glabājam sirdīs savu tuvāko, savu Sibīrijas bērnu atmiņas, pabalējušos foto un kādu līdzatvesto priekšmetu stāstus… Kāpēc par 1949. gadā veiktajiem noziegumiem jārunā vēl šodien? Laikā, kad savas zināšanas un pieredzi smeļamies no bilžu albumiem, publikācijām un kino? Kur paliek cilvēka balss un personīgā pieredze? Jārunā? Jā, jārunā, jāpieraksta un jāuzklausa. Jo viņi, Sibīrijas bērni, ir mums blakus, tikai sāpīgi klusē, jo katra saruna ir plosoša sirdij, atmiņām un telpai. Jārunā un sirsnīgi jāizrunājas, jāsamīļo un jāapskauj, jāpieraksta un jāklausās, jāsadzird sāpes, tad vēl jādomā, kur viņi rod spēku, lai runātu par to, ko zaudējuši. Zaudējuši vienā mirklī uz mūžu.
Ilga Žvagiņa (Žvagiņa Ilga Jāņa m., dz. 1944, Grantiņi; izsūt. 25.03.49, Amūras apg. Svobodnijas raj., atbrīv. 15.03.60, Amūras apg. Zejas raj. Lieta Nr. 1113.) ir mana vecmamma, jeb kā es viņu saucu- Omīte. Viņa ar savu mammu Kseniju (Žvagiņa Ksenija Andreja m., dz. 1908, Grantiņi; izsūt. 25.03.49, Amūras apg. Svobodnijas raj., atbrīv. 15.03.60, Amūras apg. Zejas raj. Lieta Nr. 1113.) un jaunāko brāli Edgaru (Žvagiņš Edgars Jāņa d., dz. 1936, Grantiņi; izsūt. 25.03.49, Amūras apg. Svobodnijas raj., atbrīv. 06.05.58, Amūras apg. Zejas raj. Lieta Nr. 1113.) tika izsūtīta 1949. gada 25. martā. Dienā, kad manas zemes vēsturē tika uzplēsta brūce, kas sāp joprojām.
No Madonas novada Sarkaņu pagasta tika izsūtīti vairāk kā 2100 cilvēki. Omītei bija vien 4 gadi, kad sākās ilgais ceļojums bez nekā, ar to vien, kas ir mugurā un ātrumā mammas roku salasīts. Bet izsūtīja arī jaunākus bērnus, sievietes ar zīdaiņiem rokās drūzmējās pie vagoniem. Un tad jau vagoni ripoja un ripoja uz priekšu, jo kāda barga vara bija nolēmusi viņus uz mūžīgiem laikiem izsūtīt no Dzimtenes. Uz jebkādiem protestiem vai jautājumiem atbildēja klusums, un tā cilvēki tika aizvesti, pat nezinot, kur un kāpēc.
Omīti izsūtīja bez tēta Jāņa Otto (Žvagiņš Jānis Otto Andreja d., dz. 1907, Grantiņi; ieslodz. 03.09.44–08.10.55, Vorkutlags, Ozerlags, pēc tam specnometin. Amūras apg. Zejas raj., atbrīv. 31.05.56. Lieta Nr. 1113, 11840*, K.) un vecākā brāļa Viktora. Viktors bija paspējis paslēpties Ošiņos, pie Marijas tantes.
Lopu vagoni. Tumsa. Bailes. Bads. Ārā nevienu nelaida, uz jautājumiem neatbildēja. Pieturas. Pieturas, kad likās – brīvība ir ārā, rokas stiepiena attālumā. Bet tur nekas labāks negaidīja, vien kliedzoši zaldāti un šausminoši skati, kad caur restotiem lodziņiem varēja vērot līķu izmešanu. Ceļā daudzi neizdzīvoja. Ne visiem izdevās iemainīt kādas drēbes pret maizi vai kartupeļiem un vagonos, kur visi saspiedušies kā sardīnes bundžā, slimības ceļoja ātri un nevienu nežēloja. Un spožas, izsalkušas acis. Nāve vienā vagona stūrī, spainis vajadzību nokārtošanai otrā stūrī. Smirdoņa. Viens baigs mēnesis ceļā un pēc šķietami nebeidzamā ceļa bija klāt Amūras apgabala Zejas rajons. Tur arī sākās pavisam citāda Omes bērnība un skolas gadi- apgabalā, kas aizpilda Tālo Austrumu dienvidu joslu un bija izvērties par vienu no galvenajiem latviešu izsūtījuma apgabaliem.
Pirmie 4 gadi pagāja barakās, Siānas ciemā. Iebraucēji viņu sauca Sijančiks. Labi cilvēki iedeva mēbeles , gultas veļu, traukus. Iztika bija, pateicoties mammas darbam elektrostacijā par kurinātāju un tām „nolādētajām”, sasalušajām ogām. Visa vasara pagāja ogās. Omīte – kalsns, izstīdzējis meitēns ar diviem, līdz malām pilniem spaiņiem ar ogām, staigāja pārdienām. Daļu, lai pārdotu, nopirktu maizi, vai iemainītu, lai savārītu ievārījumā vai atļautu sasalt barakas bēniņos. Jo, kas par konfektēm tad bija ziemā! Tikai iemet mutē un viņa krakšķ. Skāba, bet tik patīkami salda. Krakšķēja arī piens, jo bija sasalis. Sasalis no aukstuma, no traki liela aukstuma. Tur tas bija visur. Tālumā līdz apvārsnim, saullēktā un saulrietā, zem segas un pat pie iekurtas krāsns, Austrumos un Ziemeļos, stepē un taigā, purvos un sasalumā. Pat pienā. Piens taču ir gardākais, ko varēja iedomāties. Vienkārši piens, balts un trekns piens, tikai sasalis. Bet vislabāk aukstums bija jūtams, kad rīta agrumā ik nedēļu bija 10 kilometri jāiet uz skolu. Skola atradās ciemā Algač. Uz skolu jāiet, bet kājeles Omītei mazas. Tad brālis Edgars sāka viņu kaitināt. Teica- ejam ātrāk, vilks jau aiz koka asina zobus. Vilku, protams, nebija, bet čūskas gan. Un tās bija visur un vienmēr. Peldošas, kad Zeja paloja, rāpojošas, kad roka stiepās pēc ogām. Vienkārši čūskas, visur – zem barakas, istabā, saulītē. Un šausmas, kā sāpēja, kad viena pieskārās Omītes mazajai kājelei- ai, kā sāpēja. Bailes dzīvo ilgi, bailes no čūskām dzīvo ļoti ilgi, kopš 4 gadu vecuma.
Daudzas lietas tajos laikos darīja savādāk. Ciemā cūkas mazgāja Zejas upē, par spīti tam ,ka vēlāk tās atrada dubļu peļķi, kur vēl labāk ‘’nomazgāties’’. Un kas vēl bija savādāk? Skābie gurķi, nu tie, kurus Omītes mamma jau bija izmetusi aiz barakas stūra, lai atbrīvotu muciņu jaunajai ražai, arī tie bija gardi. Gan no zemes un traki skābi, ka ģīmis griezās uz rinķi, bet varēja ēst uz nebēdu, jo cita jau nekā nebija.
Un vēl par vecvectēvu Jāni Otto. Tikai 1954.gadā atbrauca Jānis Otto, jo cietumā viņu aizturēja par to, ka bija aizsargs. Vecvectēvs sodu izcieta Vorkutā, ogļu raktuvēs, grūtā darbā un nežēlīgos apstākļos. Aizturēja uz 4 gadiem. Omei jau bija 8 gadi, kad viņas tētis atgriezās, bet viņa vēl joprojām bija kalsna, izstīdzējusi meitene, kam nedarbi vien prātā. Nedarbi jau arī tur bija nedarbi. Kas gan nepamētāt mammas, uz nedēļu dzīvei internātā dotās olas pret koku tā, ka plīst un šķīst uz visām pusēm. Tikai pavasaris, nodevējs, kad sniegs nokusis, ļāva tētim(manam vecvectēvam) ieraudzīt čaumalas. Kādi savādi putni, Ksenij, mežā olas sasituši vai izmetuši? Savādi putni, Latvijā tādus nebiju redzējis…
Un tad 1960. gadā pienāca ilgi gaidītā ziņa. Saņemt ziņu, ka esi brīvs, bija prieks. Prieks saņemt to, ko visiem tā pat vajadzētu saņemt, par baltu velti. Brīvību. Asaru pilns prieks. Tikai nedaudz, vēl nedaudz jāpagaida, jo Omītei bija jāpabeidz 8.klase. Tā izlēma mamma un tētis.
Izlaiduma diena. Melna kleita, brūns priekšauts, balta apkaklīte un mati savādi sapīti pakausī. Kā Ksenija mācēja, tā sapina. Tad jau caur Maskavu prom. Jūnijs, Latvija, Madonas dzelzceļa stacija, Jānīši. Govi aizdeva radi. Un pirmais lielais pirkums atgriežoties no Tālajiem Austrumiem bija pulkstenis. To nopirka Jānis Otto. To pašu, kas šodien vēl saglabājies stāv Omītes sekcijā. Jauns toreiz, vecs un sabrūnējis tagad… KRISTĀLS laiku vairs nerāda. Pat to, kas sasāpējis un izciests tālumā. 1976.gadā, vasarā, vecvectēvs paņēma sev līdzi kabatas lakatiņu, apaļās brilles un ķemmīti, bet KRISTĀLU vecvecmamma neatļāva ielikt zārkā. KRISTĀLS palika Jānīšos, atvilknē. Vēlāk Pļaviņās, jo dzīve atveda Omīti uz šejieni, kā skolotāju uz pirmo darba vietu.
Omes atmiņas ir sāpīgas, bet runājot paliek vieglāk, jo tad sajūtas par notikušo nav vairs jāglabā sevī. Bet man šī saruna ar Omīti ir no jauna modinājusi mīlestību pret Latviju! Daudzi Sibīrijas bērni ir tepat un viņu stāsti ir vēl neuzklausīti. Daudzi Sibīrijas bērni palika tur, Sibīrijā un daudzi nemaz tur nenonāca. Bet kā godināt Sibīrijas zemē palikušos un atbraukušos, kā remdināt joprojām dzīvās sāpes? Varbūt mīļi aprunājoties un samīļojot, apskaujot un saprotot , ka svešumā zeme spēku nedod, bet tikai ņem. Gan sasalumā, gan pavasarī. Gan sāpēs un atelpas brīžos, gan darbā un domās par noziegumu pret cilvēkiem, kurus citiem satikt vairs neizdosies. Mana satikšanās ir notikusi un esmu uzklausījusi sev tuvāko, un tagad saprotu. Un nekas , ka Omei jau nedaudz pāri 70- vienmēr sprigana, aktīva, vienmēr priecīga sarunai, kopābūšanai, darbīga un labākā Ome pasaulē. Vien aizejot jūtu kalsnas rokas pieskārienu plecam un jautājošu skatienu- kad atkal ieskriesi? Tā skan Omītes jautājums. Bet skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu- kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Un atbildes jau skan citādas.
