Šķiltaviņa labsajūtai. Kas jāzina par dažādu veidu pipariem 0
Šķipsniņa pie ēdiena – asumam. Ka tev pipars uz mēles! – ja vārds skrien pa priekšu domai. Plašs izmantojums sīkajām ugunīgas garšas bumbiņām, kam viens apzīmējums: pipari.
Pipari ir ierasta piedeva gan dārzeņu maltītēm un marinādēm, gan gaļas ēdieniem un pat desertiem. Tūkstošiem dažādu šķirņu aug Indijā, Malaizijā, Indonēzijā, Meksikā, Centrālamerikā un citos pasaules eksotiskajos nogabalos. Ja nejunda īpaša vēlme iedziļināties piparu pētniecībā, pietiek, ja zinām: visu piparu – no maigajiem līdz pašiem asākajiem – galvenā iedarbība saistāma ar spēju stimulēt sāpju receptorus, atzīst diētas ārste, ājurvēdas uztura speciāliste Guna Selecka.
Nonākuši uz ādas vai gļotādas, tie sāk dedzināt un kost. Tas raida smadzenēm impulsu sākt izdalīt aktivējošas vielas – pat iesnaudies organisma mikrokosmoss tiek iekustināts darbībai. Tāpēc visi pipari noderīgi ne tikai kā piedeva ēdienam, bet arī kā uzmundrinātāji, ja cilvēks iestrēdzis domu un rīcības pasivitātē vai ķermeniskā smagumā, ko izraisa dažādu gļotu klātbūtne elpceļos vai gremošanas traktā. Asums visu sajunda un paceļ augšā – ar mērķi izvadīt laukā. Šāda šķiltava īpaši noder tiem, kuriem allaž auksti, nekam nav motivācijas, māc depresīvas sajūtas un ik pa laikam par sevi atgādina norīti aizvainojumi. Savukārt tiem, kuri kā sasviluši skrien pa pasauli (pitas), labāk ar pipariem neaizrauties.
Krāsainās jāņodziņas
Lai kādā krāsā būtu pipari – sarkanā, melnā, baltā vai zaļā, lielākajai daļai no tiem ciltsmāte viena – melnais pipars (Piper nigrum). Produkta izskatu, garšas īpašības un kvalitāti nosaka tas, kad un kā pipari ir ievākti.
Melnā pipara sēklas daba izkārtojusi garos ķekaros – kā jāņogas. Balti ziediņi pamazām pārtop zaļganās bumbiņās. Ja tās novāc pusgatavas un izkaltē, top daudziem ierastie melnie pipari.
No gatavām ogām iegūst sarkanos piparus, kas nemaz tik sarkani nav – drīzāk dzeltenīgi brūngani. Pirms lietošanas sasmalcināmi, tie vislabāk sader ar jūras veltēm – garnelēm, kalmāriem, vēžveidīgo delikatesēm.
Ja īsti nenogatavojušās, vēl dzeltenīgi sārtās sēkliņas nevis uzreiz kaltē, bet, sabērtas džutas maisos, vairākas nedēļas mērcē un tad burza, līdz miza nost un palicis tikai vidiņš, iegūst baltos piparus. To kvalitāte ir ļoti atšķirīga – atkarīga no ieguves vietas un apstrādes rūpīguma, taču perfektā izpildījumā balto piparu aromāta, kā arī garšas un pēcgaršas nianšu novērtējums ir vispāratzīts gardēžu prieks.
Zaļie pipari ir tie, kas novākti gluži negatavi un, lai zaudētu ugunīgumu, marinēti. Pievienojami mērcēm, gaļas un zivju ēdieniem, kur asums vajadzīgs maigs.
Rozā pipari (Schinus molle) ir pavisam cita šķirne – tradicionālajiem līdzīgs tikai izskats, bet garša ir atšķirīga – maigi saldena, mazliet līdzīga koriandram. Tie ir diezgan mīksti, neder pulverizēšanai, tāpēc bieži vien tiek izmantoti ēdiena dekorēšanai, nevis garšas pastiprināšanai, taču labi iederas salātos, olu ēdienos, jūras produktu maltītēs, piestāv teļa un putnu gaļai, zivīm.
Smaržīgie pipari jeb virces ir īpaša Pimenta dioica koka auglīši, kurus novāc negatavus, pēc tam žāvē. Krietni lielāki par melno piparu graudiem, garšai un aromātam piemīt gan pipariskais asums, gan kanēļa, krustnagliņu un muskatrieksta notis.
Kajenas pipari – kopā ar sēkliņām samaltas čili pāksts pulveris. Ir neskaitāmi daudz čili variāciju gan krāsas, gan asuma intensitātes ziņā: sarkanais, zaļais, melnas čili. Lai cik atšķirīgi, visi Kajenas pipari, salīdzinājumā ar melnajiem, ir krietni asāki izgaršošanai, bet tikpat jaudīgi veselības stiprināšanai.
IELĀGOSIM!
Pipari veicina gļotu izdalīšanos, tāpēc lietojami arī tad, ja ciet deguns. Ezotēriski tas liecina par aizturētām asarām, tāpēc vienlaikus domās jāceļ laukā tas, kas dvēseles dzelmē ir nobēdzināts.
Medus pastiprina visu piparu iedarbību.
Rudenī ar piparu lietošanu labāk neaizrauties, jo pa vasaru saule tāpat palīdzējusi organismā sakrāt uguni. Ja tās par daudz, var sākties ar dedzināšanas sajūtu saistītas gremošanas problēmas.
Pipari – antidots traucējumiem, ko izraisa grūti sagremojams ēdiens, piemēram, siers, pica.
Ikdienas lietošanai piemērotākie ir dažādu piparu maisījumi.
Melnie – ne tikai melni
Visu paveidu melnie pipari īpaši ieteicami sātīgu maltīšu cienītājiem, jo palīdz labāk sagremot gaļu un zivis. Rosinot veselīgu apetīti, veicina siekalu izdalīšanos un gremošanas procesu. Tie organismā samazina kaphu – kliedē smagumu un gļotainumu, vienlaikus sasildot vēso un gaisīgo vātu. Klepus, saaukstēšanās un astmatisku procesu reizēs šķidrina gļotas, sviedrē, iedarbojas diurētiski, normalizē paaugstinātu temperatūru.
Par organisma diskomfortu, ko izraisījušas elpceļu kaites, klepus, nieze, gremošanas un vielmaiņas traucējumi, kolikas, bieži vien liecina balta, aplikta mēle. Tad īsti vietā melnpiparotas maltītes. Ne vien ligas atkāpsies – uzlabosies arī seksualitāte, jo pipari ir viens no senākajiem afrodiziakiem.
Lietojam veseli!
Ja kefīram piemet šķipsniņu labā sāls, naža galu melno piparu, varbūt arī nedaudz sinepju, to labi piedzert ēdienam kā gremošanas stimulētāju.
Migrēnas un stipru galvassāpju gadījumā šķipsniņu svaigi maltu melno piparu savāra ar pusglāzi piena, pilina degunā. Tā kā uzlabo kapilāro asinscirkulāciju, palīdz arī pret iesnām.
Pret ādas niezi pustējkaroti maltu melno piparu samaisa ar ēdamkaroti sezama eļļas, plānā kārtiņā uzsmērē uz problēmu zonas. Šāds līdzeklis der arī pret pinnēm.
Iedarbīgs pirts skrubis ir pipari ar sāli, jo stimulē kapilāro apasiņošanu, veicina vielmaiņu, dedzina taukus. Rīvējoties jāraugās, lai pipari nenokļūst uz gļotādas un lai uz ķermeņa nav brūcīšu. Šādu skrubi nedrīkst lietot tie, kam āda jutīga vai ļoti plāna.
Ja kņudina kaklā un sākas klepus, vēlams skalot rīkli karstā sālsūdenī, kam pievienota šķipsniņa melno piparu.
Gremošanas stimulēšanai, imunitātes stiprināšanai vienādās daļās ņem tikko maltus melnos piparus, svaigu sasmalcinātu ingveru vai ingvera pulveri, kanēli, visas sastāvdaļas samaisa ar medu, saviļā bumbiņās un četrreiz dienā ieņem pa pustējkarotei un izsūkā (pitām pietiek ar divām reizēm).
Laiks sadraudzēties ar gudro piparu!
Piparu saimes elitārāko produktu – garo piparu (Piper longum) – pagaidām pazīstam un lietojam pārāk maz.
Tas visbiežāk iegādājams jau fasēts – kā nelieli, gandrīz melni sīkmakaroniņi, kas pirms lietošanas jāsamaļ. Radušos tumšzaļo pulveri, kas vienlaikus ir plaši izmantojams dziedniecības līdzeklis, mēdz dēvēt arī par gudro piparu. Viss, kas pēc garšas ass, parasti karsē, bet šis lēnīgo kaphu uzsilda, bet iekaisīgo pitu vēsina; vienīgais pipars, ko pita var drošāk lietot.
Garša garajam piparam specifiska – vispirms mutē jūtams asums, tad pulsējums, kas pārvēršas saldā pēcgaršā. Maiga, bet stipra iedarbība.
Tas mazāk noder virtuvē, vairāk – kā veselības stiprinātājs un kaišu mazinātājs. Tas ir ļoti jaudīgs gremošanas uguns pastiprinātājs, vajadzīgs gan tad, ja balta mēle, gan tad, ja kaka grimst ūdenī (tas liecina, cik nepilnvērtīgi tikusi pārstrādāta uzņemtā barība). Der pret reimatismu un artrītu. Ieteicams gan 1. un 2. tipa diabēta slimniekiem, gan tiem, kuri mokās ar alerģiju. Šim piparam piemīt arī smadzenes tonizējoša iedarbība, tas veicina koncentrēšanos, ciešāku miegu, labvēlīgi ietekmē redzi, uzlabo sirdsdarbību.
Atšķirībā no melnā pipara, kurš galvenokārt tikai stimulē un dzen uz priekšu, te klāt arī nedaudz no dievišķā – garais pipars vairo spēju just beznosacījumu mīlestību gan pret sevi, gan citiem.
Taču jāatceras: ar visu, kas ļoti spēcīgs, jāapietas ļoti uzmanīgi. Garo piparu nav vēlams turēt garšvielu skapītī un piešaut katram ēdienam, kuram vēlas papildu asumu. To nedrīkst ilgstoši lietot monodevā – tikai pa reizei un drusciņai. Ja tā ir vēršanās pret slimību, vislabāk, lai piemērotāko devu tomēr nosaka speciālists – ājurvēdas ārsts.
Lietojam veseli!
Veselības konfektes: pa ēdamkarotei rozīņu, dateļu, mandeļu sasmalcina, samaisa ar medu, pievieno pustējkaroti garo piparu pulvera, apviļā kokosriekstu skaidiņās. Labs profilakses līdzeklis pāris dienu garām imunitātes stiprināšanas kūrēm.
Šādas maigi asas bumbiņas saaukstēšanās reizē var droši dot arī bērniem.
