“Šķita, ka pati pārtopu par Adeli.” Saruna ar Sandru Vensko 0
Publiciste un literāte Sandra Vensko (1958) ir dzimusi Grobiņā un rakstīt sākusi jau 14 gadu vecumā, pirmā publikācija – 1974. gadā. Sandra raksta dzeju, prozu un lugas, autores literārie darbi domāti ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem un pusaudžiem. Nu jau ceturtdaļgadsimta garumā ik gadu Latvijas Radio izskan arī Sandras romāns bērniem “Lielās Pļavas iemītnieki”, savukārt garstāsts pusaudžiem “Vāvere jeb stāsts par manu tēvu” 2007. gadā ieguvis Baltā vilka balvu. 2014. gadā autorei iznācis romāns “Maigā okupācija”, bet nupat klajā nākusi Sandras Vensko otrā grāmata romāna žanrā – “Adele”, kas autorei esot ļoti īpašs pārdzīvojums.
– Kāpēc “Adele” tev ir tik īpaša?
S. Vensko: – Tas bija pārbaudījums un arī vēlme caur savu redzesleņķi ticami uzrakstīt par ikdienu, ģimeni, veģetatīvo distoniju, slēptākajām sajūtām, bailēm, ko cilvēki visbiežāk piedzīvo. “Adeli” rakstīju četrus gadus. Vēstījums ir pirmajā personā – katru reizi, kad ķēros klāt tekstam, šķita, ka pati pārtopu par veidojamo tēlu – Adeli. Tas bija grūti.
– Kas ir Adele, un kāpēc lasītājiem būtu viņa jāiepazīst?
– Adele ir spogulis – brīvība un bailes cieši viena otrai pretī. Būvējot romānu, esmu paņēmusi kaut ko gan no savas dzīves pieredzes, gan uzticējusies teorijām, zināšanām, kādas esmu ieguvusi, studējot izglītības zinātni maģistrantūrā, neilgu laiku praktizējot kā karjeras konsultante. Caur Adeli centos parādīt to, kā tiek izcīnīta cīņa situācijās, kad jātiek galā ar slimību, sarežģīto sadzīvi.
– Ko tev kā dzejniecei nozīmē ieplūšana romāna formātā? Vai tas liek lauzt sevi?
– Šekspīrs, Rainis un Ingmars Bergmans – bez šiem autoriem manī paliktu dzeja un romānus nerakstītu. Protams, jāsalauž sevi mazos gabaliņos. Jāraksta, kā negribas. Vieglāk noteikti ir meditēt, vārds aiz vārda, izmantot atkārtojumus, izmantot tos pašus izteiksmes līdzekļus, kas ļauj poētiskāk pateikt vienkāršus teikumus. Tad redaktors piebremzē un visu lieko atstāj ārpusē. Esmu pateicīga Gundegai Blumbergai, kura lieliski spēj dzeju atdalīt no prozas.
– Kā tev notiek radīšanas process?
– Kad agrā jaunībā sāku veidot lugas, rakstot izdzīvoju neskaitāmas dzīves, piedāvāju tēliem radīt savu vidi. Dialogi ir visinteresantākais rakstīšanas procesā – kaut kas neredzams, no neesošā. Tāpēc, romānu rakstot, man ir svarīgi ļaut arī lasītājam piedalīties savā iekšējā radīšanas procesā. Rakstot apjomīgu darbu, nevienu tēlu no apziņas nav iespējams izdzēst, reiz radīti, tie nepazūd un veido romāna neredzamo daļu.
– Vai tu redzi kurzemnieku radītajā literatūrā kādu īpašu stīgu?
– Neredzīgais Indriķis ir pirmais latvietis, kuram iznāca dzejoļu grāmata, Zenta Mauriņa, esejiste un filozofe, savu bērnību un jaunības gadus pavadīja manā dzimtajā Grobiņā, tāpat abi pasaules kari iezīmējuši Kurzemi abpus jūrai, kurzemnieku literatūras stīdziņa ir visā pasaulē.
Liepāja, Ventspils, Talsi, Tukums, Kuldīga – ļaudis ar reģionam raksturīgo un Eiropas stīgām. No mums lejpus – žemaiši, augšpus – lībieši. Bez jūras izjūtas kurzemniekam tekstos neiztikt. Pārējais ir latvisks.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “”Adele” ir noslēpumaina un atvērsies tikai tad, ja grāmata tiks rūpīgi izlasīta. Lasot šo prozu, nevar neatcerēties, ka autore ir dzejniece, turklāt pat sarunvalodā viņas leksika ir pilna ar ļoti tēlainu izteiksmi. Ir pieņemts domāt, ka dzejnieku sarakstīti romāni ir īsts pārbaudījums lasītājam, daļēji tā, protams, ir taisnība. Taču tie ļauj uzzināt ne tikai ko jaunu par savu lasītprasmi, bet arī par to, kā valoda varētu tikt atdzīvināta un izaicināta, izejot ārpus ierastajiem ikdienas rāmjiem.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Sandras Vensko jaunākā romāna fragmentā.
***
Šodien izlikos par nejūtīgu sievieti.
Kāds kungs, vidējos gados, ienāca un nostājās kafejnīcā pie letes. Tieši aiz muguras. Tad, paspēris soli, spiedās tuvāk un stiprāk, kā nevienu neredzēdams, un stingrā, noteiktā balsī iečukstēja man ausī: neskaties apkārt!
Kafijas vietā palūdzu sulu, no vitrīnas izņēmu atvēsinātus krabju salātus.
Sašķaidīts olas dzeltenums, siers, zaļumi. Sārti ietonētajai un sagrieztajai zivs gaļai surimi, perfekti pārlieta, pāri stiepjas gluma, ļumīga majonēzes masa.
– Es jūs traucēju? – Padapadamadampadam – dziedošā balsī pajautāju, kad platiem roku vēzieniem, kā grasītos peldēt, taustos pēc somas.
– Nē, – uzrunātais žigli attrauc, šķiet, izbrīnīts par manu drosmi šo vīriešu sugas īpatni rupji neatraidīt. Saspringstu un jūtu, kā svešajam, pakustinot galvu aiz manis, skaļi nokrakšķ kakla skriemeļi. Palūru uz svešo. Vīrietis, spēji atkāpies, puspagriezienā pret mani, mēteli atvāzis, iestumj kreiso roku bikšu kabatā, ar labo neuzkrītoši knibinādamies ap leti, pievērsis skatienu krīta tāfelei, pēta ēdienkartes piedāvājumu.
Spaidu kabatā izbirušos valriekstus. Knaibu smadzenes… Esmu gatava bezkaislīgi norēķināties par pirkumu. Jā, jāsameklē naudas maks, jāatspiež somas slēdzis… nu taču…
Jūtu sev pievērstu skatienu.
Novicinu karti gar ekrāniņu. Beidzot samaksāts!
Pagriežos, piemiedzu kungam ar aci, atkāpjos un norādu uz bārmeni.
Ielieku kredītkarti naudas makā.
Satveru stikla trauciņu aiz kājas, apkampju glāzi. Pirms pieņemt lēmumu, sakožu zobus. Tad neliekos traucēta – maigo salātmasu un tomato juice zibenīgi uzgāžu aicinošajā atvērumā – veprim tieši kājstarpē.
Jūsesatslima, bārmenis, neieturot pauzi starp vārdiem, pareizāk sakot, pārsteigumā aizrijies, spalgi ieķērcas. Tikmēr vīrietis nokrata no pleciem savu smalko mēteli, tad, nokasot diļļu sarus no bikšudrēbes, mulsumā iesmejas.
– Savāc, cūka, – noskaldu un dodos uz izeju.
Jebkurā gadījumā viss būtu izvērties citādi, ja nebūtu tik nesavaldīgi izgāzusi dusmas uz to mērgli pie letes.
Vējš ķersta manu augumu. Neizdosies!
Vējbrāzmas triec kārklu lapas sejā, aizķepina acis, un niknums velk mani uz priekšu. Kā zaru mudžeklī iepinusies balona ļerpata plivinos kāpas kuprī. Iežņaugusi pirkstos raibo adīto šalli, šņorzābakiem ņirkstot, maļos cauri smilšainām zālēm lejup. Kā bērnībā, kā situācijās, kad izsmieta, apspļaudīta, kliedzot un skatienam atraujoties no pieaugušo milzīgajām sejām, iedrāzusies istabā, intuitīvi esmu meklējusi patvērumu zem galda, tā bļaujot attenterēju pie jūras.
Iztaisnojos un stāvu ūdens malā, lēni grimstot palsajās smiltīs. Iestiegu līdz potītēm, drīz būšu ūdenī līdz puslieliem. Kaijas brēc virs galvas, un putas izmet krastā zaļus un noslienājušos, nē, puņķainus gliemjus.
Ja neko nedarīšu, nogrimšu.
Neāksties!
Bēdz!
Atmuguriski stampājoties krastā, noturot līdzsvaru, klakšķinu mēli, kaucu un smejos. Vilnis aiz viļņa uzar maigo tvīda krastu, iekožas vētru strīpās. Grunts atkailinās, izstumjot melnās jūrasmēslu parūkas, rietenis kāri siekalojas ap sarkanīgajiem plastmasas dzintara gružiem un bālajiem gliemežvāku skrimšļiem. Pelēkam tūcenim līdzīgs mākoņkalns, piepeši atdalījies no sudrabainās horizonta līnijas, iedur debesīs saules strēli. Pie horizonta spīdīgas zvīņas – zvejas kuģīši īsiem, spiciem mastiem. Kāds liedagā izmētājis viltus ziņas – pudeles ar izdzertiem sapņiem.
Kā nokļūt miera ostā? Nu, kaut vai aizirties pēdējiem spēkiem uz salas, kur neviens neprasa, kas ar tevi, Adele, notika? Pēc stundas man jābūt pie psihoterapeita.
No vienas puses, labi. Lai tas prāta mocītājs pūlas un meklē atbildes manā vietā. No otras – par ko naudu maksāju? Par sāpēm, ko sarunas rada? Astoņi gadi. Kā pie bikts.
Paskatos visapkārt, ievelku gaisu plaušās, esmu aizmirsusi pareizi elpot. Ritmiski – apķepis jūraszālēm, aiz manis krāc saknēm pieāķējies valgais jūras krasts. Kuģi, kravas maizi pieēdušies, tusnī ārā pa vārtiem un tad, sastapušies ar pretstraumi, pakļaujas kapteinim. Pagriežos uz pilsētas centra pusi. Smiltīm appūstās koka redeļu taciņas nomaina asfalta segums, vecie vītoli kā lielas, savīkšķītas slotas virs galvas šūpojas šurpu turpu. Dzeltenruds kaķis, notupies uz soliņa, noraugās manī spīdīgām acīm. Minka, minka, minka, nē, neseko man, lūdzu. Auksti? Tu esi tikai acumirklīgs tēls. Naski pasoļoju dzīvniekam garām.
Līdzās pilsētas kanālam, kur vētra iekrāso ēku aprises – promenāde, dažkārt mākslinieki te glezno senatnīgās cel-tnes. Tālāk, līdzās ņirbošai ūdens straumei spīguļo viesnīciņas ugunis, un tur strādā Berta. Nogriežos pa labi. Pagrieziens, pārdesmit metru, pretī iznirst stikla augstceltne.Daži putni lidojumā planē, ķērc un sasaucas, un gājēji, neievērojot ceļa satiksmes noteikumus, pārlieku gausi pārvietojas pa veloceliņu – riteņbraucējs skaļi trinkšķina zvaniņu.
Izlīkumojusi cauri klusam simtgadīgu koku parkam, nogriežos šaurā, mazītiņā, brūniem namiem ieskautā ielā, tad iznirstu un nosoļoju paralēli trokšņainam bērnu baram aiz žoga. Papīra kastaņi bērnudārza logos.
Šķērsiela, esmu teju klāt. Vīrietis steidzas.
