Šķidrums plaušās – kas patiesībā noticis? 0
Vakar cilvēks vēl čakli strādāja, vismaz kolēģiem par sliktu pašsajūtu nesūdzējās, bet šodien jau guļ slimnīcā. Izrādās, ūdens bijis plaušās, kā saka tautā.
Patiesībā šķidruma parādīšanos mediķi dēvē par pleirītu, un tādā gadījumā gan pacientam, gan ārstam jāuzmanās, jo tas var būt dažādu slimību pazīme.
Vairāk stāsta pneimonoloģe interniste LARISA ŠEFERE, Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Tuberkulozes un plaušu slimību centra tuberkulozes un pleiras slimību nodaļas vadītāja.
Pleiras telpa
Lai arī mēdzam teikt – ūdens plaušās, patiesībā šķidrums veidojas ārpus tām, vietā, kur plaušas novietotas, – pleiras dobumā, ko daktere Šefere vienkārši sauc par pleiras telpu. Tā ir veidota no diviem īpašiem audu (pleiras) slāņiem, tā dēvētajām pleiras lapiņām, kur viens no šiem slāņiem sedz plaušu ārējo virsmu, bet otra pleiras lapiņa izklāj krūškurvja iekšējo virsmu. Starp šīm lapiņām (pleiras telpā) dabīgi atrodas pavisam nedaudz šķidruma, lai ieelpas un izelpas laikā plaušas varētu brīvi kustēties tām atvēlētajā vietā, slīdētu pa krūškurvja sienu un nebūtu berzes.
Pleiras dobumā kādu iemeslu dēļ par daudz izveidojies
šķidrums var saspiest plaušu, izraisīt elpas trūkumu, sāpes (iekaisīgu procesu gadījumā tās sākas pēkšņi, mēdz būt durošas, dedzinošas, plēsošas), klepu,
kā arī saspiestajā plaušā var rasties iekaisums un attīstīties hipoksija jeb skābekļa trūkums, un no tā jau cieš viss organisms. Tāpēc pirmā palīdzība vienmēr ir šķidruma likvidēšana (ar adatu punkcijas laikā vai ar medikamentiem). Ja kaut kas tāds atgadījies pirmoreiz, jānoskaidro cēlonis, jo tāpat vien šķidrums nemēdz krāties.
Pēc šķidruma daudzuma izšķir fibrinozo jeb sauso pleirītu (šķidrums uzkrājas nedaudz un ar laiku uzsūcas) un eksudatīvo jeb slapjo pleirītu (tiek izvadīts no pleiras telpas), tāpat svarīga tā krāsa un smaka. Patoloģiskais šķidrums pleiras telpā redzams plaušu rentgenā, pleiras telpu ultrasonogrāfijā vai plaušu datortomogrāfijas izmeklējumā.
Cēloņu – daudz
Piemēram, ilgstoši gulošus vai pacientus pēc operācijas ārsti ļoti uzmana, vai gadījumā nekrājas šķidrums un nevajag to ātri likvidēt, lai pacienti varētu brīvi elpot, jo šķidrums nospiež plaušas, sirdi, un nebūtu jābaidās no plaušu iekaisuma sākšanās.
“Ilgstoši gulošiem pacientiem plaušu apakšējā daļa neventilējas, un var rasties hipostatiska pneimonija un iekaisums, ap kuru veidojas izsvīdums – šķidrums, kā arī trombi. Ja tie nokļūst plaušā, draud infarktpneimonija un šķidruma rašanās. Pleirīta cēlonis var būt arī infekcija vai pat sepse.”
Ja pēc traumas pleiras dobumā izveidojies šķidrums, uzreiz jānoskaidro, vai tajā nokļuvušas asinis, šo situāciju sauc par hemotoraksu – asinsizplūdumu.
Šķidruma veidošanās, progresējošs elpas trūkums, nogurums (tas viss izveidojas ilgākā laika periodā) var būt hroniskiem sirds, nieru vai aknu mazspējas pacientiem. “Sirds mazspējas pacientiem parādās arī apakšstilbu tūska, jo organismā nenotiek pareiza šķidruma cirkulācija, šķidrumam ir tendence krāties, piemēram, pleiras telpā vai somiņā ap sirdi, vai vēdera dobumā. Ir pat gadījumi, kad viss cilvēka ķermenis pietūkst.”
Likvidējot cēloni – ārstējot konkrēto sirds, nieru vai aknu mazspēju, pazūd arī šķidrums, tāpēc to nevajag bieži izvadīt ar adatu.
Jauniem cilvēkiem pēkšņi ar sāpēm krūškurvī, ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru, klepu var izpausties pleiras tuberkuloze. “Jaunatnei patīk patusēt, palietot alkoholiskos dzērienus, viņi arī daudz strādā, mācās, organisms novājinās un nespēj pretoties infekcijai. Ja ir šādas pazīmes, jāuzmanās arī cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, piemēram, cukura diabēta, HIV infekcijas, vīrushepatītu dēļ.”
Skaidrībai – punkcija
Vienā reizē no pleiras telpas neiesaka izvadīt vairāk par diviem litriem šķidruma. Ja punkcija jāveic atkārtoti, svarīgi izvērtēt, vai nākamajā reizē ir mazāk, tikpat daudz vai vairāk šķidruma. Tā daudzuma palielināšanās un bieža atjaunošanās diemžēl ne par ko labu neliecina.
Pēc šķidruma izanalizēšanas – gan parastajām bioķīmiskajām, gan citoloģiskajām (laboratoriska pārbaude uz vēža šūnām), gan bakterioloģiskajām (meklē infekcijas izraisītājus – baktērijas vai baciļus) analīzēm – jau var spriest par tā rašanās cēloņiem. Tas var būt kāds iekaisums, onkoloģija, tuberkuloze, kāda cita orgāna mazspēja. Ja nav ne iekaisuma (šķidrumā nav strutu), ne ļaundabīgu šūnu, tālāk ārstē ar diurētiskiem līdzekļiem, kas veicina urīna izdalīšanos. Protams, ārstē arī pašu veselības problēmu, šo visu nepatikšanu izraisītāju.
Ja uzlec augsta temperatūra un ir šķidrums pleiras telpā, punkciju veic, lai izslēgtu strutu esamību.
“Tā ir sen zināma patiesība, ka strutas obligāti jāevakuē. Ja pacientam, piemēram, ir strutains pleirīts un viņš lieto antibiotikas, tās neiedarbosies, kamēr strutas no pleiras telpas netiks likvidētas.”
Vai no punkcijas būtu jābaidās? “Bieži vien pacienta bailes vairo paziņas teiktais, ka savulaik viņam veikta punkcija un tā bijusi briesmīga. Patiesībā punkcija ilgst dažas minūtes un notiek vietējā anestēzijā ar tievu adatiņu, līdzīgu, kā ņem asinis no vēnas. Tikai pēc tam, kad ir izdarīta anestēzija un pacients to vietu vairs nejūt, ārsts ņem resna diametra adatu. Tagad punkcijas notiek ļoti ātri un ir minimāli sāpīgas manipulācijas.”
Stopkrāns šķidrumam
Diemžēl, ja šķidrumā atrastas ļaundabīgas šūnas, tās visbiežāk jau ir atceļojušas no audzēja citā orgānā: no tuvu esošajām plaušām vai tālākajām olnīcām, kuņģa, vairogdziedzera, krūts dziedzera, vīriešiem – no prostatas. Tās jau ir sekas jeb metastāzes, tomēr mēdz būt arī primāri pleiras audzēji.
Onkoloģiskajiem pacientiem ar metastātisku pleirītu šķidrums var krāties nepārtraukti – sākumā punkcija vajadzīga ik pēc vairākiem mēnešiem, bet beigās jau katru trešo, piekto vai septīto dienu… “Tas ir ļoti apgrūtinoši, jo mūsu valstī nav izveidoti speciāli kabineti, kur šādi pacienti varētu atnākt. Viņi meklē rajona slimnīcu uzņemšanas nodaļas, arī paliatīvās nodaļas, bet tur rindas ir garas un visus uzņemt nav iespējams.”
Viens no risinājumiem ir operācijas laikā pleiras telpā ievadīt sterilu medicīnisko talku, lai organismā rastos aseptisks nebakteriāls iekaisums, kura rezultātā izkrīt cilvēka dabiskā līme – olbaltumviela fibrīns, kurš veido saaugumus pleiras telpā. “Nav vairs telpas, un nav vairs, kur krāties eksudātam. Pāris dienu pēc operācijas caur drenu izdalās atlikušais šķidrums, kamēr pleiras telpa pilnībā salīp, pēc tam drenu izņem. Tālāk cilvēks jau var ārstēties pie onkologa, izmantojot ķīmijterapiju, vai arī vienkārši esam viņam uzlabojuši dzīves kvalitāti.”
UZZIŅA
Kur ārstē pacientus ar pleiras slimībām
• RAKUS Torakālās ķirurģijas un invazīvās pneimonoloģijas klīnikas Tuberkulozes un pleiras slimību nodaļā nonāk plānveida pacienti no visas Latvijas. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad vietējā slimnīcā neizdodas tikt galā ar pleirītu vai diagnoze ir neskaidra, pacients nonāk tur padziļinātākai izmeklēšanai un ārstēšanai.
• Rīdzinieki stacionārā nokļūst līdzīgu iemeslu dēļ tāpat kā pacienti no rajoniem vai ar neatliekamo medicīnisko palīdzību, ja, piemēram, stacionāra Gaiļezers Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā izmeklējumos konstatēts šķidrums pleiras telpā. Kad šķidrums likvidēts, viņš vai nu paliek ārstēties, vai arī tiek pārvests uz citu medicīnas iestādi, vai pēc stāvokļa atvieglošanas izrakstīts mājās.
• Rīgā specializētās pulmonoloģiskās nodaļas ir Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, RAKUS slimnīcā Gaiļezers un Tuberkulozes un plaušu slimību centrā, kur tiek ārstēti pacienti ar dažādām plaušu problēmām.
