Audzēt vai neaudzēt vecās augļu koku šķirnes? 0
Jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados augļkopji rakstīja par vietējo vērtīgo šķirņu novecošanos, arī par šķirņu un potcelmu ciltskoku izdalīšanu un reģistrāciju. Par to domāja ne tikai augļkopji, bet arī Zemkopības ministrija.
Pierasts uzskatīt, ka, veģetatīvi vairojot, mēs saglabājam vairotā auga īpašības. Bet vai tā vienmēr ir? Sevišķi, ja acojot vai potējot tiek apvienoti divi visai atšķirīgi augi? Augļkopji zina, ka potcelmu forma izmaina uzacotās šķirnes vienu vai vairākas īpašības, tās ražību, augumu, pat vainaga formu, koku ziemcietību un augļu kvalitāti. Ja potcelms ir veģetatīvi vairots, šo īpašību izmaiņas ir pētītas un vairāk vai mazāk prognozējamas.
Pagājušajā gadsimtā dārzos stādītās ābeles vairākumā gadījumu bija uz sēklaudžu potcelmiem – gan mežābeļu, gan ziemcietīgu šķirņu, piemēram, ‘Antonovkas’ sēklaudžiem. Ja zināma tikai apputeksnētā šķirne, bet putekšņu devējšķirne jeb tēvs nav zināms, uz šādu potcelmu sēklaudžiem uzacotās vai uzpotētās šķirnes variācijas dažādās īpašībās var būt visai lielas. Iespējams, tāpēc arī tik dažādi bijuši dati par iecienīto, tolaik vēl jauno šķirņu ‘Akero’ un ‘Ničnera Zemeņu’ ražošanas sākumu, ražību, garšu vai izskatu. To, protams, varēja ietekmēt arī augsne un citi apkārtējās vides faktori.
Dārzā uz agrām šķirnēm uzpotējot vēlas, to augļi ienākas krietni agrāk. Par to rakstīja mūsu priekšteči, par to pārliecinājos Pūrē, vēlās ziemas šķirnes ‘Spartan’, ‘Auralia’ un citas uzpotējot uz ‘Antonovkas’ un ‘Baltā Dzidrā’ kokiem.
Vai izmaiņas saglabājas, pavairojot šķirni turpmāk?
Novērojumi liecināja, ka, uzpotēto šķirni no jauna uzpotējot kādai citai šķirnei, tā iegūtās īpašības zaudē. Bet vai vienmēr? Mūsu priekšteči novērojuši, ka daudzas šķirnes, vairākkārt pavairojot veģetatīvi, sāk novecot, ar to domājot daudzu šķirnei raksturīgo īpašību zušanu. Tieši tāpēc ieteica neņemt potzarus no neaprobētām šķirnēm, neražojošiem kokiem un no kokaudzētavas stādiem, sevišķi atkārtoti, jo novērots, ka tas šķirnes novecošanos paātrina.
Mūsdienās, pavairojot kādu šķirni in vitro, t. i, meristēmās, izmaiņas notiek, un, ja netiek izvērtēta pavairošanai izmantotās tehnoloģijas nianšu ietekme uz iegūto augu atbilstības šķirnei saglabāšanu, tālāk tiek pavairota kāda šķirnei neatbilstoša forma, kā tas notika ar plūmju šķirni ‘Lāse’ – no ļoti bagātīgi ražojošas šķirnes, pavairojot meristēmās, tika iegūtas mazražīgas formas. Uzsākot skābo ķiršu šķirnes ‘Latvijas Zemais’ pavairošanu meristēmās, sākumā tika iegūti ļoti labi rezultāti, bet turpmāk, acīmredzot izmantojot nedaudz izmainītu tehnoloģiju, tika iegūti šķirnei pilnīgi netipiski augi.
Dažādu nezināmu faktoru ietekmē var notikt mutācija pumpurā un uz kāda zara dzeltenaugļainai šķirnei parādās zars ar sarkanīgiem augļiem. Tā izdalītas daudzas jaunas šķirnes pasaulē, piemēram, ‘Red Aroma’, ‘Red Melba’, arī Latvijā, piemēram, ‘Rudens Svītrainā’ sarkanaugļainais klons vai ‘Sarkanais Cukuriņš’, ‘Mālābeles’ un ‘Akero’, arī ‘Ničnera Zemeņu’ krāsojumā atšķirīgi kloni. Jo vecāka šķirne, jo vairāk variāciju iespējams. Izmaiņas krāsojumā pamanīt viegli, bet ne tik viegli konstatēt citu īpašību izmaiņas.
Priekštečiem bija novērojumi, ko saka ģenētika..
Latvijā selekcijā viskompetentākais ģenētiķis prof. Īzaks Rašals atzīst, ka augļkopju novērojumi un modernās ģenētikas atklājumi apstiprina, ka ne vienmēr veģetatīvā pavairošana saglabā auga īpašības. Izmaiņas, protams, nav vienmēr, bet tās var izraisīt dažādi stresa faktori un ilgstošas modifikācijas procesā, ko mūsdienās sauc par epiģenētiskām izmaiņām (nemainās paši gēni, bet to regulācija, kas var pārmantoties), tās saglabājas. Stresu var izraisīt gan pati acošana vai potēšana, ārējās vides faktori, droši vien arī herbicīdi vai fungicīdi un insekticīdi. Izrādās, pat šķirnei raksturīgo gēnu īpatnējo variāciju klātbūtne ne vienmēr liecina, ka pavairojot visas īpašības saglabāsies.
Vai šķirņu novecošanos vajag apturēt?
Mūsu priekšteči uzskatīja, ka vietējām šķirnēm novecošanās ir jāaptur, tām jāsaglabā un jāpavairo koki ar labākajām īpašībām, pirmkārt, ar pietiekami augstu ziemcietību, izdzīvošanas spēju ļoti dažādajos augšanas apstākļos, sevišķi bargajās ziemās. Neviena no vecajām šķirnēm nebija ideāla, īpaši trūka šķirņu ar ilgi uzglabājamiem augļiem, tāpēc pilnīgi saprotama bija vēlēšanās tādas atrast Krievijā, Ukrainā vai Rietumeiropā. Tās tika vairotas visās kokaudzētavās, jo apraksti, ko no ārzemju literatūras varēja iegūt visi augļkopji, kuri prata vismaz krievu un vācu valodu, bija vilinoši. Pirmās ražas no jaunajiem kokiem bija tiešām pārliecinošas – līdz pirmajām bargākajām ziemām, pēc kurām šo šķirņu koki bija saglabājušies tikai dārzos sevišķi piemērotās vietās.
Vecās šķirnes izdzīvoja, bet tām arvien vairāk parādījās dažādas variācijas, ne vienmēr šķirnes īpašības mainījās uz labo pusi. Tāpēc aizvien aktuālāka kļuva labāko klonu saglabāšana. Potzarus acošanai ieteica ņemt tikai no ražojošiem kokiem, ne no jauniem vai kokaudzētavas stādiem. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās Zemkopības ministrija jau izstrādāja un pieņēma noteikumus, kā vērtējami reģistrācijai pieteiktie ciltskoki šķirnēm un arī ar sēklām pavairojamiem potcelmiem. Veco un arī jauno šķirņu kokiem, lai iegūtu sertifikātu, dārzkopības instruktori trīs gadus vērtēja ražību un citas īpašības. Potcelmu audzēšanai pieteikto koku sertifikācijai sēklas vajadzēja sūtīt Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijai to atbilstības pārbaudei.
Mūsdienu īstenība rāda, ka mūsu vecās šķirnes var izzust, ja nesāksim tās glābt. Glabājam vietējo šķirņu un potcelmu genofondu, atveseļojam plašāk audzētās šķirnes, bet vai tiešām to darām ar izdalītām labākajām variācijām, kas atbilst mūsu veco šķirņu kvalitātei? Bieži par ‘Antonovku’ vai ‘Balto Dzidro’ nosauc šo šķirņu sēklaudžus vai tik stipri novecojušas formas, ka labākās šo šķirņu īpašības nav saglabājušās, piemēram, ‘Baltais Dzidrais’ kļuvis par balto stiklaino.
Iespējams arī, ka augļu kvalitātes izmaiņas saistītas ar potcelmu maiņu. Novērojumi liecina, ka uz maza vai vidēja auguma potcelmiem vietējās šķirnes gan sāk agrāk un bagātīgāk ražot, bet tām trūkst lapu virsmas, lai augļus pietiekami apgādātu ar fotosintēzes produktiem. To gan varētu novērst, retinot augļaizmetņus vai ar zaru īsināšanu veicinot jauno vasu veidošanos.
Audzēt vai neaudzēt vietējās šķirnes?
Varbūt mūsdienās atteiksimies no ‘Baltā Dzidrā’, ‘Antonovkas’, ‘Dzeltenās Olplūmes’, ‘Suislepas Rožu’ un citu šķirņu audzēšanas. Izaug paaudze, kura nemaz vairs nezina, kādi ir šo šķirņu augļi. Audzēsim jaunās selekcionētās, arī introducētās šķirnes cerībā, ka tās būs piemērotas mūsu apstākļiem – tik daudzveidīgiem, arī ziemām, kuru postījumi ne vienmēr atkarīgi no zemās temperatūras vien. Jauno šķirņu augļi no jaunajiem kokiem var būt pat ļoti pievilcīgi, bet kādi tie būs pilnražas periodā, to var konstatēt tikai pēc vairākiem gadiem. Daudzus gadus strādājot šķirņu izvērtēšanā, vilties sākumā par perspektīvām atzītajās jaunajās šķirnēs nācies ļoti bieži.
Vasaras vidū veikalu plaukti pilni ar iepriekšējā gadā izaudzētiem āboliem no dažādām pasaules valstīm, bieži bez aromāta un garšas, jo glabāti modificētā atmosfērā. Kāpēc tur neredz mums raksturīgos un audzētos augļus, piemēram, ‘Cukuriņu’, ‘Suislepas Rožu’, ‘Jelgavas Vasaras’, ‘Krapes Cukuriņu’ vai ‘Balto Dzidro’? Komercdārzos tos nestāda, un tirgošanai tīkliņos tie arī neder. To īstā vieta ir tirgū, pārdošanai uz vietas, dārzos, bet lielveikalos tikai uz paliktņiem. Arī jaunās šķirnes ‘Agra’ augļi, kas jau kokā nav visai sulīgi un garšīgi, tīkliņos kļūst pilnīgi miltaini un neēdami. Atklāti sakot, arī es negribu ēst pašreiz jaunajos dārzos audzēto ‘Balto Dzidro’. Īstus ‘Baltā Dzidrā’ augļus, skaistus, lielus, sulīgus, dzidrus un aromātiskus vācu un ēdu izmēģinājumos Talsu rajona Virbu dārzā, kas stādīts pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Īstus ‘Baltā Dzidrā’ augļus dabū ēst arī tie pilsētnieki, kuriem mantojumā ir senču mājas dziļos laukos. To dārzos var atrast arī ‘Suislepas Rožu’, ‘Trebū Sēklaudzi’ un ‘Antonovku’. Arī Latgalē bijušo muižu dārzos noteikti ir kāda īsta ‘Antonovkas’ ābele, kuras aromāts un garša ir neatkārtojama.
Vietējās šķirnes grib saglabāt pat Rietumeiropas valstis. Ne tikai selekcijai. Portugāļi lepojas ar kādu vecu bumbieru šķirni, kurai nodrošinot atbilstošu agrotehniku, tā tiek tik plaši audzēta, ka kļuvusi par galveno eksportpreci.
Risinājumi
Nu jau ir cerība, ka spēsim kaut ko darīt, lai olplūmes atgrieztos dārzos un varbūt pat parādītos tirgū. Uzsākta labāko, bet, iespējams, ne vislabāko klonu pavairošana un izvērtēšana. Kādreiz varbūt spēsim izdalīt šķirnei raksturīgu ciltskoku, tā saukto supereliti, un to glabāt nākamajām paaudzēm, no tā ņemt potzarus pavairošanai.
Izmainās arī jaunās šķirnes. Piemēram, ‘Zarja Alatau’ komercstādījumos jau atrodami koki ar šķirnei neraksturīgiem augļiem, arī ‘Konfetnoje’ augļi ne visur ir īsti garšīgi. Iespējams, variācijas ir arī citām tikai dažus gadu desmitus vairotām un audzētām šķirnēm, tāpēc ciltskoku izdalīšana un sertifikācija būtu vajadzīga jebkurai šķirnei, ko pavairo kokaudzētavas. Ciltskoki vajadzīgi arī šķirnes atveseļošanai un saglabāšanai genofondā. Augļkopībā ciltskoku sertifikācija ir vairāk vajadzīga nekā viengadīgajām kultūrām, jo jebkura variācija, arī negatīvā, konstatējama tikai pēc gadiem, bet dārzā tā var radīt lielus zaudējumus.
Kā plūmju potcelms tik plaši lietotā un par ziemcietīgu atzītā Kaukāza plūme arī zaudējusi gan savu viendabību un, iespējams, arī saderību ar mājas plūmēm, pazeminot to ziemcietību un izraisot pat to bojāeju. 1911. gadā E. Celmiņš Priekuļos ieveda ķiršplūmes varietāti Pr. divaricata, bet no Vācijas regulāri ieveda mazāk ziemcietīgo Pr. myrobalana. Abas sauca par Kaukāza plūmēm, un, abām krustojoties, tagad konstatējami augi ar dzelteniem, sarkaniem, apaļiem vai iegareniem augļiem. Kuri ir tie labākie potcelmiem? Varbūt Dārzkopības institūtā no P. Upīša Pr. divaricata fonda izdalītā forma, par kuras piemērotību potcelmiem pētījumi jau uzsākti.
Par jauno selekcionēto šķirņu ciltskoku stādījuma potzariem izveidi acīmredzot būtu jāatbild šķirnes tiesību turētājiem, bet kas veiks sertifikāciju citu audzēto un pavairoto šķirņu ciltskokiem lielajās kokaudzētavās? Valsts iestādes to neatbalstīs, jo tas nav inovatīvi. Varbūt tas arī ir labi, jo darbs veiksies tikai tad, ja būs patiesa ieinteresētība, nevis stingra ierēdņu kontrole.
Varbūt veco šķirņu saglabāšanu, pavairojot tikai katras šķirnes labāko klonu, uzņemsies kāda lielāka kokaudzētava?
Arī kāds komercdārza stādītājs, piemēram, Rīgas tuvumā varētu iekārtot tautā tik iemīļoto vietējo šķirņu labāko klonu stādījumu potzariem savai kokaudzētavai vai arī realizācijai citiem stādu audzētājiem. Varbūt reizē veidot šo dārzu kā tūrisma objektu, realizējot augļus atraktīvi saimniecībā, arī tirgū vai veikalos, kā to dara daudzās valstīs, – dārzs kā izklaides vieta, kur ir interesanti visiem. Esmu bijusi tādos dārzos gan Amerikā un Kanādā, gan lasījusi par tādiem Vācijā.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops septembra numurā
