Pieredze 0
Žanete „Attiecības bez bērniem man bijušas vairākas. Pašas pirmās beidzās vienkārši, nebija strīdu, aizvainojuma. Pēc gadiem, kad man dzima pirmā meitiņa, šī puiša mamma mani vēl apsveica ar meitiņas dzimšanu, lai gan nekādu lielo kontaktu mums nebija. Tā brīža situācijā man bija grūts periods, jo draugs pameta mani, vēl stāvoklī esam. Tā kā ar bijušo puisi vēl kontaktējos šad tad, viņš zināja manu situāciju. Bet viņa mamma mani tajā reizē ļoti uzmundrināja, jo bērna tēva mamma bija stipri izvairīga. Kad bērns piedzima, viņa mani ne apsveica, ne kontaktējās.
Manuprāt, cilvēku personiskais egoisms ir tas, kas neļauj kontaktēties un vienaldzība pret mazo sirsniņu. Es nezinu, kā var negribēt satikt savu mazbērnu – tās taču Tavas asinis, maza dvēselīte, kura ne pie kā nav vainīga. Man gan pašai nav mazbērnu un ilgi vēl būs jāgaida, bet pat ja man būtu aizvainojums pret saviem bērniem, es censtos viņus satikt, lai ko tas no manis prasītu. Bērns redz citas laimīgas ģimenes un vēlas, lai viņam tas viss arī būtu”.
Vīramāte cerēja, ka mēs ar viņas dēlu vēlreiz saiesim kopā
Zanda: „Kopdzīve ilga nedaudz vairāk kā četrus gadus, no tiem trīs bijām precēti. Laulības laikā dzima divi dēli, kuriem šķiroties bija trīs gadi un nepilni divi gadi. Attiecības ar vīra vecākiem laulības laikā bija ļoti labas, var teikt, ka ieguvu otru mammu. Arī kad šķīrāmies, vīra vecāki bija manā pusē, jo vīrs vienkārši bija noguris no sadzīves un padevās kārdinājumam (ārlaulības sakaram). Vīramāte mani ļoti atbalstīja gan morāli, gan finansiāli, gan fiziski (esot klāt, mierinot), tādas ļoti labas attiecības saglabājās divus gadus.
Kad manā dzīvē parādījās cits vīrietis, attiecības ar bijušā vīra māti kļuvi krietni rezervētākas, jo acīmredzot, viņa cerēja, ka es gaidīšu, kamēr vīrs iztrakosies un atgriezīsies ģimenē, bet es izlēmu dzīvot tālāk, dibināt jaunu ģimeni. Sazvanāmies krietni retāk, tomēr mazbērnus apciemo jubilejas reizēs, svētkos, kā arī reizi mēnesī brīvdienas puikas pavada pie vīra mammas (citā pilsētā). Agrāk vīra mamma uzsvēra, kas jauns mana bijušā vīra dzīvē (darbā, veselībā), tagad vairs nē. Viņa diezgan smagi pārdzīvoja mūsu oficiālo šķiršanos”.
Pie vecvecākiem kopā ar brāli ciemojas arī bērns, kas nav viņu radinieks
Linda Elizabete: „Dzīvojām Itālijā, bet, kad dēliņam bija 10 mēneši, atbraucu uz LV apsveikt radus Lieldienās. Caur draugiem.lv mani atrada pirmā mīlestība, sakontaktējām, atbraucu pie viņa ciemos un 3 mēnešus pēc mūsu atkal tikšanās apprecējāmies. Mums ir meitiņa. No sākuma dēla tēvs – itālis – draudēja mūs visus nogalināt, nosist, nošaut, bet pagāja daži mēneši un viss nokārtojās, jo viņš atrada citu draudzeni un samierinājās ar situāciju.
Tagad viņš katru mēnesi sūta naudu, reizi gadā brauc uz LV un visu dēla no skolas un treniņiem brīvo laiku pavada ar viņu. Reizēm ņem arī manu meitu uz brīvdienām, tikai, diemžēl meitai ir treniņi arī sestdienās, tāpēc tas nav tik bieži. Meita reizēm brauc arī pie Babisas un Ģeda Talsos, kas gan ir tikai puikas asinsradinieki. Manuprāt, lielu lomu nospēlējis fakts, ka bērni ir ļoti pieķērušies viens otram un bez māsas dēls jūtas vientuļš, pat ja pie Babisas viņš ir Dievs un katra viņa kaprīze tiek izpildīta”.
Priecājos, ka kopā ar tēvu nezaudēju arī omi
Līva: „Pēc tēva nāves manai mammai radās nesaskaņas ar vecmāmiņu no tēva puses par mantojuma lietām. Es biju tikai 3 gadus veca, mana mamma pārvarēja pašlepnumu, piezvanīja vecmāmiņai un izskaidroja, ka mani nav jēgas jaukt viņu abu strīdā, un, ja vecmāmiņa vēlas, mamma labprāt ļautu mums tikties. Vecmāmiņa piekrita. Par ko esmu neizsakāmi pateicīga savai mammai, jo man ir izveidojušās brīnišķīgas attiecības ar savu vecmāmiņu. Viņas ar manu mammu gan joprojām nesarunājas, bet es nezaudēju omi kopā ar tēvu.
Uzskatu, ka vecākiem un vecvecākiem no visas sirds jācenšas savas atvases nejaukt savstarpējos strīdos. Mazajam noteikti ir svarīgi uzturēt kontaktu arī ar vecvecākiem no tēva puses, lai kādi nebūtu apstākļi. Domāju, ka arī vecvecāki “normālie” grib uzturēt attiecības ar mazbērniem. Kontakta zuduma biežākie iemesli, manuprāt, ir kaut kāda pašlepnumu sajūta no abām pusēm, varbūt kauns. Bet kādam ir jāsaņemas un jāpiezvana pirmajam. Ļoti ceru, ka manas pārdomas kādam līdzīgā situācijā ļaus saņemties pirmajam solim”.
