Skolēni kā nodzīti zirgi! Kur palika 700 000 eiro, kas bija paredzēti bērnu emocionālās veselības vērtēšanai? 63
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai visās skolās būtu vajadzīga vienota pieeju skolēnu emocionālās pašsajūtas un vajadzību vērtēšanai, un kam par to būtu jāmaksā: valstij vai pašvaldībām? Šāda diskusija nesen izvērtās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, runājot par iespējām finansēt fonda “Plecs” ieviestā digitālā rīka “EMU: Skola” plašāku finansēšanu. Diskusija parādīja arī to, kā, mainoties ministram, mainās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nostāja par to, kas skolām vajadzīgs.
Kā sēdē teica bijusī izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, IZM šā gada budžetā bija neizlietoti vairāk nekā divi miljoni eiro, kas sākotnēji bija paredzēti skolēnu brīvpusdienām, bet pandēmijas dēļ netika izlietoti. No tiem 700 tūkstošus eiro bijis paredzēts novirzīt “EMU” ieviešanai visās Latvijas skolās. Šuplinska pauda neizpratni par to, kur šī nauda pazudusi un kāpēc mainījusies ministrijas nostāja.
Iepriekš ar IZM atbalstu “EMU” jau pārbaudīts 15 skolās visā Latvijā un atzīts par labu. Kā stāsta fonda “Plecs” pārstāvis Jānis Erts, katrs otrais klases audzinātājs atzinis, ka bez “EMU” nebūtu pamanījis bērna grūtības. Piemēram, Liepājas 6. vidusskolai tieši “EMU” dati esot palīdzējuši tikt pie papildu atbalsta personāla, jo nu bijusi uzticama informācija, kas pašvaldībai skaidri parādījusi, ka bērniem ir nepieciešams papildu atbalsts.
Pamana problēmas, pirms tās samilzušas
Kā “EMU” darbojas? Skolēni, vecāki un klases audzinātāji aizpilda digitālas anketas, no kurām var secināt, kuriem skolēniem ir pārslodze, un ļauj agrīni pamanīt problēmas, turklāt arī brīdināt, ka problēmas var rasties. Kopumā jāatbild uz 15 jautājumiem emociju skrīningā un 25 jautājumiem vajadzību skrīningā. J. Erts uzsver, ka tas ir viens no pasaulē visplašāk izmantotajiem bērnu emocionālās veselības skrīninga instrumentiem, ko izmantojot vairāk nekā 80 pasaules valstīs. Digitālajam rīkam ir arī gatavas “receptes”, kā pamanītās problēmas risināt.
“EMU” aprobācija 15 skolās izmaksājusi gandrīz 70 000 eiro, ko piešķīra IZM. Kaut arī valsts finansējums projekta turpināšanai nav piešķirts, “EMU” ievieš 62 skolas Latvijā, no janvāra to plāno ieviest vēl 30–40 skolas. Valsts finansējums esot nepieciešams, lai sistēmu varētu ieviest ātrāk un kvalitatīvāk, taču pašvaldības gatavas pašas sistēmu finansēt ilgtermiņā.
Kurš finansēs?
Tomēr, kā var noprast no izglītības un zinātnes ministres padomnieka Jāņa Ozola sacītā, IZM, kaut atzinusi “EMU” par gana labu rīku, vairs neiesaka skolām izmantot tikai to un arī negrasās tā ieviešanu kā īpaši finansēt. Piemēram, Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) pats veikšot aptauju, lai noskaidrotu, kā tad skolēni skolās jūtas.
Aptaujas var veikt arī izglītības datu apkopotājs “Edurio”. Savukārt atbalstu skolēniem varot sniegt, izmantojot sistēmu, ko starptautiskā projektā “Garīgās veselības veicināšana skolās” izstrādājuši psihologi, tostarp no Latvijas. J. Ozola ieskatā pašvaldībām pašām būtu jāļauj izvēlēties, ko izmantot. Ja tas ir “EMU” un ja to tomēr lemj finansēt no valsts budžeta, tad būtu jāizmanto arī Labklājības ministrijas, ne tikai IZM finansējums.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens gan bažījas, vai sistēma nebūs sadrumstalota, ja tiks izmantoti dažādi rīki. J. Ozols toties sola, ka IKVD uzmanīšot, lai tā nebūtu.
I. Šuplinska pauž, ka skolām noderētu arī citi rīki skolēnu emocionālam atbalstam, taču valstij jāgādā, lai tajās būtu vismaz viens no tiem. Pretējā gadījumā daļa skolu arī turpmāk neizmantošot neko no tā, kas pieejams skolēnu emocionālam atbalstam. “Tad arī turpmāk tas, vai skolēniem tiks sniegts atbalsts, būs atkarīgs no pašvaldību rocības,” uzskata I. Šuplinska.
Arī Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) atbalsta “EMU” izmantošanu skolās. LPS padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure vērtē, ka citi rīki ir pārāk vispārīgi, kamēr no “EMU” esot praktisks ieguvums. “Mulsina IZM nostājas maiņa, ka tagad pašvaldībām pašām jāmeklē finansējums. Tikko mainās ministri, mainās arī nostāja. Viss, kas notiek skolās, ir arī IZM atbildība,” tā I. Dundure.
Kur palika 700 000 eiro
No kā tad rodas salīdzinoši lielās “EMU” izmaksas? Fonda “Plecs” valdes loceklis Georgs Rubenis “Latvijas Avīzei” skaidro, ka lielākās izmaksas rada divas pozīcijas. Viena ir tā, ka jāmaksā par “EMU” izmantoto metodiku: anketu un datu apstrādi. Metodika izstrādāta Londonas Karaliskajā koledžā psihiatra Roberta Gudmana vadībā; tehniski gan “EMU” izstrādāts tepat Latvijā.
Otra lielākā “EMU” izmaksu pozīcija ir tā sauktā servisēšana, proti, “EMU” uzturētāju sadarbība ar skolām: tehnoloģiskais un metodoloģiskais atbalsts.
Bet kur tad palikuši sākotnēji tieši “EMU” paredzētie 700 000 eiro? IZM pārstāve Inta Bērziņa skaidro, ka ministrijas 2021. gada budžetā tie tomēr nav bijuši piešķirti, bijis paredzēts, ka “EMU” līdzfinansēs no pašvaldību/izglītības iestāžu dibinātāja finanšu līdzekļiem. Savukārt tie finanšu atlikumi, kas IZM budžetā radušies gada laikā, novirzīti citiem mērķiem, piemēram, profesionālās izglītības iestādēm, kur pieaudzis audzēkņu skaits.
Bērni skolu vairs neuztverot nopietni
Projekta “Garīgās veselības veicināšana skolās” vadītāja Baiba Martinsone teic, ka viņas vadītais projekts nav salīdzināms un nevar aizstāt “EMU”. Viņa gan norāda arī uz vairākiem riskiem “EMU” izmantošanā. Piemēram, aptauja veidota tā, ka tiek iegūti klīniski dati, ar kuriem būtu jāstrādā klīniskajiem psihologiem, nevis pedagogiem.
“Pedagogiem ir savi pedagoģiskās novērtēšanas rīki, viņiem nav jāstrādā ar psihologu metodēm,” sacīja B. Martinsone. Turklāt viņa uzskata, ka klīniskas aptaujas nedrīkst lietot sistemātiski, tad tās tiek devalvētas un iegūtie dati vairs nav uzticami. “Tas ir bizness: maksā, un mēs tev palīdzēsim!” tā B. Martinsone. Pētījumi liecinot, ka Latvijas bērni pandēmijas dēļ nebūt neesot tik ļoti traumēti, lai steidzami vajadzētu naudu viņu ārstēšanai.
Citās domās gan ir Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda, kura saka: “Šobrīd skola nodarbojas ar ugunsgrēku dzēšanu un mums nekas neizdodas, bet mēs te skaldām matus par to, kurš uz kā rēķina nopelna. Ir daudz bērnu, kas lūst. Skolās tiek dzīti nodzīti zirgi – skolēni. Mēs neesam atrisinājuši pirmā viļņa grūtības un jau ir nākamais gads. Mēs būsim izdedzinājuši šo paaudzi, viņiem būs pamazinātas spējas nākotnē iesaistīties darba tirgū.” Ilgās mājmācības radījušas situāciju, ka bērni skolu vairs neuztverot nopietni – skatās uz to kā “Tiktok” vai “Facebook”. I. Taranda gan piekrīt, ka iespējams izmantot vairākas platformas skolēnu atbalstam.
Vecāku organizācijas “Mammām&Tētiem” pārstāve Inga Akmentiņa-Smildziņa, atzīstot, ka skolā kāds no atbalsta rīkiem ir vajadzīgs, attiecībā uz “EMU” tomēr arī šaubās, jo, viņasprāt, tajā tiek ievākti sensitīvi dati par bērniem.
J. Erts uz to atbild, ka bērni tiek anketēti tikai ar vecāku piekrišanu: 80–90 procentiem vecāku neesot iebildumu. “Ja vecāki nepiekrīt, tiek izmantoti tikai skolotāju novērojumi. Savukārt bērna datiem ir pieeja tikai skolas atbalsta personālam un klases audzinātājam,” skaidro J. Erts.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā vēl plāno turpināt diskusiju par to, ka tad novērtēt skolēnu emocionālās vajadzības, jo to novērtēšana cieši saistīta arī ar mācību motivāciju.
