Skolas gadi bez ņirgāšanās. Kā izvairīties no vienaudžu pāridarījumiem – pazemošanas, atstumšanas, fiziskas vardarbības? 46
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septembrī skolās atsāksies mācības klātienē, taču ne visiem tās sagādās prieku un gandarījumu. Daudziem atkal nāksies sajust vienaudžu pāridarījumus – ņirgāšanos, pazemošanu, atstumšanu vai pat fizisku vardarbību.
Eksperti uzsver, ka šādās situācijās pats svarīgākais ir nesamierināties ar notiekošo, bet meklēt palīdzību.
Trauma ne tikai upurim
Ņirgāšanās ir tikai viena no mobinga formām (mobings – ilgtermiņa agresīva uzvedība ar mērķi nodarīt kādam tiešu vai netiešu kaitējumu). Tas var izpausties arī kā vienaudžu fiziska ietekmēšana, manipulēšana, noniecināšana, apkaunošana vai izolēšana no klases kolektīva vai citas grupas, kurā bērni ir savstarpēji saistīti, piemēram, interešu pulciņā, sporta komandā.
Mobinga pamatā ir cīņa par varu un statusu kolektīvā, taču, no otras puses, vēlme kļūt par līderi, tiekties pēc apkārtējo atzinības taču nav nekas slikts. Kur velkama robeža?
“Konkurence un līderība, kas tiek īstenota demokrātiskā veidā, vērtējama pozitīvi, taču mobinga gadījumā tā notiek, pazemojot citus. Tā ir traumējoša gan tam, kuru pazemo, gan tam, kurš pazemo. Visbiežāk no mobinga cieš bērni, kuri ir vai nu ārēji atšķirīgi, vai kautrīgāki un klusāki par citiem, fiziski vājāki vai ar pazeminātu pašvērtējumu.
Lai gan viņiem ir potenciāli lielāks risks kļūt par mobinga upuriem, taču tas, vai tā notiks, atkarīgs arī no citiem apstākļiem, piemēram, klases kolektīva, audzinātājas attieksmes, pieaugušo spējas agrīni pamanīt un novērst šādas situācijas,” norāda pusaudžu resursu centra vadītāja, bērnu psihiatre Anete Masaļska.
No parasta konflikta vienaudžu starpā mobings atšķiras ar to, ka pirmajā gadījumā strīds vai pat izkaušanās notiek līdzvērtīgu pretinieku starpā, turpretī otrajā emocionāla, verbāla vai fiziska vardarbība tiek vērsta pret vājāku, iebilst vai kā citādi pretoties nespējīgu vienaudzi, apzināti un atkārtoti sagādājot viņam ciešanas.
Centra projektu vadītāja, mentore Romija Krēziņa stāsta, ka bērniem, kuri kļūst par mobinga upuriem vai pāridarītājiem, nereti jau ir problēmas ģimenē, kur pret viņiem vērsta emocionāla vai fiziska vardarbība.
“Ja bērns nāk no veselīgas, atbalstošas ģimenes un audzis emocionāli labvēlīgā vidē, visticamāk, nonācis mobinga situācijā, viņš meklēs palīdzību vai atradīs veidus, kā ar to cīnīties,” viņa saka.
Nevar vainot bērnu, ka viņš nonācis upura lomā, jo arī pieaugušie ne vienmēr spēj tikt galā ar pazemojošām situācijām, piemēram, darba vietā.
Lielākā vainas daļa gulst uz pāridarītājiem un apkārtējo vidi, kas to pieļauj.
Iekļauties grupā par katru cenu
Kā atšķirt mobingu no parasta pusaudžu konflikta? “Bērniem vajag strīdēties. Tā ir normāla stratēģija, kā viņi iemācās risināt konfliktus. Tad visi dalībnieki ir līdzvērtīgās pozīcijās, spēj sevi aizstāvēt, iebilst. Taču, ja strīdu speciāli izprovocē, lai kādu pazemotu, un ja tas atkārtojas ilgā laika periodā, tā ir mobinga situācija.
Piemēram, meitenes ļoti bieži izmanto tā saukto klusējošo mobingu, izliekoties neredzam, ignorējot kādu no klasesbiedrenēm.
Ņirgāšanās, pazemošana notiek arī interneta vidē, tādēļ skolotājiem un vecākiem jābūt ļoti vērīgiem,” uzsver bērnu psihiatre.
Vecāki nereti brīnās – kā tā, mājās pusaudzis ir pieklājīgs, izpalīdzīgs, kā gan viņš skolā varētu par kādu ņirgāties vai pazemot?
Anete Masaļska teic, ka pusaudžu vecumā ļoti svarīga ir piederība grupai, tādēļ, lai iederētos klases līderim pietuvināto skolēnu pulkam, viņiem arī pašiem jāiesaistās mobinga situācijā vai nu kā pāridarītājiem, vai pasīviem notiekošā vērotājiem.
Apzinoties to, ka šāda rīcība ir slikta, viņi tomēr neiejaucas un to nepārtrauc aiz bailēm, ka paši var nonākt upura lomā.
“Daudzi vecāki joprojām uzskata, ka tas ir periods, kuram vienkārši jāiziet cauri, lai pusaudzis kaut ko iemācītos, saprastu. Taču tā nav, no psihoemocionālā viedokļa raugoties, pazemošanas pieredze ir ļoti neveselīga,” atzīst Romija Krēziņa.
Par to, ka dēls vai meita skolā varētu būt pakļauts mobingam, liecina sekmju pazemināšanās, tas, ka bērns kļuvis izteikti nomākts vai trauksmains, noslēdzas sevī, kļuvis raudulīgs, bieži sūdzas par neizskaidrojamām galvas vai vēdera sāpēm, mokās ar nogurumu, nevēlas doties uz skolu.
Pirms dažiem gadiem Slimību profilakses un kontroles centra veiktais starptautiskais skolēnu veselības paradumu pētījums liecina, ka no ņirgāšanās skolā kopumā cieš 21,3% Latvijas pusaudžu vecumā no 11 līdz 15 gadiem (pēc citiem datiem, vairāk nekā puse) un tas ir augstākais rādītājs gan Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), gan Eiropas Savienības valstu vidū.
Tādēļ, lai novērstu un mazinātu ņirgāšanās izplatību skolās un interneta vidē, Veselības ministrija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Labklājības ministriju nolēmusi ieviest vienotu nacionāla līmeņa pieeju, nododot sabiedrības apspriešanai konceptuālo ziņojumu par ņirgāšanās izplatības mazināšanu un izstrādājot vadlīnijas un rekomendācijas, kuru īstenošana būs obligāta visām Latvijas skolām.
“Ja vēlamies, lai antimobinga plāns nepaliktu tikai uz papīra, vajadzētu adaptēt Latvijas apstākļiem un ieviest kādu jau esošu programmu, piemēram, Somijas skolu programmu “KiVa”, kas ir zinātniski pamatota un efektīva.
Varam mācīties arī no Norvēģijas pieredzes, kurā pēc divu meiteņu pašnāvības mobinga dēļ valsts līmenī tika noteikts, ka katrā skolā obligāti jābūt ieviestai antimobinga programmai, kuras efektivitāte tiek kontrolēta.
Mobings ir sociāls fenomens, tādēļ cīņai jānotiek visos līmeņos, sākot no valsts pārvaldes un beidzot ar skolotājiem un vecākiem,” uzver Anete Masaļska.
Situācija Latvijā
Sociālā projekta “#Neklusē!” laikā 2019./2020. mācību gadā tika veikts pētījums par mobingu, kurā piedalījās 5003 skolēni no 55 Latvijas skolām.
49% aptaujāto pēdējā gada laikā saskārušies ar mobinga situāciju, no tiem 39% redzējuši, kā dara pāri citam, bet 19% paši bijuši upura lomā.
No visām skolēnu redzētajām vai piedzīvotajām mobinga formām 75% bija emocionāls, 40% fizisks pāridarījums, 36% ignorēšana un izstumšana, bet 31% risinājās digitālajā vidē.
49% skolēnu, redzot mobinga situāciju, nedarīja neko, 42% palīdzēja cietušajam, 24% pateica pieaugušajiem, bet 3% pievienojās pāridarītājam.
No skolēniem, kuriem darīja pāri, palīdzību meklēja tikai 46%, visbiežāk pie vecākiem, draugiem vai skolotāja.
Skolas mobinga sekas:
negatīvs, zems pašvērtējums, vainas izjūta;
bailes no pazemojuma, samazinātas koncentrēšanās spējas, vājas sekmes mācībās, stundu kavēšana;
somatiskie simptomi, piemēram, galvassāpes, nogurums;
saskarsmes grūtības, neuzticība cilvēkiem, problēmas veidot attiecības;
ilgākā laika posmā var rasties depresija;
negatīvās emocijas var raisīt domas par pašnāvību.
