Linda Luīze Ķirse, 15 gadi 0
“Snieg, visu laiku snieg”
‘’Snieg, visu laiku snieg…” šie Melānijas Vanagas vārdi 9.maija rītā, raugoties ārā pa logu uz biezi krītošo sniegu, caur kuru kā izbiedētas sārtas asins lāses raugās sarkanas tulpes. Arī mana ome, šķiet domā to pašu…
-Vai tev tur bija tāpat, omīt? Pastāsti man!
Jā, gan…. Sniegs… Tas mani pavadīja jau kopš dzimšanas brīža. Tas gan bija decembris, dziļš sniegs, – 40 grādi sals, bads. Mammīte gan centās, cik spēja, lai mēs būtu kaut cik paēduši, un paši sibīrieši jau bija ļoti labestīgi un dalījās ar mums, kas jau nu viņu pašu nabadzībā bija. Bet latvietis jau ir sīksts un neatlaidīgs. Un arī atjautīgs. Tie tautieši, ar kuriem vienā sādžā dzīvojām, sameta naudu un nopirka vienu govi un cūkas, lai bērniem būtu ko ēst. Tur lopi ziemā dzīvoja laukā. Taču dzīvniekiem latvieši uzcēla kūti, un tad arī lopi ziemas laikā varēja dzīvot siltumā. Vietējie gan sākumā domājuši: ka govīm un cūkām noies spalvas. Bet, kad redzējuši, ka latviešu govs dod daudz vairāk piena, pamazām arī paši sākuši celt kūtis.
Protams, nebija jau tikai aukstums un izsalkums. Tāpat kā tagad, bija sniega kaujas, vizināšanās ar ragutiņām kopā ar vietējiem bērniem. Un vispār- pēc Staļina nāves jau dzīve kļuva krāsaināka.
Taču ne jau tikai sniegs.. Atceros, cik koši taigā ziedēja puķes, arī savvaļas lilijas. Un kur nu vēl netālā Čulimas upe, kur zivis varēja ķert gandrīz ar rokām. Un tad vēl atmiņā ceļš, garš ceļš ar mājām abās pusēs. Un mēs ar māsu un tantiņu, kura mūs pieskata, ejam vakarā sagaidīt mammu.
Un tad klusās runas par mājām, kuras es vēl nekad nebiju redzējusi, par kaut kādu tālu, brīnumainu, pēc manām fantāzijām, neparastu zemi.
Ļoti spilgtā atmiņā ir garais brauciens mājās ar kuģīti un vilcienu. Atceros staciju ar lielu palmu līdz pašiem griestiem, atceros savu skaisto punktaino kleitiņu un to, ka man ļoti gribējās skraidīt. Taču man bija bail no miliča, kas stāvēja un baigi skatījās.
Kad mamma pa ceļam mūs modināja, vienmēr bija tumšs, jo pārsēšanās no viena vilciena uz otru parasti notika naktī.
Beidzot pēc ilgā brauciena apstājāmies Jaunpagasta stacijā. Mamma teica „ Esam mājās” un raudāja. Tas bija 1957. gads.
Ar smago mašīnu aizbraucām uz šīm „ savām” mājām, bet tur jau dzīvoja citas ģimenes. Mums ierādīja divas istabas, virtuve bija kopēja. Ar gadiem tētis savu māju atpirka no kolhoza, un tad jau nu dzīvojām vieni savā mājā.”
Pēc tam jau ome mācījās Lībagu skolā, tad Bulduru dārzkopības tehnikumā. Lai gan tētis iebilda, ome bijusi arī oktobrēnos, pionieros un komjauniešos. Tāds bija laiks…
Ir pagājis bagāts darba mūžs, strādājot gan dārzkopībā, gan zivju cehā, gan fermās. Kā daudziem lauku cilvēkiem smagajā darbā bojāta veselība.
Dzīvesprieks nav zudis. Lai arī kājas sāp, bet deju solis deju grupā „Sarma”- raits. Arī patīk strādāt rokdarbus. Un liels prieks taču ir mazbērni, kurus arī jāpalīdz audzināt.
Es, ome, no sirds tev vēlu saulainas vecumdienas! Un mazāk sniegu, kas visu dzīvo grib nosaldēt. Kaut arī man dzīvē būtu tas latvieša spīts, izturība un dzīvesprieks!
