“Negribējām paziņot tik ātri.” Pludmales volejbolisti Pļaviņš un Točs skaidro, kāpēc šķiras saskanīgais duets 9
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tokijas olimpiskajās spēlēs izcīnīta ceturtā vieta, ārēji ļoti saskanīgs duets, tomēr trešdien Latvijas sporta pasauli pārsteidza ziņa, ka pludmales volejbolistu Mārtiņa Pļaviņa un Edgara Toča ceļi šķiras.
Viņi nākamajā sezonā kopā vairs nespēlēs. Pēdējais kopīgais turnīrs šim duetam būs oktobrī Itālijā Pasaules tūres finālposmā, kur abi saņēma īpašo ielūgumu.
Kāpēc šāds lēmums tika pieņemts? Vai abu starpā izskrēja melns kaķis? Kādi plāni abiem sportistiem ir par tālāko karjeru? “Latvijas Avīze” sazinājās ar abiem volejbolistiem.
Nebija pārliecības, ka tiks uz Parīzi
“Apspriedāmies pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm. Ir tā, ka negribējām paziņot tik ātri, pirms Pasaules tūres finālposma. Tomēr kaut kur informācija bija noplūdusi, tāpēc nācām kopā un nospriedām, ka jāpaziņo tagad, lai nav lieku spekulāciju.
Varētu teikt, ka par sadarbības beigšanu mēs sākām runāt pēc pēdējās spēles Tokijā,” saka Mārtiņš Pļaviņš, kuru sazvanu neilgi pēc treniņa Jūrmalā.
“Kāpēc tāds lēmums, ka turpmāk nespēlēsim kopā? Jāskatās ne tikai pagātnē, bet arī nākotnē. Man bija svarīgi, vai mēs kopā varam tikt pēc trim gadiem uz Parīzes olimpiskajām spēlēm. Šobrīd atspēriena pozīcija man ir tāda pati kā pirms Tokijas.
Toreiz mēs abi bijām pārliecināti, ka tiksim uz olimpiādi, bet tagad man tādas pārliecības, ka abi būsim Parīzē, nebija. Runājot ar saviem tuvākajiem, neviens man nav teicis, ka šis lēmums ir kļūda.
Arī Edgars tam piekrīt, ka lēmums ir pareizs. Mēs noteikti aizvadīsim kopīgus treniņus jeb sparingus. Svarīgas jau ir emocijas par to, ar ko nodarbojies. Beigās mums tās nebija tik pozitīvas kā 2017. gadā, kad sākām trenēties un spēlēt kopā. Ja par nākamo partneri, man ir varianti, bet tagad es par to nerunāšu. Tam pienāks laiks.
Mums tomēr ir jauni labi spēlētāji, kas var progresēt un pielikt klāt, lai startētu Pasaules tūrē. Darbs gan kopā būs liels, bet es no tā nebaidos. Tagad visi ļoti daudz trenējas, jaunajiem tas jādara divas reizes vairāk, lai tiktu apritē.
Daudziem ir gribēšana, atliek tikai strādāt. Es palieku strādāt ar treneri Genādiju Samoilovu, paliekam kopā. Viņš savulaik man apsolīja, ka aizbrauksim uz Tokiju.
Tagad ir mērķis par Parīzi. Vai nebaidos nonākt situācijā kā pēc Londonas, kad partneri mainījās? Nē, nebaidos. Tagad ir iestrādāts plāns, treniņi Ēģiptē trīs mēnešus ziemā. Tas ļoti daudz dod.
Ceru, ka mums joprojām būs arī LOK atbalsts, arī Edgaram, tad būs iespēja trenēties Ēģiptē, kur tiek ielikts ļoti liels pamats visai sezonai.”
Emocionāli juta, ka vajadzīgas pārmaiņas
“Pirms Tokijas mēs nebijām vēl par to runājuši, ka jāiet citi ceļi, taču emocionāli es to jutu, bija sakritības, kas par to liecināja, lai gan olimpiskajās spēlēs mums bija rezultāts,” saka Edgars Točs.
“Ko tālāk? Šobrīd varu teikt, ka man būs cits treneru korpuss. Nebūs Genādijs. Par partneri, es neko negribu sasteigt, šobrīd ir izvēles un priekšlikumu laiks. Man ir varianti, kad būs īstais un vienošanās, tad paziņošu.
Mērķi man joprojām paliks augstākie, jo esmu izbaudījis, kā tas ir, būt tur augšā. Ir jāgatavojas, protams, pāriniekam jābūt ar līdzīgiem mērķiem. Svarīga ir gatavošanās, ja būs kopēja ķīmija, tad viss izdosies.
Var nebūt pasaules spēcīgākais un ātrākais spēlētājs, bet, ja ir saspēle, tad tas ir noteicošais. To, vai tas sanāks, var uzzināt tikai mēģinot. Ar Mārtiņu mums bija ķīmija, jo īpaši sākumā, bet tad bija dažādi vilnīši un beigās mums vairs nebija stabilitātes. Latvijā ir izvēle no jaunajiem spēlētājiem.
Vai atradīšu sev labāko? Atbildēšu tā, vai mani kāds daudz zināja pirms pāris gadiem, kad vēl nespēlēju ar Mārtiņu. Diezin vai kāds tad varēja iedomāties, ka es Tokijas olimpiskajās spēlēs ieņemšu ceturto vietu. Jaunie spēlētāji ir sākuši trenēties daudz laicīgāk, nekā es to savulaik sāku.
Jā, tā daļēji ir loterijas biļete, bet tāds ir sports. Strādājot var daudz panākt, un es tam esmu gatavs. Mēs ar Mārtiņu šķiramies kā draugi, sadzīviski mums viss bija kārtībā. Tas tomēr ir tikai sports, Latvija ir pārāk maza, lai tagad mēs viens uz otru uzmestu lūpu. Noteikti treniņos kā sparinga partneri spēlēsim viens pret otru.
Mums bija kopēji atbalstītāji, ar viņiem vēl runāsim, bet šobrīd viss liecina, ka viņi paliks kopā ar mums,” optimisma pilns ir Edgars.
“Dažreiz viss jāpamaina, lai neiestagnē un viss iet uz priekšu. Pārmaiņas jāuztver no gaišās puses,” bilst sportists.
