Prasmes, kas noder darbā un dzīvē 0
Savukārt Austrijā 2011. gadā sākts veidot profesionālās skolas, kurās arī neiegūst nekādu diplomu vai kvalifikāciju, tomēr audzēkņi var apgūt pamatprasmes dažādās jomās. Šīs prasmes var gan noderēt paša dzīvē, gan vienlaikus to apguve ir veids, kā iepazīties ar dažādām profesijām. Piemēram, Villahas profesionālajā skolā audzēkņi var apgūt pamatprasmes trīs dažādās jomās – kokapstrādē, pavārmākslā un biznesa menedžmentā. Katrs audzēknis apgūst nevis vienu, bet visas šīs prasmes, vienu mēnesi pavadot virtuvē, vēl vienu – darbnīcā un nākamo mēnesi klasē kopā ar biznesa pamatu pasniedzēju.
Skolas vadītājs Manuels Simons stāstīja, ka audzēkņiem cenšas sniegt tādas prasmes, kādas viņiem noderēs arī personiskajā dzīvē. Piemēram, ja iemācīsies gatavot, varēs ēst pašgatavotu ēdienu, kas ir gan lētāks, gan arī veselīgāks. Audzēkņu gatavoto ēdienu viņi paši arī apēd – skolas virtuvē visiem audzēkņiem pienākas pusdienas par brīvu.
Pašiem nemanot, audzēkņi apgūst arī it kā pavisam elementāras prasmes, kas tomēr iepriekš viņiem nav piemitušas. Piemēram, skolas mācībspēki pievērš lielu uzmanību tam, lai nodarbību laikā jaunieši nelietotu mobilos tālruņus. Dažu mēnešu laikā audzēkņi pierod šo prasību ievērot un vēlāk tā viņiem noder arī darba dzīvē. Piemēram, Villahas skolas absolvents Marcels Drage tagad ir māceklis būvniecības un mājas preču veikalā OBI. Viņš stāsta: “Mums darbā nav aizliegts lietot mobilos telefonus, taču nu jau es pats saprotu, ka pircējiem par veikalu neradīsies labs priekšstats, ja darbinieki blenzīs telefonos.”
Datorklasē skolēni mācās rakstīt CV un motivācijas vēstules, strādāt ar vienkāršākajām datoprogrammām, jo ne visiem to izdevies apgūt parastajā skolā.
Šajā skolā uzkrītoši bija tas, ka mācībspēki un administrācija savukārt no jauniešiem pārņem idejas par savas ārienes izdaiļošanu: skolas vadītājs greznojies ar pīrsingu uzacī, pedagoģe datorklasē – tetovējumiem un izskūtiem matiem, bet kokapstrādes pedagogs ar iespaidīgu garu matu ērkuli.
Arī Villahā, līdzīgi kā Lillē, apmācību laikā jaunieši spēlē dažādas lomu spēles, iejūtoties gan darbinieka, gan darba devēja, gan kāda uzņēmuma klienta ādā. Tāpat jāattīsta prasme strādāt komandā. Piemēram, kad viesojāmies skolā, jauniešu grupa centās kopīgi uzbūvēt torni, bet vienai no audzēknēm bija aizsietas acis – viņai bija jāpiedalās torņa celtniecībā, uzticoties un klausot citiem.
Abās skolās novēroju, ka apmācības notiek ļoti mazās grupās, dažviet pedagogi strādāja pat tikai ar vienu vai diviem audzēkņiem. Villahas skolā gan apmācāmo kopumā ir daudz mazāk nekā Lillē – vien 36. Skolas budžets, ja rēķina uz vienu audzēkni, vēl iespaidīgāks nekā Lillē – 600 000 eiro gadā. Pusi šīs naudas dod valsts, bet otru pusi ESF.
