Attiecības ar “bijušā” ģimenes locekļiem, draugiem 0
Vairāk jautājumu varētu būt par to, kā tālāk veidot attiecības ar draugiem, kas no viņa un viņas draugiem ir kļuvuši par kopīgiem draugiem. Diezgan bieži pēc šķiršanās draugi atkal tiek „sadalīti” iepriekšējās pozīcijās, tomēr ir skaidrs, ka draudzība nav ieliekama tik stingros rāmjos. Cilvēki jebkurā gadījumā var turpināt un turpinās satikties, ja viņiem tas ir patīkami.
Šeit svarīgi „neiekrist” divās lietās:
1) neiekrist pārāk kategoriskā melni baltā domāšanā, t.i. ja es šķiros, tātad es arī šķiros no visa, kas paliek viņa pusē (viņa draugi); ja šķiros, tad viss, kas ir bijis kopīgs tiek ar nazi sadalīts. Dzīve parasti nav ne melnbalta, ne arī sadalāma labs/slikts; mans/tavs kategorijās. To saprast ir vienkāršāk nekā ieviest praksē. Spēja integrēt dažādas daļas, nesadalot 2 striktās daļas ir garīga brieduma pazīme un var prasīt treniņu, tomēr tas noteikti ir tā vērts.
2) Nesākt uzskatīt, ka mani draugi ir man piederošas lietas. It kā saprotami, tomēr cilvēki bieži noklusējumā jūtas apmēram tā. Ja tas ir mans draugs, tad Tu to nedrīksti ņemt! Tā ir mana lieta, rokas nost! Vērts sev atgādināt, ka draugs ir patstāvīgs cilvēks ar savām domām, uzskatiem un izvēlēm. Viņam ir tiesības tikties, ar ko vien viņš vēlas, tāpat kā izdarīt savus vērtējumus par notikušo.
Reizēm, it īpaši sākuma posmā var būt vienkārši sāpīgi satikt bijušā draugus, jo tas ir pastāvīgs atgādinājums par zaudēto. Te galvenais būtu saglabāt atvērtību iespējām un kad kritiskākie brīži ir pāri, atjaunot kontaktus, ja ir tāda vēlēšanās, atceroties, ka nav tāda dzelzs aizkara, kas būtu novilkts starp teritorijām.
Draugiem protams vienmēr paliek jautājums, kuru no pāra aicināt uz kopīgiem pasākumiem, ja bijušais pāris vēl nav tādā savu attiecību stadijā, lai gribētu un spētu mierīgi uzturēties viens otra sabiedrībā. Te nu viena zelta principa, lai atbildētu nav. No bijušā pāra puses būtu svarīgi apkārtējiem paust, kāda tad ir viņu pozīcija, un dot draugiem ziņu, cik lielā mērā viņi ir gatavi atrasties vienā pasākumā, tādejādi vismaz novēršot daļu no pārpratumiem.
Ar „bijušā” radiniekiem, kuri kļuvuši par labiem paziņām vai pat draugiem, vajadzētu pārrunāt, kādas viņi redz turpmākās attiecības un ko vēlētos tu. Ja kādu laiku domā netikties, kamēr norims šķiršanās stress un pārdzīvojumi, par to vajadzētu brīdināt. Ja tiekoties vēlies, lai „bijušais” netiktu pieminēts un apspriests, par to vajadzētu brīdināt. Nevajadzētu atteikties no šo radinieku palīdzības, ja viņi to piedāvā. Var pat gadīties, ka vīramātes attieksme pret tevi bija slikta, bet tagad, kad «liec mierā» viņas puisīti, attieksme uzlabojas.
Var būt tā, ka bijušā vīra vecāki vai kāds paziņa ir tik jauki cilvēki, ka attiecības nepārtraucas arī nemeklējot regulāras tikšanās. Kā saka kāda sieviete: „Speciāli nesatiekamies, bet, ja gadās satikt uz ielas, ir prieks, sasveicināmies, aprunājamies. Jau sen bijām šķīrušies ar viņas dēlu, bet viņa, kaut stipri saaukstējusies, atnāca uz mana tēta bērēm. Viņu vienmēr atceros ar siltumu un pateicību, lai viņai stipra veselība.”
