Monika Zīle: Latvijas gaļas kūpināšanas tradīcijas uz ešafota 7
Kaut arī Valdis Dombrovskis pelnīti saņēmis visilgāk nostrādājušā premjera titulu, valdības un atsevišķi ministri mainījušies bieži, un jauniesvaidītie vēl pirms krēsla apsildīšanas ar smalkiem mājieniem vai zīmīgiem noklusējumiem nereti likuši saprast, ka netaisās brist pa auzās iemīto sliedi. Bet liktenis dažreiz nolemj pajokot, piespēlējot politiķim atrisināt problēmu, kas ar daļēju viņa svētību savulaik radusies. To patlaban piedzīvo zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, pēc krietna starpbrīža otrreiz šajā amatā atgriežoties un vaigā sastopot no ES instancēm nākušo benzpirēna samazināšanas regulu, ko Latvija atbalstījusi pirms trim gadiem viņa iepriekšējās ministrēšanas laikā. Politikas ilgdzīvotāji atceras, ka pievienošanos stipri veicinājusi vajadzība palīdzēt zivrūpniekiem noturēties starptautiskajā tirgū, kur apšaubīja mūsu labi nokūpināto šprotu veselīgumu. Pats ministrs, apstiprinot atbalsta iemeslu, tagad ticami sirsnīgi brīnās par gaļas pārstrādātāju sacelto brēku – visiem taču bijis labi zināms, ka 2014. gada rudenī beigsies regulas pārejas noteikumi un stāsies spēkā krietni mazākas benzpirēna normas pārtikā. Pie viena J. Dūklavs steidz mierināt visus, kuri uztraukušies par latviešu iecienītā brūni nokūpinātā šķiņķa nākotni: neviens mūsu mīļos žāvējumus uz ešafota nelikšot, jo lielā gaļas gabalā par kancerogēnu un ļaundabīgus audzējus izraisošu atzītā viela būšot smuki izkliedējusies, tās daudzums atbildīšot ES prasībām un turpināsim mieloties, kā raduši.
Lai gan Dūklava kungs vienmēr piesaista ar vīrišķīgu pašpārliecību, ir lielas šaubas, vai konkrētajā gadījumā viņa stāja un paudumi ražotājus nomierinās. Var jau teikt, ka trīs gadi bija gana ilgs periods, lai piemērotu gaļas apstrādi jaunajām prasībām vai iesūtītu ministrijai priekšlikumus nacionālo kūpināšanas tradīciju saglabāšanai un aizstāvībai ES instancēs. Taču pārmetums būtu vietā, ja pēc regulas atbalsta no ministrijas speciālistu puses justa vēlme un vajadzība ar gaļas nozari vienoties par tādiem benzpirēna procentiem, kuru pieļaujamību Latvijas šķiņķos un desās iespējams loģiski pamatot un rezultatīvi aizstāvēt. Šim nolūkam ar zemkopības ministra iznesību vien būs par maz. Prasās pirmkārt uztura speciālistu slēdzieni, kurus iegūt nav iespējams dažu mēnešu laikā. Diemžēl neviens valdības aprindās nopietni neņēma jau pirms gandrīz piecpadsmit gadiem Labklājības ministrijas paspārnē dibinātā Latvijas Pārtikas centra ierosinājumus pievērsties benzpirēna klātbūtnes izpētei vietējos produktos, piesaistot mikrobiologus, dietologus un vides speciālistus. Toreiz problēma nešķita būtiska, finansējumu gaidīja sāpīgākas vajadzības. Tagad atspēlējas tālredzības trūkums.
Nav šaubu, ir jānoskaņo sabiedrība iespējami veselīga uztura lietošanai. Labi apzinos, ka mūsu senču garais, raženais mūžs, kur netika smādēta alksnī nodūmota cūkas miesas šķēle, nav pietiekams arguments ES ierēdņiem. Tomēr domāju, ka Latvijas valdības instances uzvedas pārāk bikli, nacionālās virtuves tradīcijas aizstāvot. Itālijas, Spānijas un Francijas lauku apvidos esam redzējuši gaļas un piena apstrādes un tirdzniecības veidus, kas mūsu vietējiem pārtikas aprites uzraugiem liktu ģībt… Bet tur dzīvojošiem tā ir gadsimtos veidojusies norma, ko ES regulu dēļ neviens negrasās mainīt.
