Skicei neseko valsts tehniskais projekts . Saruna ar Uldi Sesku 0
Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks atbraucis uz Rīgu pie ekonomikas ministra Daniela Pavļuta runāt par kurortoloģijas attīstību. Zinot, kas atrodas zem Liepājas 1500 metru dziļumā, mēram ir plāni Jūrmalas parkā, kur Gulbju dīķis. “No urbuma nāk sāls un broma ūdens koncentrācija līdzīga kā Nāves jūrā! Ar šo ūdeni var ārstēt ādas un nervu slimības,” jūtams, ka Sesks iededzies par jaunu ideju.
Pirmdienas rīta pusē Liepājas mērs izbrīvējis laiku intervijai, un sāku taujāt par pārmetumiem, kas kā karsts kartupelis pa muti vāļājas pa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra kabinetu.
– Kas lielo pilsētu mērus tā nostādījis pret vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Edmundu Sprūdžu? Vai reformas izjauc jūsu ierasto kārtību?
U. Sesks: – Lai būvētu māju, tiek izstrādāts skiču projekts, tad tehniskais projekts, tad notiek būvniecība un secīga attīstība. Es to saucu par sistēmisku domāšanu. Valstī notiek diskusijas par Nacionālās attīstības plānu, kas arī ir sava veida skiču projekts. Nākamais solis būtu – tehniskais projekts, kuru mērķtiecīgi realizēt, taču vienmēr pietrūcis reāla rīcības plāna. Tad nāk nākamā valdība, kas iepriekšējo valsts attīstības plānu nerespektē un īstenošanu neizvērtē, un būvē jaunu plānu.
– Tieši tā arī noticis ar 2004. gadā izstrādāto NAP, kura darbības rādiuss tieši tāpat kā šim ir līdz 2020. gadam.
– Vai mēs esam to izvētījuši, kas no tā ir īstenojies, kas ne? Un kāpēc ne?
– Pārresoru Krieviņš, šķiet, ar to nenoņēmās.
– Nu, lūk. Liepājā mēs to darījām tā. Vispirms veicām iedzīvotāju aptauju, kuras nozares liepājnieki vēlas attīstīt pirmām kārtām. Liepājnieki grib, lai tiktu attīstīta osta, lidosta, lai tiktu sakārtotas ielas un ietves, pilsētas apgaismojums. Prasa jaunas darba vietas.
Balstoties uz šīs aptaujas rezultātiem, mums ir apstiprināts rīcības plāns šīs domes četriem darbības gadiem. Tā izpildi vērtējam katru ceturksni. Diemžēl valstī tā nenotiek. Nāk jauns ministrs un būvē savu plānu. Tā mēs savu valsti attīstīt nespēsim, drīzāk – grausim.
– Strīds ar ministru Sprūdžu par atkritumu savākšanu…
– Valstij kādreiz bija vairāki simti atkritumu izgāztuvju. Tās tika slēgtas, un uzbūvētas 11 reģionālās par 130 miljoniem eiro Pasaules bankas, ES, valsts un pašvaldību naudas. Esošais likums ļauj Latviju uzturēt tīru. Mēs piekrītam, ka vajadzīgi uzlabojumi un jāpanāk izmaksu samazinājums, taču nevajag graut to, kas uzbūvēts. Tā vietā, lai spertu nākamo soli un likumdošanā nostiprinātu atkritumu šķirošanu un apsaimniekošanu nākamajos desmit piecpadsmit gados, šobrīd ar Ministru kabineta noteikumiem ierosināts mainīt atsevišķas detaļas, pat pamatos. Piemēram, Liepājā atkritumus apsaimnieko divi uzņēmumi – katrs savā pilsētas daļā. Vai tiešām iedzīvotājiem labāk, ja Vecliepājā pa šaurajām ieliņām brauks trīs četras atkritumu savācējas mašīnas vienlaikus? Un, ja pie lielveikaliem brauks atsevišķi, tad būs labāk?
Likums par pašvaldībām paredz, ka ar atkritumu apsaimniekošanu jānodarbojas pašvaldībām tāpat kā Eiropā. Ja ministrija ierosina mainīt kaut ko šais nosacījumos, tad varbūt valdība grasās pārņemt apsaimniekošanas jautājumu risināšanu?
Pilsētu mēri aicina domāt un vadīt valsti sistēmiski, t. i., izmantojot salīdzinājumu ar māju – skiču projektam pievienot tehnisko projektu.
– Otras publiski izskanējušās domstarpības ir par deputātu skaitu pilsētu un novadu domēs – ministrs Sprūdžs vēlas to samazināt, kā arī izslēgt interešu konfliktu, neļaujot pie lemšanas tikt izpildvarā nodarbinātajiem.
– Es nesaprotu, ko tas uzlabotu, ja Liepājā pašreizējo 15 deputātu vietā būtu 10. Manuprāt, tas grautu demokrātijas pamatus, jo tādā gadījumā kāda iedzīvotāju daļa netiktu pārstāvēta. Pēc ministra ierosinājuma, pareizi būtu, ka skolas, bērnudārza, sociālās mājas vai kultūras nama vadītājs darbu nedrīkstētu apvienot ar deputāta amatu. Manuprāt, tas pēc būtības nav pareizi, jo novadā, teiksim, Skrundā vai Nīcā iedzīvotāji zaudētu nozares līderi, kas viņus pārstāvētu pašvaldībā. Neredzu nekādu konfliktu Liepājā, kur ģimnāzijas direktors ir domē – tieši otrādi, no viņa nāk jauni priekšlikumi uzlabojumiem nozarē kopumā.
– Un tie ir vienīgie iemesli demisijas pieprasīšanai ministram?
– Vēl jau demisiju neprasām, bet esam tikai brīdinājuši, ka saimnieciskas lietas tiek aplami virzītas un pašvaldību argumentus neņem vērā.
Bez minētajiem ir arī ministra neizpildīti darbi: ministram valdības rīcības plānā uzdots līdz 1. jūnijam iesniegt reģionālās politikas pamatnostādnes, kas būtu jāiestrādā Nacionālās attīstības plānā. Šīs pamatnostādnes tā arī nav sagatavotas.
Vēl referendumu likums. Nav jau strīdu par to, ka ar pašvaldības darbu neapmierinātiem iedzīvotājiem vajadzētu dot iespēju rīkot referendumu un iespēju atlaist domi.
Taču iebildumi ir pret ko citu. Liepāja ir industriāla pilsēta, kas pēc saražotās produkcijas apmēra, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, saražo divreiz vairāk nekā vidēji Latvijā. Attīstot ostu, gribam būvēt jaunu termināli, veicināt ražošanu. Jau pašlaik ir gara procedūra, kas ietver gan sabiedrisko apspriešanu, gan ietekmes uz vidi novērtējumu, kas nereti ievelkas uz gadu vai pat diviem, bet referenduma likumā vēl grib ietvert arī nobalsošanu par šādiem attīstības objektiem. Tas tikai sarežģīs procesus un pavērs iespējas gan dažādiem ārvalstu konkurentiem, gan industrijas pretiniekiem bremzēt šādu objektu attīstību. Un skaidrs, ka investorus aizbaidīs uz Klaipēdu vai kādu citu pilsētu, ar kuru konkurējam.
– Ir kādi uzņēmumi, kurus Klaipēda jums jau aizvilinājusi?
– Jā, ir konkrēti uzņēmumi, ostu termināļi, pārsvarā saistīti ar baltkrievu kravu transportēšanu un pārkraušanu.
No Minskas līdz Klaipēdai un Liepājai būtu vienāds attālums, ja tiktu atjaunota dzelzceļa satiksme starp Priekuli un Mažeiķiem. Lietuvas pusē sliedes ir vienkārši noārdītas. Mūsu valdības pārstāvji atbalsta šo vajadzību, taču Lietuvas satiksmes ministrija un Lietuvas dzelzceļš liek šķēršļus. Labi kaimiņi tā nedara.
Itāļu investoram “Baltic IT” vaicāju, kāpēc izvēlējies Liepāju? Viņš gribēja Baltijā, bet ne galvaspilsētā – galvenais, lai ērti atbraukt. Prasīju: ko attīstīt? Lidostu. Ko vēl? Lidostu. Un vēl ko? Lidostu. Nu, protams, ka lidosta ir nepieciešama arī liepājniekiem, ko apliecina sabiedriskās domas aptaujas. Tāpēc nākamgad veiksim Liepājas lidostas skrejceļa modernizāciju, izbūvēsim apgaismes sistēmu. Automātiskā nosēšanās sistēma jau uzstādīta, terminālis jau gatavs pieņemt desmit reisus dienā. Esmu pārliecināts, ka pēc rekonstrukcijas atjaunosim komercreisus gan uz Kopenhāgenu, Hamburgu, gan uz Rīgu, gan uz Krieviju.
– Ekonomikas ministrs Pavļuts pasludinājis valsts industrializāciju.
– Jā, viņš domā, kā ES struktūrfondu naudu vairāk pavērst industriālo objektu attīstībā. Mēs domājam, kā ātrāk šādus projektus izskatīt un nonākt līdz būvniecībai, bet piedāvātais referendumu likums – kā ilgāk. Līdz ar to iznāk tā, ka labā rokā nezina, ko kreisā dara.
Vienlaikus valdību gribu paslavēt par pieņemto lēmumu pagarināt statusu speciālajām ekonomiskajām zonām no 2017. gada līdz 2035. gadam. Tas ļaus mums attīstīt Karostu.
– Sakritība vai nejaušība, ka vienā laikā vēršas pret visiem Reformu partijas ministriem? Kā jūs to skaidrotu? Visu lielpilsētu mēriem politiskā piederība vai sadarbības līgums ir vai nu ar bijušo lielpartiju, vai pašreizējo opozīciju.
– Jūtu, ka spiežat mani politiski izteikties, taču tā nav mana joma. Mans darbs saistīts ar saimnieciskām lietām. Esmu liepājnieks un kvēls reģionālās attīstības virzītājs. Esmu pret to, ka mums ir tikai viena augstskola – Rīgā, tikai viena lidosta – Rīgā, visas ministrijas atrodas tikai Rīgā. Lai arī mani kāds kritizē, bet es vienmēr iestāšos par reģionu attīstību. Valsts nevar attīstīties kā galds uz vienas kājas.
Es nevaru klusēt, ja izglītības ministrs paziņo, ka divas trešdaļas augstskolu ir jāslēdz ciet. Visticamāk, slēgs reģionālās augstskolas, bet neviens nav padomājis, vai pēc tam Daugavpilī, Rēzeknē, Valmierā, Ventspilī un Liepājā spēsim reģionus attīstīt. Jaunietis atbrauks uz Rīgu studēt, un galvaspilsēta viņu iesūks.
Šodien tiek runāts par pabalstu lauku iedzīvotājiem, lai viņi pārceļas uz pilsētu. Manuprāt, gluži otrādi – pabalsts jādod pilsētniekam, kurš ir gatavs strādāt laukos. Vēl vairāk – arī algas vajadzētu ar koeficientu palielināt, piemēram, skolotājiem, kuri strādā nomalē (kā tas ir Norvēģijā).
Pašvaldības vairāk nodarbojas ar saimniecību – Liepājā esam nosiltinājuši visas skolas un bērnudārzus un vēl 130 vairākstāvu ēkas šobrīd tiek siltinātas. Piektdien bija sakoptākā nama sveikšana – prieks skatīties, kādi jauni vaibsti un krāsas ir namu fasādēs. Iedzīvotājiem arī prieks.
– Vienlaikus māju siltināšana arī nes līdzi jaunu kredītsaistību vilni iedzīvotājiem. Dzīvojot tai pašā mājā, tai pašā dzīvoklī… bet ar jaunu kredītu uz ilgiem gadiem.
– Iekustināt procesu nebija viegli, taču tad, kad iedzīvotāji redz, ka kaimiņu mājā pēc siltināšanas apkures rēķins ir uz pusi mazāks, tad katrs sāk par to domāt. Arī no pilsētas puses mēs sistemātiski nomainām lielāko daļu siltumtrases. 1. novembrī atklāsim Latvijā lielāko koģenerācijas staciju, ko kurināsim ar vietējo šķeldu. Tas dos mums iespēju šogad samazināt siltumenerģijas tarifus, kas Latvijā nav tipiska parādība. Nākamajā gadā plānojam vēl vienu šķeldas staciju uzbūvēt.
Drīz pabeigsim jauno ceļu no Lietuvas puses uz ostu, no divsimt kilometriem ielu apgaismojuma būs nomainīts 120 km garumā (tādā pašā attālumā kā no Liepājas līdz Brocēniem). Mēs būvējam tādu infrastruktūru liepājniekiem, lai tā kalpotu ilgtermiņā. Tā es izprotu sistēmisku domāšanu.
Pēctecība ir smaga problēma valstī. Nāk nākamais ministrs un paziņo, ka iepriekšējā ministra plāns ir muļķīgs.
– Jūs Liepājas mērs esat 15 gadus. Vai esat ielicis tādus pamatus, ka pēc nākamajām vēlēšanām jūsu pēcnācējs tos nevarētu sašķobīt?
– Viss ir iespējams. Jāatzīst, tikai šajā sasaukumā izdevies pilsētā realizēt pamatīgus projektus, kas manā un kolēģu galvā ir vismaz desmit gadus. Sakrita, ka krīzes laikā bija pieejami Eiropas struktūrfondi, ar kuru palīdzību varam pārbūvēt ostu, lidostu, apgaismes sistēmu, izveidot veloceliņus, renovēt skolas, pievilkt infrastruktūru ražotnēm, iztīrīt Karostas kanālu.
Atgriežoties pie reformēšanas tēmas, jāsaprot: ja esam ieguldījuši līdzekļus centralizētās siltumapgādes sistēmas izveidē, tad nedrīkst sadomāt jaunas sistēmas, kas atkal prasīs ieguldīt milzu naudu no valsts budžeta. Mājai, kura ir uzbūvēta, var nomainīt durvis, logus, nokrāsot fasādi, bet pamatus nevajag jaukt.
