Skola pierobežā ir tikpat svarīgi kā NATO bāzes 8
Izglītības nozarē patlaban tiek īstenotas vai sagatavotas pat 16 reformas, saskaitījis Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Aldis Adamovičs (“Jaunā Vienotība”/Latgales partija). Par to, kādu ietekmi šīs reformas atstās uz pierobežas skolām Latgalē, Daugavpils novada grāmatu svētkos diskutēja A. Adamovičs, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (Nacionālā apvienība), bijusī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par”), Daugavpils domes izpilddirektore Inga Goldberga (“Saskaņa”) un Daugavpils novada domes deputāts un Špoģu vidusskolas direktors Jānis Belkovskis.
Pietiks pat ar astoņiem skolēniem
Skolas visvairāk skars izglītības satura reforma, pāreja uz mācībām galvenokārt latviešu valodā un prasības par skolēnu skaitu un izglītības kvalitāti vidusskolās, lai valsts turpinātu skolās apmaksāt pedagogu darbu 10., 11. un 12. klasē.
Iecerēts: skolās, kas atrodas Eiropas Savienības (ES) pierobežā, atšķirībā no skolām citviet, vidusskolas klasēs varēs būt tikai astoņi skolēni un drīkstēs neveidot paralēlklases. Ja vidusskolas atrodas vismaz 20 kilometru attālumā no citas vidusskolas, vidusskolas klasē drīkstēs būt tikai 12 skolēni. Iepriekš bijis plānots šādu izņēmumu attiecināt uz skolām, kuras no citām atrodas vismaz 25 kilometru attālumā. “Skolēnu skaits un attālumi pat nav tik būtiski. Svarīgi, lai skolā būtu kvalitāte, tad valsts turpinās finansēt vidusskolu klases, kurās ir arī mazāks skolēnu skaits,” teica A. Adamovičs. “Ja nav izpildīts ne kvalitātes, ne kvantitātes kritērijs, arī tad vidusskola varēs palikt, bet pašvaldībai par skolotāja darbu būs jāpiemaksā no sava budžeta. Lai skolotājs saņemtu minimālo pedagoga algu, klasē vajadzētu būt vismaz 14 skolēniem. Esmu par to, lai pierobežā būtu skolas, taču tām jābūt kvalitatīvām. Lai nav tā, ka skolā mēnešiem ilgi nav fizikas vai matemātikas skolotāja!”
Bet, ja pierobežā būs atļautas mazas klases, vai šādas skolas spēs piedāvāt kvalitatīvu izglītību? Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis vairākkārt apgalvojis, ka jauno saturu pilnvērtīgi varēs ieviest skolās, kur 10., 11., 12. klasē ir vismaz divas paralēlklases un kur skolēniem var piedāvāt dažādas izglītības programmas, dažādus mācību priekšmetus dažādos līmeņos.
A. Adamovičs atzina – mazajās skolās skolēniem būs mazākas izvēles iespējas. Ja neapmierinās tuvējās mazās vidusskolas piedāvājums, jādodas mācīties citviet. Tomēr, kāds tieši būs mazo skolu piedāvājums pēc reformas, pagaidām grūti spriest.
Pašvaldību norēķinu slogs
J. Belkovskis piebilda, ka Daugavpils novada pašvaldība jau šobrīd atvēl finansējumu arī skolotāju algām, jo skolēnu ir pārāk maz, lai varētu apmaksāt skolotāju darbu, izmantojot tikai valsts mērķdotāciju. Pašvaldība 300 000 eiro gadā tērē, lai svarīgākie mācību priekšmeti mazajās skolās nebūtu jāapgūst apvienotajās klasēs, lai bērniem būtu pieejams logopēds u.c. “Taču mums ir vajadzīgs atbalsts no valdības, jo esam pierobežā. Bēdīgi, ka eksperts, kurš par valsts naudu ir pētījis skolu tīklu, pēc tam publiski saka, ka lauki ir liels slogs valstij. Ja gribam, lai šajā zemītē dzīvo pašu cilvēki un neienāk kādi citi, ir jānodrošina skolas, lai laukos būtu dzīvība,” sacīja J. Belkovskis.
Kaut skolu tīkla pētnieki Daugavpils novadā ieteikuši vairākas vidusskolas ar nelielu skolēnu skaitu pārveidot par sākumskolām, novads pagaidām šo padomu vērā neņems, stāstīja J. Belkovskis. Pirmkārt, tāpēc, ka valstī spēkā savstarpējā pašvaldību norēķinu sistēma, kas paredz – ja skolēni mācās citas pašvaldības skolā, viņam līdzi aiziet arī dzimtās pašvaldības nauda. Daugavpils novads jau tagad citām pašvaldībām gadā maksā vairāk nekā 600 000 eiro. A. Adamovičs paskaidroja – šo sistēmu pagaidām nav izdevies atcelt, jo tā izdevīga lielajām pilsētām, kas grib saglabāt esošo kārtību. Otrkārt, turpināja J. Belkovskis, daļa bērnu jau tagad ilgu laiku pavada skolas autobusā: ja būs jābrauc uz tālāku vidusskolu, viņiem būs vēl ilgāks ceļš līdz skolai. Likvidējot vidusskolas klases, bērnu skaits samazinās arī jaunākajās klasēs, jo daļa bērnu aiziet līdzi brāļiem un māsām uz tālākām skolām.
“Saskaņa” jau esot izstrādājusi jaunu skolu finansēšanas modeli, kas ļautu pastāvēt mazajām sākumskolām, jo tajā finansējums, ko saņem izglītības iestāde, nav atkarīgs tikai no skolēnu skaita, savukārt sacīja I. Goldberga.
“Katru rītu braucu uz darbu Daugavpilī no Krāslavas. Katru gadu ar nepacietību gaidu septembri, kad ceļa malā var redzēt bērnu bariņus, kuri gaida skolas autobusu, jo ir liels prieks redzēt, ka ir mājas, saimniecības, jaunas ģimenes. Tā visa nebūtu, ja tuvumā nebūtu skolas,” turpināja I. Goldberga, kura uzskata – izglītības problēmas neatrisināt, ja uz tām raugās šauri. Nepieciešams domāt par reģionu attīstību kopumā: ja nebūs pieejamas skolas, novads neattīstīsies – jauna ģimene nenāks dzīvot tur, kur nav skolas un interešu izglītības iespējas, pat tad, ja tur būtu nodrošinātas darba iespējas.
Svarīga arī vienlīdzība: skolotājam pierobežā par to pašu darbu būtu jāsaņem tikpat, cik Rīgas pedagogam.
Sventes vidusskolas direktors Aleksandrs Sibircevs pauda – nav korekti salīdzināt lauku un pilsētas skolu izglītības kvalitāti, jo laukos skolēni tikpat kā neizmanto privātskolotāju pakalpojumus, kamēr pilsētās šāds pakalpojums ir gana populārs. Vēl viena sāpe: pilsētu skolas aizvilinot lauku skolu labākos skolotājus, biedējot, ka “tavu skolu tāpat drīz reorganizēs”.
“Negribam būt dzīvais vairogs!”
I. Viņķele teica – daļai skolu būtu jāapvienojas vai tās jāorganizē, tomēr pārmaiņas nedrīkst būt “tikai apvienošanas pēc vai vienīgi ekonomisku aprēķinu dēļ”. Par pierobežas skolu nepieciešamību vēl jo vairāk nevar spriest tikai ekonomiskās kategorijās, jo “tas ir valsts drošības jautājums”: “Iztukšota pierobeža nozīmē nedrošu Latviju un arī nedrošāku ES robežu.”
“Īpaši pierobežā likvidēt skolu ir bīstami, tāpēc ļoti priecājos, ka plānoti izņēmumi attiecībā uz pierobežas skolām. Mums nav tik daudz skolu, lai katrai no tām nevarētu veltīt individuālu uzmanību. Nevajadzētu būt tā, ka viena skolēna trūkums izšķir: būt skolai vai ne. Mazajām pierobežas skolām vajadzētu veidot citu – tām atbilstošu finansēšanas modeli. Ja esam aizsardzībai palielinājuši budžetu, ja esam vienojušies, ka tas ir nepieciešams, tad būtu jāvienojas arī attiecībā uz skolām. Skola pierobežā ir tikpat svarīgi kā NATO bāzes,” piekrita I. Laizāne.
“Kolēģi! No jūsu runām izriet, ka skolas un bērni būs tie, kas aizsargās valsts robežu! Tā nevar būt. Robežas jāsargā pavisam citām institūcijām. Kad cilvēki jutīsies pierobežā droši, tad arī viņi te dzīvos. Negribam būt dzīvais vairogs,” iebilda I. Goldberga.
“Tā ir tāda vistas/olas dilemma,” atbildēja I. Viņķele. “Jo vairāk cilvēku dzīvo pierobežā, jo drošāka tā ir: to ir daudz grūtāk neatļauti šķērsot. Un otrādi: jo robeža ir drošāka, jo vairāk cilvēku tās tuvumā dzīvo. Pierobeža ir viena no retajām vietām Latvijā, kurai ir jēga radīt īpašas finanšu programmas.”
Krievu skolas kļūst par latviešu skolām
Runājot par izglītības valodas reformu, A. Adamovičs stāstīja ka līdz pat 7. klasei sešus vai septiņus mācību priekšmetus arī turpmāk varēs mācīt skolēnu dzimtajā valodā, pēc tam līdz 9. klasei dzimtajā valodā varēs mācīt trīs līdz četrus mācību priekšmetus. Vidusskolā gan dzimtajā valodā varēs apgūt tikai mazākumtautību valodu, kultūru utml. Vai tiešām visas skolas un visi skolēni to spēs? Demenes pagastā esošā Zemgales vidusskolā absolventi vēl pirms diviem gadiem latviešu valodas eksāmenu nokārtoja, saņemot vidēji tikai 20 procentus no simts! I. Laizāne teic: daudz kas būs atkarīgs no skolotāju profesionalitātes. Viņasprāt, ir bijis gana daudz laika, lai reformai sagatavotos. “Ja nevarēs to īstenot, tas nozīmēs, ka jau ilgu laiku skolotāji nav ievērojuši likumus un paši pietiekamā līmenī nezina latviešu valoda,” – tā I. Laizāne.
A. Adamovičs arī atzīst – ir skolotāji, kurus reforma uztrauc, taču turpmāko gadu laikā pedagogiem tiks piedāvāta iespēja uzlabot latviešu valodas zināšanas. Viņš uzskata: ir panākts kompromiss par pāreju uz mācībām latviešu valodā, jo tā tomēr nebūs tik strauja, kā gribējusi NA. Taču reforma nāks par labu skolēniem, jo arī valsts augstskolās un profesionālajās izglītības iestādēs mācības ir latviski. “Līdz šim esam laupījuši iespēju jauniešiem pēc iespējas labāk apgūt latviešu valodu, kas viņiem var radīt problēmas tālākajā dzīvē,” teica A. Adamovičs. Latgalē pret reformu iebilstot maz, vairāk protestu redzēti Rīgā.
I. Viņķele toties uzskata, ka labākas latviešu valodas zināšanas skolu absolventiem varētu nodrošināt arī ar citām metodēm: vairāk kontrolējot skolu sniegtās izglītības kvalitāti. Viņasprāt, mācību valodas reforma virzīta un atbalstīta politisku iemeslu dēļ: “Nacionālā apvienība bija konsekventa un visu laiku prasīja šo reformu, savukārt izglītības ministrs Šadurskis gadiem centās kolēģus pārliecināt, ka tā nav nepieciešama. Kad tuvojās priekšvēlēšanu laiks un “Vienotības” reitingi bija čābīgi, viņš pēkšņi apjauta, ka reforma tomēr ir nepieciešama. Ideja jau ir brīnišķīga: lai bērni integrētos. Taču realitātē nekas tāds nenotiks: kā bija krievu un latviešu skolas, tā paliks.”
J. Belkovskis atzina – daļā novada skolu ir problēmas ar latviešu valodas apguvi, taču novads darījis ļoti daudz, lai situāciju uzlabotu: vairākas tā sauktās krievu skolas ir kļuvušas vai pamazām kļūst par latviešu skolām. Lai arī ir skolotāji, kuriem būs grūti stundas vadīt latviski, “nepārvaramu šķēršļu nav, un reforma ir īstenojama”. Novada domes priekšsēdētāja Janīna Jalinska piebilda: krievvalodīgo skolu pārveidošana par latviešu uzsākta jau pagājušā gadsimta beigās. Piemēram, Sventes vidusskolā mācību valoda mainīta jau 1995. gadā. Salienas vidusskolā 10., 11. un 12. klasē mācās latviski. “Stāstījām vecākiem, ka bērniem ir ļoti svarīgi apgūt latviešu valodu. Vecāki piekrita. Tāpēc reforma uz mums ļoti maz attieksies,” teica J. Jalinska.
I. Goldberga uzskata – visiem Latvijas bērniem, lai viņi būtu konkurētspējīgi, jāprot vismaz trīs valodas: latviešu, krievu un angļu. Uz to tad arī izglītības sistēma būtu jāvirza. Kā zināms, “Saskaņa” mācību valodas reformu apstrīdējusi Satversmes tiesā.
I. Laizāne uzsvēra – Latgalē ļoti svarīga ir arī latgaliešu valoda. Jāļauj katram bērnam, kas to vēlas, daļu mācību priekšmetu apgūt arī latgaliešu valodā.
