Ilze Kuzmina: No skolas sabiedrība prasa aizvien vairāk. Bet no ģimenes? 3
Projekta “Skola 2020” publiskotie vecāku un skolēnu aptauju rezultāti par to, ko šie “klienti” sagaida no skolas, atklāj jau nojausto: no skolas sabiedrība prasa aizvien vairāk.
Tā nav jauna problēma, jau pirms gandrīz 50 gadiem Imants Ziedonis “Kurzemītē” rakstīja, ka daļa vecāku bērnus līdz skolai “laiž savā vaļā”, jo cer, ka gan jau skolotāja “katru atšifrēs un diedzēs”, kaut patiesībā vecākiem pašiem būtu skolotājai jāiedod šifra atslēga, jāsadarbojas.
Tomēr dažas prasības mūsdienu vēlmju sarakstā pārsteidz. Piemēram tas, ka no skolas tiek gaidīts arī, ka tajā mācīs vadīt auto, strādāt ar sadzīves tehniku, maksāt rēķinus, dibināt ģimeni. To pieprasa gan vecāki, gan paši skolēni. Viens ļoti praktiski noskaņots 8. klases skolēns vēlas, lai skolā viņam iemāca mainīt spuldzīti, veikt apbedīšanu un pat cīnīties ar parazītiem.
Nenoliedzami, skolai ir jāmāca dzīvei derīgas lietas, nevis tikai augstas teorētiskas zinības, par kurām bērniem bieži nav skaidrs, kur tās izmantot. Taču ir pārspīlēti no skolas gaidīt pilnīgu sagatavošanu dzīvei, aizmirstot, ka bērns un jaunietis tomēr aug un pilnveidojas pirmkārt ģimenē un sabiedrībā, kur arī apgūst vērtības.
Savukārt praktiskas lietas jāapgūst arī no vecākiem vai līdz ar dzīves pieredzes iegūšanu. Nu nevar no skolas gaidīt, ka tā sagatavos visiem dzīves gadījumiem, pat laulību līguma un testamenta rakstīšanai!
Šķiet, daļa aptaujāto vecāku dzīvo iedomu pasaulē, kurā skola ir universāls rīks, brīnumnūjiņa, kurai doti visi instrumenti, lai bērnu konfigurētu atbilstoši visām mūsdienu prasībām, tikai nez kāpēc šos burvju instrumentus slinkā skola neizmanto.
Turklāt žēl tos vecākus, kuri, šķiet, šo anketu pildījuši tāpēc vien, lai pateiktu, ka viņi maksā nodokļus un tāpēc no jebkādas atbildības par bērnu izglītību un audzināšanu atsakās: viss nodots skolas rokās.
Protams, var saprast vecākus, kam apnicis, ka pēc garas darba dienas mājās jāuzņemas vēl viena slodze: ne tikai jāpilda kopā ar bērnu mājasdarbi, bet vēl jāskaidro atvasei nesaprastā mācību viela. Tomēr pilnīga atteikšanās no atbildības ir galējība.
Arī pētījuma pasūtītāji dažbrīd idealizē šo sabiedrību, skolu, skolotājus un vecākus. Piemēram, projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa norādīja, ka vecāki nedrīkst, bērnam dzirdot, kritizēt skolotājus, jo problēmas esot jārisina pieaugušu cilvēku līmenī, tātad vecākiem ar skolotājiem.
Jārisina jau būtu, tikai kā lai risina problēmas, piemēram, ar skolotāju, kura, saņemot e-klasē vecāku jautājumu par vērtēšanas kritērijiem, uz vēstuli pat neatbild, bet uzreiz izlabo bērna vērtējumu par divām ballēm uz augšu. Tā ir reāla, manis pašas piedzīvota situācija. Godīgi sakot, man šķiet, ka tā būtu baisa liekulība – vienmēr bērnam teikt, ka visi skolotāji ir izcili neatkarīgi no situācijas. Cita lieta, ka katrā skolotājā tomēr ir arī kaut kas labs un var motivēt bērnu ņemt no skolotāja to labo.
Ir arī situācijas, kurās savukārt skolotājs ir teju bezspēcīgs “komunicēt pieaugušo līmenī”: bērns, piemēram, nestrādā pie skolā obligātā projekta darba, uzrakstījis tikai titullapu un pusi ievada, to pašu kļūdainu gan gramatiski, gan saturiski, un tālāk neraksta. Skolotājs var izstiepties vai sarauties. Skolotāja ziņo vecākiem, lūdz palīdzēt bērnam ar projekta darbu vai vismaz motivēt viņu darboties un pieņemt skolotājas palīdzību. Ne atbildes, ne reakcijas.
Ieteikumi, ko skolotājam darīt šādā situācijā, varētu būt kaudzēm: iet uz skolēna mājām, runāt ar vecākiem aci pret aci, vērsties sociālajā dienestā, paaugstināt paša pedagoģisko kvalifikāciju, lai spētu strādāt arī ar šādiem, teju nemotivējamiem bērniem. Taču arī skolotājam būs daudz gluži pieņemamu argumentu, kāpēc viņš nevēlas, piemēram, vērsties sociālajā dienestā, jo bērna izņemšana no ģimenes diez vai veicinās viņa motivāciju mācīties.
Šādas situācijas parāda: lai augtu izglītības līmenis, lai katrs bērns izglītības sistēmā būtu ieraudzīts un spētu sasniegt labāko, ko viņš var, līdz ar izglītības satura un pieejas maiņu ir jādomā arī par to, kā motivēt vecākus būt atbildīgiem par sava bērna izaugsmi un kā audzināt nākamos vecākus un skolotājus, lai nākotnē viņiem nebūtu problēmu sadarboties “pieaugušo līmenī”.
