Skolas atturīgas pret finanšu mācības ieviešanu 0
Nav brīnums, ka pedagogi visai atturīgi uztvēruši neseno Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja Kristapa Zakuļa izteicienu par finanšu mācības nepieciešamību skolās. Latvijā rets mācību gads paiet bez gluži lietišķiem un pavisam drastiskiem mācību programmu paplašināšanas ierosinājumiem. Tie nereti sakņojušies arī kāda politiska grupējuma alkās kļūt atpazīstamiem vēlēšanu priekšvakarā vai spodrināt apsūbējušo reitingu.
Kas nu ir, tas ir: ja Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) visiem ieteicējiem laipni klanījusies, skolu mācību programmas pārtaptu murgainā haosā. Pieredzējušie skolotāji zina, cik lēni darbojas IZM dzirnas – kamēr to rats nočukina pilnu apgriezienu, sabīdelēto miltu sauju paspēj aizpūst vējš vai mainās ministrijas vadība, izziņojot pilnīgi jaunas ēras sākumu. Tāpēc nevar zināt, pa kādu ceļu virzīsies un kur gala beigās nonāks FKTK vadības doma. Dzīvosim – redzēsim.
Izglītības ministrs Roberts Ķīlis ierosinājumu, šķiet, uztvēris pozitīvi. Gan piebilstot: iespējams, netaps atsevišķa finanšu zinību programma, bet tās elementi papildinās kādu no jau esošajām. Visiem saprotamā valodā pārtulkots, ministra viedoklis skanētu apmēram tā – finanšu mācību ieviešot kā atsevišķu priekšmetu, vajadzētu tērēties pasniedzēju sagatavošanai, turpretī daži ieplūdinājumi resora budžetā robus necirtīs.
Taču, pirms vērtēt ministra domu, būtu nepieciešams plašāks skatījums uz mācību saturu kā uzņēmējspējas attīstītāju un veicinātāju vidusskolas vecuma jauniešiem. Manuprāt, ir pēdējais laiks iegūt skaidrību, kā vidusskolas absolvents redz sevi valsts ekonomiskajā sistēmā un vai daudzmaz saprot, ko gribētu sasniegt uz nākotnei izvēlētās profesijas un izglītības pamata. Ļoti bieži ar skaudību lūkojamies uz kaimiņiem, kas mēdz būt apsviedīgāki un tāpēc dzīvo labāk. Nu, lūk, Lietuvā uzņēmējdarbības pamati kā atsevišķs mācību priekšmets vidusskolā pastāv jau devīto gadu. Divās trešdaļās Eiropas valstu skolu ir mazliet citāda pieredze, mācot attīstīt pašiniciatīvu un uzņemties riskus. Uz šī fona Latvijas skolu sociālu zinību programmā jau tagad ietilpinātie ar ikdienas dzīvi saistītie bloki ir tikai “kaut kas no visa, finanses ieskaitot”. Godīgi runājot – ne šis, ne tas. Un arī šī mazuma kvalitāte atkarīga no konkrētā pedagoga ieinteresētības paplašināt programmas ietvarus un pēc paša iniciatīvas meklēt mūsdienu ekonomiskajiem apstākļiem atbilstošus materiālus.
Nepietiek ar to vien, ka matemātikas vai sociālo zinību nodarbībās vidusskolēns uzzina bankā noguldītās summas procentu aprēķināšanas veidu. Vispirms kaut nedaudz vajadzētu runāt par likumīgiem uzņēmības veidiem, kuri ļauj nokļūt līdz uzkrājumam. Taču stipri jāšaubās, vai ar to bez papildu sagatavošanās spēj tikt galā mūsu ierindas pedagogs.
Pirms kāda laika publicētajā “Nordea bankas” pētījumā par attieksmi pret kredītiem īpaši uzsvērta studentu vieglprātīgā izturēšanās pret saistībām. Iemesli, protams, mēdz atšķirties niansēs, bet tos vieno bērnišķīga ticēšana parāda problēmas laimīgam atrisinājumam… Citu avotu pētījumi secina: liela daļa kredītu atmaksas kavētāju ir gados jauni cilvēki, kuri paļāvušies uz tirgus ekonomikas apstākļos nesakņotu optimistisku prognozi un kuriem trūkst gan zināšanu, gan pieredzes meklēt risinājumus krīzes situācijās. Arī pārbagātais studētgribētāju skaits humanitāro zinātņu fakultātēs zināmā mērā ir liecība tam, cik slikti jaunie cilvēki orientējas darba tirgū. Liekas, ar to jau pilnīgi piekrīt secinājumam – kādas mācību programmas papildinājums ar “finanšu sadaļu” diezin vai būs īstais plāksteris, ārstējot acīmredzami ieilgušu kaiti.
