Skolas direktors gatavs tiesāties ar izglītības kvalitātes dienestu 0
Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) sācis sodīt skolu direktorus, ja skolēnu vecākiem jāpērk mācību līdzekļi. Kaut arī nevienā likumā vai citā normatīvajā aktā nav teikts, ka Satversmē noteiktās tiesības uz bezmaksas izglītību nozīmē arī nodrošināšanu ar mācību grāmatām, IKVD uzskata, ka direktori ir atbildīgi par to, lai skolēni būtu nodrošināti ar mācību grāmatām.
Soda nauda – 51 lats
Vienīgi bijušais tiesībsargs Romāns Apsītis 2008. gadā atzina, ka gan Satversmē, gan vairākos Latvijai saistošos starptautiskos dokumentos noteiktas tiesības uz bezmaksas izglītību, un tas nozīmē arī nodrošināšanu ar mācību materiāliem.
Sarakstē ar mani (tas bija vienīgais veids, kādā IKVD piekrita skaidrot savu rīcību) iestāde gan ne tik daudz atsaucas uz tiesībsarga atzinumu, cik uzsver, ka “nodrošināšana ar mācību līdzekļiem ir izglītības procesa organizēšanas un īstenošanas neatņemama sastāvdaļa”, neatsaucoties uz konkrētu likumu.
“Saņemot iesniegumus par izglītības iestādi, kas nenodrošina izglītojamos ar mācību līdzekļiem un uzliek par pienākumu izglītojamiem šos mācību līdzekļus, t. i., mācību grāmatas, darba burtnīcas, darba lapas, pārbaudes darbu krājumus un ģeogrāfijas atlantus obligāti iegādāties par saviem personiskajiem līdzekļiem, dienests var piemērot administratīvo sodu izglītības iestādes vadītājam, vērtējot to kā izglītojamo tiesību pārkāpumu,” teikts IKVD skaidrojumā.
Dienests varot piemērot sodu arī, pamatojoties uz Izglītības likuma vairākiem pantiem – par atšķirīgas attieksmes aizliegumu, par izglītības obligātumu un izglītojamā tiesībām. Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktais sods par izglītojamo tiesību pārkāpšanu paredz sodu no 50 līdz 200 latiem.
Vispirms par IKVD upuri krita Rīgas 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons, kurš par bezmaksas izglītības nenodrošināšanu sodīts ar 51 latu lielu naudas sodu.
Dienests bija saņēmis anonīmu sūdzību, kurā autors galvenokārt sūdzējās par to, ka skolēniem nenotiek angļu valodas stundas un ka skolēni, kas nekad nav redzēti klasē, ir mācību iestādes skolēnu sarakstos.
Jāpērk pat 14 grāmatas?
Kad neapstiprinājās sūdzībās minētais, IKVD sāka pētīt skolas nodrošinājumu ar mācību grāmatām. 28. vidusskola bija iesaistījusies projektā, kurā paredzēts skolēnus nodrošināt ar digitālām mācību grāmatām – katram būtu planšetdators, kurā būtu lasāmas mācībām nepieciešamās grāmatas. Taču projekts līdz galam netika realizēts, un, pēc IKVD paustā, “izglītojamie bija spiesti steigā pirkt nepieciešamos mācību līdzekļus”. Visvairāk mācību līdzekļu bijis jāpērk 10. klasē un 6. klasē – 14. Pirmklasnieku vecākiem esot bijis jāsagādā 12 mācību līdzekļi. Pārējās klasēs – 10 vai 9 mācību līdzekļi; vienīgi devītās klases audzēkņiem pašiem bijis jāpērk tikai 5 mācību līdzekļi.
G. Jirgensons šiem skaitļiem gan nepiekrīt: pamatskolēni esot nodrošināti ar visām mācību grāmatām. Tikai septītklasniekiem lūgts, ja vien ir iespēja, nopirkt mācību grāmatu vācu valodā. “Jā, pamatskolēniem ir jānopērk dažas darba burtnīcas. Bet tā jau ir visās skolās. Turklāt esmu teicis skolotājiem, ka jācenšas iztikt bez šīm burtnīcām,” stāsta skolas direktors.
Viņš arī atzīst, ka vidusskolas klasēs skolēniem mācību grāmatu patiešām trūkst. Tas tāpēc, ka ieviests jauns mācību standarts, taču skolai nav naudas, lai uzreiz iegādātos visas nepieciešamās grāmatas.
Pilns mācību grāmatu komplekts, piemēram, 10. klases skolēnam maksā 70 latus. Valsts pērn grāmatu iegādei vienam skolēnam piešķīra tikai 73 santīmus. Rīgas pašvaldība piešķīrusi 2,12 latus. Tikmēr Ministru kabineta noteikumi paredz, ka finansējumam vajadzētu būt septiņiem latiem vienam skolēnam.
G. Jirgensons ir sašutis – valsts nenodrošina finansējumu, kas noteikts normatīvajos aktos, bet soda par to skolas direktoru.
Viņam arī nav skaidrs, kur IKVD saskatījis atšķirīgu attieksmi pret skolēniem. Inspekcijas darbinieks esot apgalvojis, ka kāds bērns neesot laists klasē, jo viņam nav bijuši nepieciešamie mācību materiāli. Direktors noliedz, ka tāda situācija būtu bijusi.
G. Jirgensons pārsūdzējis IKVD lēmumu par soda uzlikšanu IKVD priekšniekam. Ja sods netiks atcelts, direktors gatavs tiesāties un iet pat līdz Satversmes tiesai, ja jau “man piešuj Satversmes pārkāpumu”.
Bez sūdzības nav pārbaudes
Tas, ka daudzās skolās mācību līdzekļi un daļa grāmatu jāpērk pašiem, ir vispārzināms fakts. Kāpēc tādā gadījumā par to tiek sodīti tikai daži grēkāži? IKVD atbild, ka pārbaudes tiek veiktas tikai tad, ja saņemtas sūdzības. Tātad iekritušie direktori ir tie, par kuriem kāds pasūdzējies.
Laikā no 2011. gada janvāra līdz šā gada 23. janvārim IKVD saņēmis desmit iesniegumus, kuros minēts, ka mācību iestāde nenodrošina izglītojamos ar mācību līdzekļiem, kādēļ skolēns nevarot pilnvērtīgi izglītoties. Pusē gadījumu informācija neesot apstiprinājusies, bet piecos gadījumos dienests sācis lietvedību administratīvā pārkāpuma lietā. Trijās tā izbeigta, vienā secināts, ka pārkāpums ir maznozīmīgs, tāpēc direktors no soda atbrīvots, bet vēl viena lieta joprojām esot procesā. Konkrētas skolas un direktoru vārdus IKVD nemin.
Dobeles 1. vidusskolas direktore Ģertrūde Zabašta apstiprināja, ka arī pret viņu IKVD sācis lietu par bezmaksas izglītības nenodrošināšanu. Direktorei gan izdevies izvairīties no naudas soda, saņemts vien brīdinājums. Viņa stāsta – kaut arī Dobeles novada pašvaldība pērn mācību grāmatu iegādei atvēlējusi pat četrus latus skolēnam, nodrošināt visus skolas bērnus ar bezmaksas grāmatām tik un tā nav izdevies.
“Cenšamies, lai visās klasēs skolēni no bibliotēkas saņemtu līdzīgu daļu grāmatu. Darba burtnīcu lietošana pēdējos gados krietni ierobežota. Ja kāda skolēna vecāki nevar atļauties iegādāties darba burtnīcu vai mācību grāmatu, nepieciešamie mācību materiāli tiek kopēti. Svarīgi, lai vecāki nekaunētos runāt par šo problēmu. Gan jau risinājumu atradīsim,” saka direktore.
Ģ. Zabašta uzskata, ka šobrīd direktori ir bez vainas vainīgie, un cer, ka IKVD kopā ar IZM rīkosies, panākot, lai normatīvajos aktos būtu skaidri noteikts, ko ietver bezmaksas izglītība. Viņa pati uzskata, ka vecākiem būtu jāiesaistās bērnu apgādē ar mācību līdzekļiem. “Ja skolā ir peldbaseins, vai drīz prasīs, lai skola nodrošina arī peldkostīmus?” vaicā Ģ. Zabašta.
Taču IZM pārstāvji pagaidām nesola konkrētus risinājumus. Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis atzina, ka nav informēts par šo situāciju un ka par bezmaksas izglītības formulēšanu varētu domāt kontekstā ar iecerētajām reformām vispārējā izglītībā. IZM vispārējās Izglītības nodaļas vadītāja Inita Juhņēviča uzsver, ka neviens normatīvais akts nenosaka, ka skolēni būtu jānodrošina ar mācību grāmatām, jo skolotājs var izvēlēties dažādas mācību metodes. Taču direktora uzdevums ir panākt, lai mācību līdzekļu trūkuma dēļ netiktu traucēts mācību darbs. No viņas teiktā izriet: direktoru var sodīt tad, ja skolēniem ir pienākums pašiem iegādāties mācību līdzekļus.
Viedokļi
Kā vērtējat radušos situāciju, un vai likumos nebūtu skaidri jāpasaka, ko Latvijā nozīmē «bezmaksas izglītība»?
Ina Druviete, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja: “Gadījums ir sarežģīts, un es atturos nostāties vienā vai otrā pusē, taču domāju, ka tikai uz tiesībsarga rekomendācijas pamata direktorus sodīt nedrīkstētu. Lai izbeigtu diskusiju par to, kas tad ir bezmaksas izglītība, būtu vajadzīgs attiecīgs regulējums vai nu Izglītības likumā, vai Ministru kabineta noteikumos. Un tad arī valstij solītais būtu jānodrošina. Komisija varētu uzņemties iniciatīvu par bezmaksas izglītības skaidrojumu normatīvajos aktos. Kopumā situācija ar mācību grāmatām skolās ir atrisināta vai arī drīzumā to vajadzētu atrisināt. Saprātīgi saimniekojot, mācību grāmatas izmantojot vairākus gadus pēc kārtas, varētu panākt situāciju, ka tās skolēniem pašiem nav jāpērk. Grūtāka ir situācija ar darba burtnīcām, taču skolu vadītājiem būtu rūpīgāk jāizsver, kad tās vajadzīgas un kad ne.”
Dzintra Kohva, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas priekšsēdētāja, Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijas direktore: “Iemesli, kāpēc skolas bibliotēkas nevar nodrošināt skolēnus ar mācību grāmatām, ir skaidri. Vainīgs nepietiekams finansējums un nesenā mācību standarta maiņa. Vienā vai divos gados nav iespējams iegādāties pilnu mācību grāmatu komplektu. Visi zina, ka finansējums ir nepietiekams, taču pietiek kādam pasūdzēties IKVD, lai direktors tiktu sodīts. Skolu direktori ir situācijas ķīlnieki. Atbildīgajām valsts instancēm būtu jāsaņem dūša, jāizdiskutē un jāvienojas, ko valsts nodrošina bez maksas.”
