Mācību priekšmets “Teātra māksla” drīz būs obligāts, bet kas un ko tajā mācīs? 0
“Baltijas valstis iebrukušas Krievijā, Krievijas prezidents Putins apprecējis Izraēlas princesi, ziema būs tik auksta, ka sniegavīri veidosies paši!” Tās ir viltus ziņas, kas izskan Rīgas 31. vidusskolas skolēnu veidotā performancē par šodienas aktualitātēm. Jaunieši to izspēlē skolas ēdnīcā, jo drāmas stundā dots uzdevums “spēlēties” dažādās skolas telpās. Ēdnīcā garajos starpbrīžos ir milzu burzma, kas tāpat kā viltus ziņas rada spiedienu, neļauj norobežoties un koncentrēties paša domām, skaidro skolēni.
Citā performancē tiek apspēlēta tieši šī burzma un telefons ar austiņām, kurās dzirdamā mūzika tomēr palīdz norobežoties, vēl citā – ātro kredītu uzmācība un bīstamība, vēl kādā citplanētiešu iespējamā eksistence.
Kamēr citās skolās mācību priekšmets “Teātra māksla” tikai ienāks pēc jaunā izglītības satura ieviešanas 2020. gada septembrī,
Rīgas 31. vidusskolā mācību priekšmets “Drāma” ir jau aptuveni 15 gadus.
Kāds labums no drāmas mācīšanas skolās? Ko tieši mācīs teātra mākslas stundās? Un galvenais – kurš mācīs?
Obligāts mācību priekšmets
Rīgas 31. vidusskolas direktora pienākumu izpildītāja Maija Kākere stāsta, ka drāmas nodarbības skolā “izauga” no publiskās runas nodarbībām, kas sākotnēji bija iekļautas ekonomikas stundās. Vēlāk skolā ienāca aktieris Didzis Cauka, kurš izstrādāja standartu mācību priekšmetam “Drāma”.
Kopš tā laika 10., 11. un 12. klasē tas ir obligāts mācību priekšmets, kurā jānopelna atzīme, gan darbojoties stundā, gan piedaloties uzvedumā, kas top mācību gada laikā. “Klase kopā dabū uzstāšanās baudu. Jā, arī nervu drudzi, strīdus, ja kaut kas neizdodas, bet arī labus vārdus un pārliecību par sevi, ja izdodas” teic M. Kākere.
Tagad drāmu šajā skolā māca profesionāls režisors un drāmas terapeits Viesturs Roziņš. 10. klasē skolēni novēro citus, piemēram, vecenīti uz ielas, un stundās mēģina viņu atveidot: ne parodējot, taču iejūtoties šajā cilvēkā. “Iedomājamies, kāda varētu būt attiecīgā cilvēka biogrāfija, izjūtas. Tā attīstām empātiju,” stāsta V. Roziņš.
10. klasē skolēni labāk iepazīst savu ķermeni, lai, piemēram, saprastu, no kurienes un kā skan balss. 11. klasē skolēni paši, izspēlējot etīdes, veido oriģināluzvedumu, bet 12. klasē interpretē kultūrvēsturisku tekstu, šogad tā ir Raiņa luga “Uguns un nakts”. Veidojot uzvedumus, notiek arī pedagogu sadarbība. Tā pērn 12. klase iestudēja ainas no romāna “Dons Kihots”: vizuālajā mākslā veidoja klasiskas teātra maskas, bet literatūrā lasīja šo romānu. Drāma kā fakultatīva stunda ir arī pamatskolā.
Bijuši arī strīdi ar vecākiem
Gan V. Roziņš, gan M. Kākere neslēpj, ka ne vienmēr visi ar izpratni uztver drāmas stundās paveikto.
Tā pērn oriģināluzvedumam izvēlētas skolēnus interesējošas, bet diskutablas tēmas: pašnāvība, viendzimuma attiecības, pazemošana u. c.
Daļai vecāku tas nebijis pieņemami. “Bija viedokļu atšķirības starp vecākiem un pedagogu. Strīds iznāca diezgan skaļš,” teic direktora aizstājēja. “Bet bērni pedagoga metodes pieņēma un pedagogs no savas pieejas nav atkāpies. Man arī šī pieeja patīk, jo tā ir radoša un pedagogs liek jauniešiem daudz darboties.”
“Bija diskusijas par to, vai par šādām tēmām var runāt. Bet kāpēc ne un kur tad vēl lai runājam, ja ne skolā? Skolēni paši atzina, ka bijis vērtīgi to izrunāt, lai domas par negatīvo nekrājas. Ar šo izrādi aizbraucām uz skolu teātra festivālu, kur bija augsts novērtējums,” stāsta drāmas skolotājs.
Tomēr M. Kākere atzīst, ka ne visiem skolēniem ir vēlme darboties drāmas stundās. “Tas ir tāpat, ka ne visiem gribas mācīties latviešu valodu vai matemātiku, fiziku vai sportu. Bet ir jāsaņemas un jādara, jo mūsu skolā drāma ir pilnvērtīgs mācību priekšmets ar divām stundām nedēļā.”
Arī manis redzētajā stundā daži skolnieki nav gatavi rādīt performanci, taču nekādi pārmetumi par to neizskan. V. Roziņš skaidro, ka cenšas neuzspiest visiem vienus noteikumus, bet meklēt alternatīvu. Ja negribi rādīt performanci, uzraksti recenziju par kādu izrādi. Ja nespēj parādīt etīdi klasesbiedriem, vari iesūtīt video skolotājam. “Mēģinu meklēt kompromisus, bet gadās, protams, ka skolēns negrib ne šo, ne to. Taču ir arī gandarījuma brīži, kad sākumā skolēns neko negrib, ir ierāvies sevī, bet pamazām atraisās un iesaistās.”
Kāds labums no drāmas?
M. Kākere teic, ka šīs stundas vairo pašpārliecību, varēšanas apziņu, vairo drosmi. Skolotāji, redzot skolēnus uz skatuves, viņus var ieraudzīt citā gaismā. V. Roziņš piebilst: drāmas nodarbības palīdz labāk saprast sevi šajā pasaulē.
Skolēni Emīlija Valgere un Roberts Mikučānis atzīst, ka viņiem drāmas stundas patīk. “Protams, ir nācies izkāpt no komforta zonas, pārvarēt neērtības sajūtu, piemēram, 10. klasē, kad mums bija jāattēlo dzīvnieki gan ar kustībām, gan skaņu. Zinājām, ka par mums smiesies un tā arī bija. Tomēr šajās stundās iemācīties palīdz, gan prezentējot kaut ko stundās, gan deklamējot dzejoļus,” stāsta Emīlija.
Roberts piebilst, ka viņam labāk patīk tās stundas, kurās ir jautri un paši var veidot etīdes, bet nav paticis iestudēt “Uguni un nakti”, “jo tur ir vecmodīgs teksts”.
Abi jaunieši ir pārliecināti, ka visās skolās un klasēs jāievieš šādas stundas. “Mans brālis mācās 2. klasē un es priecājos, ka viņam šādas stundas būs jau pamatskolā,” teic Emīlija.
“Skolēniem vajag vairāk pašpārliecības, jo daudzi kautrējas izteikties, baidās no kritikas. Šajās stundās var tikt pāri šai nedrošībai, saprast – ja arī kādam nepatiks mans priekšnesums vai viedoklis, nav jābaidās to paust,” spriež Roberts. “Pašpārliecība dzīvē noderēs, pat randiņā tā var noderēt.”
Daudz kas no 31. vidusskolas pieredzes iekļauts arī visām skolām obligātajā jaunajā standartā. Jaunā satura teātra mākslā izstrādātāja, projekta “Skola 2030” eksperte Inga Krišāne stāsta, ka jaunais mācību priekšmets noderēšot arī, lai labāk izprastu literāro varoņu raksturus. Piemēram, lasot kādu literāru darbu literatūrā, drāmas stundās no tā varēs iestudēt kādus fragmentus. Teātra mākslā tiks spēlētas arī lomu spēles, kas skolēniem palīdzēšot labāk sagatavoties tām reizēm, kad nākas uzstāties publikas priekšā, piemēram, aizstāvot savus pētnieciskos darbus.
Protams, visi nekļūs par aktieriem. Taču visi nekļūst arī pat gleznotājiem, bet skolā taču mācās vizuālo mākslu! Šajās stundās gūtās zīmēšanas un kolāžas prasmes noder arī citos mācību priekšmetos, tāpat teātra mākslā iegūtās prasmes – ķermeņa pārvaldīšana, runa, neverbālā komunikācija u. c. – noderēs mācību procesā kopumā, skaidro I. Krišāne.
Skolas drāma nav terapija
Diskusijās par teātra mākslas nepieciešamību skolās izskanējušas bažas, ka pamatskolas pēdējās klasēs, kad skolēni ir grūtajā pusaudžu vecumā, viņi nespēs atraisīties un pilnvērtīgi darboties. I. Krišāne piekrīt, ka sākt teātra mākslas nodarbības šajā vecumā ir par vēlu, taču, ja bērns šo jomu būs apguvis jau kopš bērnudārza, problēmām nevajadzētu būt. Un iemaņas, kas iegūtas teātra mākslas stundās, varētu arī palīdzēt pārvarēt šajā vecumā jo īpaši briestošos kompleksus.
Dzirdētas bažas, ka skolās varētu ienākt arī drāmas terapijas – medicīniska terapijas veida – elementi. Piemēram, 31. vidusskolas skolotājs arī ir drāmas terapeits. “Vispārējā izglītībā drāmas terapija nav plānota, taču nevaru galvot, ka kāds no uzdevumiem neliks skolēniem izpētīt pašiem savas sajūtas,” teic I. Krišāne. “Lai cilvēks varētu sadarboties ar citiem, viņam jāpazīst sevi. Tajā pašā laikā dziļa kādas personības izpēte nav paredzēta.”
V. Roziņš stāsta, ka paša stundās lieto saskarsmes, komunikācijas veidošanas, iztēles rosināšanas vingrinājumus, kas nāk no drāmas terapijas pūra, bet “tā noteikti nav terapija”.
V. Roziņš arī teic: “Man nedaudz dusmas, ka mācību priekšmetu tomēr sauks par teātra mākslu, jo tas tomēr ir daudz šaurāks nosaukums un asociējas tieši ar teātri, nevis ar darbības mākslu, kas ir drāma.
No otras puses: nav saprotams, kāpēc jau sen teātra māksla nebija iekļauta izglītības programmā, ja visas citas mākslas – mūzika, vizuālā māksla, literatūra – bija?”‘
Skolotājus sagatavošot pakāpeniski
Pēc diviem gadiem teātra māksla būs obligāta visās skolās, taču trūkst skaidrības, ko šajā mācību priekšmetā mācīs un galvenais: kurš mācīs.
Dzirdēts, ka jauno mācību priekšmetu mācīšot latviešu valodas un literatūras vai sporta skolotājs. Izskanējusi arī versija, ka mācīs līdzšinējais skolas teātra pulciņa vadītājs, taču jāņem vērā, ka ne visās skolās tādi ir. Mācīšot aktieri, profesionālo un amatierteātru režisori. Vai tiešām šie visi bez atbilstošas izglītības teātra mākslā vai pedagoģijā varēs mācīt jauno mācību priekšmetu?
Par prasībām pedagogiem un viņu tālākizglītību atbildīga Izglītības un zinātnes ministrija. Tās pārstāve Laura Zaharova skaidroja, ka uz drāmas pedagogiem attieksies tās pašas prasības, kas uz visu citu mācību priekšmetu skolotājiem, proti, ir jābūt pedagoģiskajai izglītībai ar specializāciju attiecīgā mācību priekšmeta mācīšanā vai augstākai izglītībai mācību priekšmetam atbilstošā jomā un pedagoģiskās zināšanas (noteikumi paredz to apguvi vismaz 240 stundu apjomā). Jau strādājošiem pedagogiem tikšot piedāvāta profesionālās pilnveides programma, lai vēlāk varētu pasniegt drāmu.
I. Krišāne gan pieļauj: sākumā teātra mākslu varētu mācīt arī bez izglītības teātra jomā vai pedagoģijā, bet ar laiku gan attiecīgais diploms teātra mākslas pedagogam būtu jāiegūst.
Rīgas 31. vidusskolā bijušie un esošie drāmas skolotāji apguvuši 72 stundu tālākizglītības kursu pedagoģijā. M. Kākere uzskata, ka pedagogi, kuri skolās māca citus mācību priekšmetus, lielākoties būs gatavi mācīties, lai nepieciešamības gadījumā varētu mācīt arī teātra mākslu. “Esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, bet bez papildizglītības neuzņemtos mācīt arī drāmu,” atzīst M. Kākere.
I. Krišāne uzsver: jau šobrīd skolās strādā salīdzinoši daudz drāmas vai teātra mākslas pedagogu. Tostarp arī daļa latviešu valodas un literatūras skolotāju tālākizglītības kursos jau ieguvuši tiesības mācīt teātra mākslu. Piemēram, Ikšķiles vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Zane Bēķe, kurai ir arī improvizācijas teātra sertifikāts un kura sagatavojusi mācību priekšmeta “Drāmas pamati” standartu, kurš šajā vidusskolā jau tiek likts lietā.
Tomēr tās ir tikai dažas skolas, kurās turklāt teātra spēlēšana lielākoties ir vidusskolas posmā. Pēc jaunā izglītības standarta ieviešanas šādi sagatavotus pedagogus vajadzēs visās skolās, sākot no 1. un beidzot ar 12. klasi. Tad attiecīgo pedagogu tomēr varētu pietrūkt.
I. Krišāne iesaka neraizēties: stundu apjoms jaunajā mācību priekšmetā nebūšot tik liels, tāpēc liels teātra mākslas pedagogu skaits nebūs nepieciešams. Tomēr: ja viens un tas pats pedagogs mācīs teātra mākslu visās klasēs, viņam būtu pilna slodze, tātad tik mazs nemaz šo stundu apjoms nav.
“Izvērtējam šī brīža esošo situāciju skolās, to, cik ir skolotāju, kas jau iekļāvuši drāmas elementus savās stundās vai vada teātra pulciņus un studijas interešu izglītībā. Turklāt ir taču daudzi skolotāji, kuriem pašiem bijusi pieredze teātra mākslā,” skaidro I. Krišāne. Vai tiešām, piemēram, fizikas skolotājs, kurš pirms divdesmit gadiem pats kā skolēns gājis teātra pulciņā, varēs mācīt teātra mākslu pat bez tālākizglītības kursiem un attiecīga sertifikāta? No ministrijas saņemtā atbilde liecina, ka tomēr ne.
Rudenī noticis aprobācijas seminārs teātra mākslas mācību materiāliem. Tur sapulcējās 84 pedagogi, kuri potenciāli varētu mācīt šo mācību priekšmetu. To vidū bija dažādu mācību priekšmetu skolotāji: mūzikas, latviešu valodas un literatūras, pirmsskolas un sākumskolas skolotāji.
Ieteiktās metodes pagaidām noslēptas
Ko tieši teātra mākslā mācīs? To pagaidām grūti saprast, jo joprojām nav publiskoti dokumenti, kuros redzams, kā projekta “Skola 2030” eksperti piedāvā mācīt katru no tematiem. Skolotājiem gan būs atļauts pašiem izvēlēties, cik daudz viņi no ieteikumiem izmantos un vai vispār izmantos: svarīgākais, lai tiktu sasniegti standartā noteiktie teātra mākslas apguves rezultāti.
Patlaban ieteiktās metodes aprobē pilotskolas. Kad tās teiks, ka tā var strādāt, temata izvērsumi kļūs publiski. Tam būtu jānotiek līdz septembrim: tātad gadu pirms jaunā mācību satura ieviešanas. Katrā mācību gadā būtu jāapgūst tikai viens no teātra mākslas tematiem. Katrs no tiem būšot gan ielāgots skolēnu vecumam, gan salāgots ar to, ko skolēni attiecīgajā gadā mācās citos mācību priekšmetos, kas arī iekļauti mācību jomā “Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā”. Piemēram, 3. klasē būs tēma “Maska”. Vizuālās mākslas stundās bērni gatavos trīsdimensionālu masku, bet mūzikā apgūtu ķekatās iešanas dziesmas, bet drāmā spēlētu lomu spēles.
Intervijas laikā I. Krišāne sniedz ieskatu dažos no teātra mākslas tematiem. Piemēram, 1. klasē šajā teātra mākslā būs temats “Pasakas radīšana”. Tajā bērni paši sacerēs un izspēlēs pasaku. Temata izklāstā redzami secīgi jautājumi, uz kuriem jāatbild, lai pasaka taptu: kas, kādi, kur, kā utt.
8. klasē tēma būs “Komēdija”. Literatūras stundās tajā laikā lasīs Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, bet teātra mākslā viens no uzdevumiem būtu pašiem radīt uzvedumu: izspēlēt etīdes, no tām veidojot izrādi. Tā varētu būt arī pašu radīts stāsts par mūsdienu aktualitātēm. Tādējādi teātra māksla varētu sasaukties ar sociālajām zinībām. “Ar teātra mākslas metodēm var labāk saprast šodienas dzīvi un pārmaiņas sabiedrībā,” ir pārliecināta I. Krišāne.
Pirmsskolā teātra mākslas elementi integrēti tiks iekļauti rotaļnodarbībās un tur jauno izglītības saturu ieviesīs jau no nākamā gada 1. septembra. Piemēram, bērnudārznieki mācīsies skandēt tautasdziesmas. Tā kā ne visiem ir drosme to darīt vienam pašam, skandēt varēs arī kopā ar skolotāju vai vairāki bērni kopā.
Temata izvērsumus projektā izstrādā ne tikai I. Krišāne, kurai ir izglītība režijā un kura ir teātra mākslas un drāmas pedagoģe, bet arī kultūras producente un improvizācijas teātra trenere Ieva Niedre, kā arī Ligita Smildziņa, kas ir pedagoģijas maģistre un improvizācijas teātra trenere, skolēnu un amatierteātru vadītāja un režisore, autore grāmatai “Vingrinājumi un spēles darbam teātra studijā”. Daļa no grāmatā ietvertā būs iekļauta arī teātra mākslas mācību materiālos, kas tāpat top projektā “Skola 2030”.
