“Skolas vecāku sapulcē sasniedzu tādu iekšējās nokaitinātības katarsi!” Vecāki dalās pieredzē, kā viņi jūtas izglītības iestāžu sapulcēs 146
Izglītības iestādēs aktīvi turpinās vecāku sapulču laiks. Ikviens vecāks zina, ka tas retos gadījumos ir vienkārši. Reizēm sapulces ir par garu, reizēm par garlaicīgu utt. Tieši tāpēc uzmanību piesaistīja kāds ieraksts “X”, kur kāda mamma dalījusies savā piedzīvojumā, bet komentētāji – papildinājuši ar savu sakāmo.
Ieraksta autore Ance raksta: “Skolas vecāku sapulcē sasniedzu tādu iekšējo nokaitinātības katarsi, ka pirmoreiz dzīvē pieņēmu lēmumu par labu sev, nevis sabiedrībai. Vnk piecēlos un aizgāju. Jums vēl ir iekšās cīnīties ar pieaugušo cilvēku garpļāpāšanu un bērnu/jauniešu vainošanu visās viņu problēmās?”
Ieskatāmies arī citu komentētāju pieredzē!
“Mana spēju robeža vispār beidzās kādā 2. vai 3. sapulcē, kad, spriežot par Ziemsvētku dāvaniņām, piedāvājumu dāvināt grāmatiņas raksturoja, ka “tas būs bērniem apvainojums”.”
“Jā, tas bija cirks un murgs, nekad negāju vairāk. Ne dēļ skolas, bet dēļ tiem citiem vecākiem, lai neuzšautu kādam pa muti realitātē, jo domas bija ļoti dramatiskas.”
“Es nespēju saprast kas notiek tādās sapulcēs? Mums ir otra galējība, kad paprasa, vai ir jautājumi vai komentāri, tad visi noliec galvas vai klusē, un atskan pāris teikumi no pāris vecākiem un viss. Pat nezinu kas labāk, kad par daudz klusē vai par daudz runā?”
“Piekrītu un esmu tāpat jutusies, tapēc vairs neeju. Padomju laika atlieka, kad nebija iespējams sazināties, kā to var izdarīt mūsdienās. Pēc tam tāpat skolotāja atsūta svarīgāko informāciju pēc sapulces vai sazinās privāti.”
“Nav iekšās, un es pat neesmu Latvijā – t.i. negaidīju ilgrunāšanu, bet izrādījās, ka Indijas/Bangladešas bērnu vecāki grib zināt, kāpēc 1. klasei mūzikā nemācīs spēlēt klavieres Lad sapulcei paredzētais laiks bija iztecējis un biju uzzinājusi sev svarīgo, pieklājīgi pametu telpas.”
“Pieceļos un plaudēju Tev. Es, sēžot trīsgadnieka bd sapulcē, gaidīju, kad sāks stāstīt kaut ko jēdzīgu. Tā arī nesagaidīju. Neviens man tās 2 (!!!!!) h vairs neatgriezīs, bet iekšēji biju piecēlusies un aizgājusi jau reizes astoņas.”
“7.-8. klašu vecāku kopsapulcē 40 minūtes mācību pārzine lasīja priekšā savu sagatavoto prezentāciju…. pievienotā vērtība apaļa nulle, jautājumu/diskusiju sadaļa nebija paredzēta.”
“Dažkārt man šajās sanāksmēs tik žēl klases audzinātāju. Kaut gan gadās, ka viņas sāk runāt tā, ka vairs nav žēl. Tiesa, ir bijušas arī normālas, lietišķas sarunas, kurās tiešām fiksi vienojas par neskaidrām lietām utml.”
“Par garpļāpāšanu piekrītu – mēs ar vēl vienu tēvu arī reiz pēc pusotras stundas atstājām klases viesmīlīgās telpas, lai mammas turpina savu tirgu, ja vēlas.”
“Es sev nosaku laiku, ko pavadīšu sapulcē – 1h, max 1.5h, atvainojos, aizeju. Viss, nervi mierà. Man tà patika kovidlaika sapulces zoom’à – izslègtu ekrànu un vīna glàzi rokà. Bet vispàr neapskaužu skolotàjas, kuràm jàtiek galà ar bèrniem izlaisteńiem un vińu tizlajiem vecàkiem.”
Skolas vecāku sapulcē sasniedzu tādu iekšējo nokaitinātības katarsi, ka pirmoreiz dzīvē pieņēmu lēmumu par labu sev, nevis sabiedrībai. Vnk piecēlos un aizgāju. Jums vēl ir iekšās cīnīties ar pieaugušo cilvēku garpļāpāšanu un bērnu/jauniešu vainošanu visās viņu problēmās?
— Ance Jaks (@ancejaks) October 19, 2023
Vai apmeklējat sapulces bērnu izglītības iestādēs?
