Skola – tikumības citadele? 4
Paredzams, ka Saeimā un sabiedrībā atkal aktualizēsies diskusija par bērnu seksuālo un tikumisko audzināšanu.
Pieņemot izmaiņas Izglītības likumā, kas nepieciešamas valstiskās audzināšanas ieviešanai, Saeimai būs jālemj arī par to, vai ar likumu liegt skolās izmantot mācību līdzekļus, kas var kaitēt skolēnu tikumiskajai attīstībai, un ieviest Izglītības likumā jaunu pantu “Izglītība un tikumība”.
Šādu priekšlikumu iesniegusi frakcijas “Saskaņa” deputāte, četru bērnu mamma Jūlija Stepaņenko, un to vakar jau atbalstījusi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija. Par šo ierosinājumu gan būs jābalso arī Saeimas plenārsēdē, tāpat vēl priekšā grozījumu trešais, pēdējais lasījums, kad tāpat vēl iespējamas kādas izmaiņas.
Par to, vai un kāda seksuālā audzināšana nepieciešama skolās, pēdējos gados sabiedrībā ir gana daudz diskusiju. Konservatīvajā sabiedrības daļā satraukumu radījusi savulaik ar Labklājības ministrijas atbalstu iznākusī grāmata, kad “Karlīna bija Kārlis un kad Rūta bija Rūdolfs”, kurā tika parādīts, ka zēns var rotaļāties un ģērbties kā meitene un otrādi. Savukārt liberālākā sabiedrības daļa ar nepatiku uztvēra Saeimas lēmumu piešķirt līdzekļus konservatīvai biedrībai “Ābeļzieds” jauna mācību priekšmeta “Dzīvesziņa” izstrādei.
Jautāju J. Stepaņenko, vai viņa ir redzējusi tādus mācību līdzekļus, kas varētu kaitēt bērnu tikumiskajai audzināšanai. “Ar pašreizējo izglītības sistēmu esmu apmierināta, vēlos, lai tas saglabājas tādā pašā līmenī. Jāgādā, lai esošās vērtības saglabā arī nākamā paaudze. Mums jābūt drošiem, ka skolas arī turpmāk būs tikumības citadele,” viņa atbildēja. Tātad grozījumi ir drīzāk profilaktiski? J. Stepaņenko atteica, ka “nav vērts reducēties uz atsevišķiem gadījumiem”. Taču zināms, ka komisijas sēdē tika piesaukti nevalstiskās organizācijas “Papardes zieds” izdotie materiāli, kur cita starpā pieminētas homoseksuālas fantāzijas.
J. Stepaņenko piebilda, ka skolās, protams, jārunā par dzimumaudzināšanu, bet “nevajag sākt no fizioloģiskā gala”. Jāuzsver, ka dzimumattiecībām vieta pirmkārt ir laulībā. Pret J. Stepaņenko priekšlikumu balsoja gan komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns (Zaļo un zemnieku savienība), gan Ilze Viņķele (“Vienotība”), kura vēlāk arī nekavējās paust savu sašutumu par komisijas lēmumu sociālajos tīklos.
J. Vucāns atzina, ka balsojis pret tāpēc, ka šādas izmaiņas likumā uzskata par liekām. Jau Satversmes preambulā piesaukta ģimene un kristīgās vērtības kā Latvijas valsts pamats un ir tikai loģiski, ka arī izglītības process jāveido saskaņā ar valsts pamatlikumu. “Savukārt, ja likumā lietojam vārdu “tikumisks”, rodas jautājumi, kas tad ir tikumisks, ko Saeima ar to domājusi,” skaidroja komisijas priekšsēdētājs, piebilstot, ka komisijā atbalstītā panta redakcija nepasaka, kurš būs cenzors, kas pateiks, kas kaitē tikumiskajai attīstībai un kas ne.
J. Stepaņenko sacīja: mācību materiālu izvērtēšana ir Valsts izglītības satura centra un Izglītības kvalitātes valsts dienesta kompetencē. Ja būs attiecīga norma likumā, arī vecāki vairāk apzināsies, ka var iebilst pret mācību materiāliem, kas viņiem šķiet nepieņemami.
Pret šādiem grozījumiem likumā gan ir arī biedrības “Vecāku forums” pārstāve, trīs bērnu mamma Jana Simanovska, kura bija klāt vakardienas Saeimas komisijas sēdē: “Te ir jautājums gan par vārda brīvību, gan arī par to, cik ļoti mēs uzticamies pedagogiem. Uzskatu, pedagogi spēj izvēlēties īstos mācību līdzekļus.” J. Simanovska stāsta, ka konservatīvie sabiedrības pārstāvji mēdzot skolotāju izmantotus mācību materiālus izraut no konteksta. Piemēram, portālā “Mūsu bērni” pausts sašutums par to, ka skolā analizēta situācija, kādā nonākusi meitene pēc intīmiem gadījuma sakariem. “Domāju, ka šis gadījums tika minēts kā negatīvais piemērs, nevis kā gadījuma sakaru populaizēšana,” teic J. Simanovska. “Vai nonāksim tik tālu, ka skolās vairs nevarēs analizēt literāros darbus, kuros ir negatīvie varoņi?”
Arī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāve Edīte Olupe informēja: “IZM neatbalstīja deputātes J. Stepaņenko ierosinājumu. Uzskatām, ka noteikt audzināšanas vadlīnijas, tajās aptverot visus audzināšanas aspektus, ir Ministru kabineta kompetence.”
