Minējāt, ka trūkst skolēnu uzskaites. Kas vēl jāuzlabo? 2
Pirms ķēros pie darba, iepazinos ar visu “saimniecību”. Proti, skatījos visas datubāzes, kuras pieejamas un kur aprakstīti diezgan daudzi un dažādi indikatori. Secinājām, ka ir gana daudz indikatoru un datu, kas patiesībā neko neizsaka. Piemēram, skolotāju kvalitātes pakāpes. Izrādās, ka spēcīgajās skolās, valsts ģimnāzijās, ir daudz mazāk skolotāju, kam piešķirta augstākās kvalitātes pakāpe nekā vājākās skolās. Tas liek domāt, ka pakāpju piešķiršana ir pārāk formāla.
Skolu akreditācijai vajadzētu būt sietam, kas nepieļauj vāju skolu darbību. Taču secinājām, ka arī akreditācija ir drīzāk formāla. Tā balstās galvenokārt uz skolu pašvērtējumu. Tajā skolas saraksta visu labāko, bet dažkārt skolas realitāte un tās pašvērtējums ir kā diena pret nakti. Akreditācijas komisijas vērtētāji to redz, taču viņu spriedumam ir mazāka nozīme nekā šim pašvērtējumam. Līdz ar to gandrīz visas skolas pārakreditē uz maksimālo termiņu – astoņiem gadiem. Akreditācijas noteikumi būtu jāmaina.
Ir jātiek galā ar pamatskolu eksāmeniem. Tiem jākļūst nozīmīgākiem un jākalpo kā filtram ceļā uz vidusskolu, lai pēc iespējas mazāk bērnu tur nonāktu nejaušības pēc. Ja paklausās Rīgas domes vadības teiktajā, sanāk: ja bērns neies vājā vidusskolā, viņš paliks uz ielas. Tā jau varam aizrunāties līdz absurdam. Protams, svarīgi, lai bērni turpina mācīties, bet skolēniem ar vājākiem mācību sasniegumiem būtu jādodas uz arodskolu apgūt profesiju. Ar profesiju viņi būs konkurētspējīgāki darba tirgū nekā ar zema līmeņa vidējo vispārējo izglītību.
