Skitu zelts, Hamlets un senioru nams 5
Zane Dzene, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kas šogad norisināsies no pirmdienas, 5., līdz svētdienai, 11. septembrim, notiks jau 26. reizi – kopš 2006. gada –, un, kā jau ierasts, daļa no foruma pasākumiem pieejama kino profesionāļiem, daļa – daudzveidīga filmu programma – skatītājiem. Arī šogad forums izies ārpus Rīgas robežām, un filmas demonstrēs arī Jēkabpilī, Rēzeknē, Smiltenē un Talsos.
Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu Rīgā rīko Nacionālais kino centrs ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu, un foruma norisi atbalsta arī Valsts kultūrkapitāla fonda valstiski nozīmīgu kultūras pasākumu mērķprogramma.
Stabilā pozīcija
Šogad pēc rūpīgas izvērtēšanas ekspertu komisija no 87 pieteikumiem atlasīja 18 topošu dokumentālo filmu projektus no desmit valstīm – Čehijas, Gruzijas, Igaunijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Ukrainas, Vācijas un Latvijas. Vienā no nozīmīgākajiem Baltijas jūras reģiona dokumentālā kino industrijas pasākumiem filmu veidotāji ar saviem projektiem var iepazīstināt potenciālos sadarbības partnerus un nozares profesionāļus, piedalīties ekspertu vadītos semināros un darbnīcās. Ik gadu Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā piedalās ap 150 kino profesionāļu – režisori, producenti, filmu izplatītāji, televīziju un starptautisku kino fondu pārstāvji, kā arī filmu veidošanas konsultanti. Pasniedzēju komandu vadīs foruma ilggadējie dalībnieki, dokumentālā kino konsultanti no Dānijas Mikaels Opstrups un Tue Stēns Millers.
“Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir vienīgais notikums Baltijas reģionā, kas orientējas tieši uz dokumentālā kino projektiem. Pievēršoties ne tikai Baltijas valstīm, bet plašāk – valstīm ap Baltijas jūru, Austrumeiropai, paverot durvis arī vēl tālāk uz Kaukāza valstīm, – forums piedāvā tematiski un mākslinieciski daudzveidīgu panorāmu ar to dokumentālo filmu projektiem, kas šobrīd top minētajā reģionā vai arī par šo reģionu,” norāda projekta vadītāja Zane Balčus. “Konkrētais ģeogrāfiskais uzsvars ir tas, kas forumu izceļ starp citiem līdzīgiem industrijas notikumiem, definējot to, ko uz forumu uzaicinātie eksperti un finansētāji – televīziju redaktori, fondu pārstāvji, filmu tiesību un izplatīšanas kompāniju pārstāvji – šeit ieraudzīs. Pateicoties spēcīgai projektu atlasei, profesionālai realizācijai, nelielajam pasākuma izmēram, kas veicina tīklošanās iespēju, Rīgai kā atraktīvai norises vietai, forums stabili tur savu pozīciju un to vēl stiprina.”
Latvijas vārds lasāms pie četriem projektiem – “Frankenšteins 2.0” (režisors Dāvis Sīmanis), “Kā salabot sevi” (režisors Armands Začs) un “Testaments” (režisors Jānis Ābele) un kopproducenta statusā (studija “VFS Films”) projektam ar darba nosaukumu “The Blessed Ones”. Savukārt to, kā attīstījušies reiz prezentētie projekti, varēs novērtēt trīs dokumentālajās filmās, kas iekļautas kino programmā, un tās ir “Trauslā atmiņa”, “Ārpusē” un “Dzīvot no sirds”.
Mantojuma jautājums
Forumu šogad atklās pirmdien, 5. septembrī, ar mazdēla filmu par vectēvu, vienlaikus paverot Odesas kinostudijas durvis. Ihora Ivanko jau godalgotās filmas “Trauslā atmiņa” (“Крихка пам’ять”, Ukraina, Slovākija, 2022) galvenais varonis ir viens no slavenākajiem ukraiņu kinooperatoriem Leonīds Burlaka, kurš uzņēmis arī “Tikšanās vietu mainīt nedrīkst” (1979), taču nu sirmā vīra dienas paiet Alcheimera slimības ciešā tvērienā, kas jau izdzēsis tik daudz no viņa atmiņas – gluži tāpat kā fotofilma, kuras emulsija no ilgas stāvēšanas sākusi brukt un reiz dokumentēto pārveido par abstrakcijām, un tāpat kā reiz tik varenā Odesas kinostudija, kas tā arī nav pārdzīvojusi kapitālisma ienākšanu.
Filma “Krimas dārgumi” (“The Treasures of Crimea”, Nīderlande, 2021) ir gan mēģinājums aptvert Krimas iedzīvotāju kopīgo mantojumu, gan teju trilleris, kas seko, kāds ir apmēram 500 priekšmetus aptverošās izstādes “Krima – zelts un noslēpumi Melnajā jūrā” liktenis pēc tam, kad 2014. gadā Vladimirs Putins pasludināja Krimas pievienošanu Krievijai. Atsakoties izstādi izlaist no Alarda Pīrsona muzeja telpām, tā nu jau bijušais direktors Vims Huperecs ne vien palika zem jautājuma savu karjeru, bet ar savu lēmumu kļuva par starptautiska konflikta ierosinātāju. Sekoja ilgs tiesvedības process, kurā bija iesaistītas Nīderlande, Ukraina un Krievija. Ūke Hogendeika dokumentējusi tikai vienu no daudzajām epizodēm, kas apdraud Ukrainas bagātīgo mantojumu. Pēc UNESCO datiem, pēdējos sešos mēnešos Krievijas armija Ukrainā izpostījusi vairāk nekā 170 kultūrvietu, to vidū 13 muzejus, astoņas bibliotēkas un 74 baznīcas, un šie diemžēl nav paši svaigākie dati. Pēc filmas “Krimas dārgumi” seansa 6. septembrī notiks diskusija par kultūras mantojuma likteni krīzes apstākļos, un tajā piedalīsies Latvijas muzeju un Kultūras ministrijas pārstāvji. Diskusijas moderatore – dokumentālās filmas “Mērijas ceļojums” autore Kristīne Želve.
Dažādās pieredzes
Ukrainas, Nīderlandes un Dānijas kopražojuma filmas “Ārpusē” (“Outside”, 2022) režisore Oļa Žurba dokumentējusi Romas likteni, kas cieši savijies ar Ukrainas pēdējo gadu vēsturi. Kad puiša mātei atņēma vecāku tiesības, viņam bija 13 un, kļuvis par aktīvu Maidana dalībnieku, viņš pirmo reizi mūžā sajutās kādam vajadzīgs. Septiņus gadus filmētais materiāls ir gan Romas pieaugšanas stāsts, gan sabiedrības portrets, skatītājam liekot aizdomāties, kas gan notiek ar bērnu, kuram sabiedrība nav spējusi dot drošu vidi un atbalstu, lai izaugtu par patstāvīgu cilvēku, un cik katrs no mums ir gatavs ieklausīties vai palīdzēt tiem, kam paveicies mazāk.
Par Romu gados vecāku ukraiņu likteņi savīti ar Šekspīra varoņiem Polijas un Vācijas filmā “Hamleta sindroms” (“The Hamlet Syndrome”, 2022), ko veidojuši režisoru tandēms Elvira Ņevera un Pjotrs Rosolovskis. Norādot, ka slavenajai frāzei “būt vai nebūt” kara apstākļos ir pavisam cita nozīme, ukraiņu režisore Roza Sarkisjana sapulcinājusi piecus vienaudžus, kurus vieno Maidana pieredze, ko viņi atklāj, uz skatuves izdzīvodami šekspīriskas kaislības. Aktrise, karavīrs, LGBT kopienai piederošs puisis – tā ir maza daļa no sabiedrības, kas pieredzējusi 2014. gada iebrukumu, kurā gūtā pieredze neatstājas ne uz soļa, un, kombinējot dokumentālo kino ar aktierkino un apzinātām provokācijām, skatītāju acu priekšā top terapeitiska izrāde, kuras emocionālais piesātinājums atstāj bez vārdiem.
“Hamleta sindroms” ir viena no divām šī gada Baltijas jūras dokumentālā foruma filmām, kuru demonstrēs arī ārpus Rīgas. Otra ir Niasas Ni Hianainas un Deklana Makgrata godalgotais darbs “Jaunais Platons” (“Young Plato”, Ziemeļīrija, Īrija, Francija, Beļģija, 2021), kuras darbības vieta ir viens no Ziemeļīrijas galvaspilsētas Belfāstas ne tiem prestižākajiem rajoniem. Gadu desmitiem cietis no nemiernieku uzbrukumiem un kopienu segregācijas, tas tomēr pieļauj arī cerību dzirksti, un tā nāk pamatskolas direktora Kevina Makerevija personā. Pārliecināts, ka cilvēcisko attiecību pamatā ir kvalitatīva komunikācija, viņš nolemj, ka skolēni jau no pirmajām klasēm apgūs klasisko filozofiju un saskaņā ar to risinās savstarpējos kašķus, kuros saaužas ikdienišķas pārestības un no ģimenes pieredzes mantotais.
Daba un cilvēki
Personīga pieredze – dalība Bosnijas karā – ir iemesls, kāpēc Zdravko jau gadiem mīt tālu prom no sabiedrības. Dzirdi un daļēji redzi zaudējušais veterāns dzīvo uz vientuļas salas ezerā, bet pēc iepazīšanās ar filmas “Kur palikuši zirgi” (“Looking for Horses”, Nīderlande, Bosnija un Hercogovina, Francija, 2021) režisoru Stefanu Pavloviču, kurš uz Balkāniem devies šķetināt savas dzimtas vēsturi, viņš ļaujas sākotnēji atsvešinātai, bet ar laiku arvien atvērtākai komunikācijai, kas pārvēršas par divu svešinieku aizkustinošu draudzību, kuras trauslumu un skarbumu vienlaikus izzīmē nepieradināmās dabas fons.
Artavazds Pelešjans ir armēņu kinoveterāns, kura jauno filmu skatītāji gaidīja ceturtdaļgadsimtu. Eposs “Daba” (“Nature”, Francija, Armēnija, Vācija, 2020) pārsteidz ar vērienu, turklāt tas atrasts interneta dzīlēs – režisors samontējis daudzus amatiervideo, kuros galvenie varoņi ir vulkānu izvirdumi, zemestrīces, plūdi un viesuļvētras, kas vēsta par dabas nekontrolējamo, vareno un tik postošo spēku.
Krietni dzīvespriecīgāka ir Zviedrijas filma “Dzīvot no sirds” (“Leva tills jag dör, 2022) par kādas Stokholmas pievārtes senioru mājas ikdienu. Gustava Ogerstranda, Osas Ekmana, Oskara Hedina Heteberga, Andeša Teigena filmas varoņu dzīves mainās brīdī, kad senioru mājā darbu sāk enerģiskā Monika. Acīm redzami nespēdama citādāk pārdzīvot savas vecmāmiņas aiziešanu, Monika no sirds metas senioru labklājības nodrošināšanā, kaut arī pēc viņas uzmanības alkst mamma un divi mazi puišeļi, un dara to azartiski un ar pamelnu skandināvu humoru, kam, pēc latviskas mentalitātes, pansionātā nav vietas, taču joki par kaulaino dzirksteļo līdz pašam pēdējam brīdim, kad nākas ar to sastapties.
