Skolēni izvēlas «balto pulveri» un madeiru? 0
Izrādās, Latvijā valda “pedagoģiskā cenzūra” – šādu satraucošu secinājumu nesen izdarījusi Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome. Šis savā būtībā diezgan pretrunīgais apgalvojums pamatots ar to, ka Valsts izglītības satura centrs (VISC), tīri vai maniakālā centībā vērtējot dažus pēdējā laikā iznākšanai sagatavotus mācību līdzekļus
(komplekta sešgadniekiem “Soli pa solim” ceturto daļu “Ceļā uz vasaru” un arī jau iepriekš diskusiju izraisījušo Aijas Kalves un Ilzes Stikānes veidoto 9. klases literatūras mācību grāmatu), it kā licis no tiem izņemt dažas latviešu klasiķu dzejas rindas un arī pērn aizsaulē aizgājušā dzejnieka Pētera Brūvera divus dzejoļus. “Tikumības sargiem” neesot bijuši pieņemami tādi citāti kā, piemēram, “izsper kā korķi no madeira pudeles”, “tu divas reizes biji pillā”, “narkotiķiem nav vietas latviešu izrādēs”, “viņš šņauc balto pulveri” u.c. Protams, nav pieņemama tekstu šķērēšana vai, Dievs pasarg’, kāda autora teksta “uzlabošana”. Tomēr nepievienošos tiem, kuri teic, ka šāda regulācija jau pati par sevi ir vārda un domas brīvības apspiešana, demokrātijas un liberālisma ierobežošana. Taisnības dēļ jāpiebilst, ka VISC noliedz, ka būtu oficiāli licis mainīt grāmatas “Soli pa solim” saturu, bet 9. klases mācību grāmata gan tikšot izvērtēta vēl līdz 9. aprīlim. Man šķiet, ka šajā situācijā vienas vai otras puses kaislīgu deklaratīvu apgalvojumu vietā drīzāk būtu jānāk skaidrai argumentācijai.
Galu galā – neviens jau neko nevienam neaizliedz, jautājums ir tikai par to, kādi literārie darbi un pēc kādiem kritērijiem tiek iekļauti skolu mācību grāmatās. Runājot, par “hakeriem”, “narkotiķiem” un “baltajiem pulveriem”, man tāpat kā pietiekami konservatīvi noskaņotiem vecākiem varētu rasties šaubas – vai tiešām par to jālasa tieši literatūras, nevis veselības mācību grāmatā?
Atceroties savus skolas gadus, kad vēl pastāvēja tāds šodien aizmirsts jēdziens kā obligātā literatūra, gan jāteic – nevaru iedomāties, ka kādam skolēnam būtu varējusi sašķobīties vērtīborientācija no, piemēram, Eduarda Veidenbauma dzejoļa “Iedzer, brāli” (kas gan nebija iekļauts skolas programmā) vai arī no Aleksandra Čaka erotiski kaismīgajām dzejas rindām. Ja tic VISC izstrādātajām pamatnostādnēm, tad viens no literatūras mācīšanas mērķiem ir atklāt tās ētiski estētisko (vērtīborientējošo) potenciālu. Tas, protams, labi, bet tikpat svarīgs tās uzdevums ir arī audzināt patriotismu, veicināt nacionālo pašapziņu. Bet tas iespējams vien tad, ja bērni literatūras stundās ar tiešām savā darbā līdz pat fanātismam ieinteresēta skolotāja palīdzību iedziļinās izcilos darbos, gūstot no tiem apjausmu par dzīves dziļāko jēgu un savas tautas vēsturi. Un labi, ja literatūras stundas raisa arī vēlmi un prieku lasīt mājās, pēc savas patikas vai arī kopā ar vecākiem paplašinot lasāmās literatūras loku. Man atmiņā ir iespiedušies vārdi, ko “Latvijas Avīzes” slejās pauda Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Cerusa – proti, ka ikviena literatūras stunda patiesi ir radošas un emocionālas domāšanas stunda, bet, lai tā būtu, skolotājam emocionāli jāieiet katrā literārajā darbā. Kādreiz vidusskolās literatūrā bija sešas stundas, tad – četras nedēļā. Tagad – tikai divas. Tajās jāiekļauj gan visas pasaules literatūras vēsture, gan latviešu darbi. Cik tādā gadījumā skolotājs var atvēlēt laika Rainim, Plūdonim, Eglītim, Sodumam un citiem, bez kuriem nav iedomājama latviešu literatūra? Ņemot vērā valsts vispārējo virzību uz eksakto zinību nozīmes dominēšanu mācību procesā, skolēnu zināšanas latviešu valodā un literatūrā jau tā pasliktinās. Tāpēc ir pēdējais laiks, lai valsts līmenī gūtu atbildi, kas tad šobrīd īsti ir literatūras mācīšanas galvenais uzdevums – nodot jaunākajai paaudzei vērtību sistēmu, radīt priekšstatu par literārajiem virzieniem, modināt lasītprieku vai vienkārši iemācīt lasīt.
