Šķība celtne uz vājiem pamatiem. Labosim sabiedriskā kārtā? 0
Atgādinu – “Stūres klubs” ir satiksmes drošības jomā strādājošu žurnālistu, autovadītāju apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas profesionāļu un entuziastu tikšanās vieta. Sanāksmes notiek katra mēneša trešajā ceturtdienā Rīgas Tehniskajā universitātē. Tātad aizvadītajā nedēļā bija jaunā gada pirmā saruna.
Radari un Zivtiņš
Šī gan nebija vakara galvenā tēma. Kaut kā piegriezies jau malt vienu un to pašu. Radaru manevriem veiksmīgi pielāgojamies. Soda kvītis neviens no kluba biedriem saņēmis neesot…
Tomēr garām saziņas līdzekļu pēdējo dienu jandāliņam, protams, netikām. Runājām par “kases mašīnu” izvietojumu. Atstāstīju “Latvijas Avīzes” lasītāja Jāņa Liepača vēstuli:
“Pilnīgi noteikti neesmu pret satiksmes drošību un fotoradariem kā instrumentu satiksmes drošības uzlabošanai, vienkārši vēlos, lai viss notiktu pareizi, un prioritāte patiešām būtu satiksmes drošība, nevis privātpersonu bizness. Nu jau skaidrs, ka šeit nenotiek Zivtiņa kunga pieminētā “spēle ar skaidriem noteikumiem”, kā arī netiek veidots dialogs starp autovadītājiem un policiju. Auto forumos sāk parādīties ziņas, ka fotoradari tiek novietoti vietās, kas nav atzīmētas VP mājaslapā esošajā kartē. Sūtu citātus no braucēju ziņojumiem internetā:
* Vakar un šodien (5., 6.01.) uz Duntes ielas pretī “Nestei” – VP oficiālajā lapā šī vieta nav atzīmēta…
* Pirms 20 minūtēm (16.01 no rīta) redzēts FR uz Ilūkstes ielas starp Deglava un Dzelzavas ielām – tieši pretī policijai, kartē tas nav atzīmēts.
* Šodien (18.01.) izskatās, ka daži radari pārvietoti uz vēl nebijušām medību vietām.
* Šobrīd viens stāv aiz sētas blakus Jūrkalnes ielai, braucot no tilta lejā. Tur tak nekādas bīstamības, tukšas abas joslas. (VP kartē vieta nav atzīmēta. – J. L.)”
Varu papildināt lasītāja kolekciju ar saviem novērojumiem. Radars uz Daugav grīvas šosejas – tūlīt aiz zīmes “70” darbības zonas beigām. Radars zīmes “30” darbības zonā Zolitūdes klusā nomalē. Ne skolu, ne bērnudārzu tuvumā nav. Šo vietu oficiālajā kartē arī nav. Tāpat kā www.vp.gov.lv oficiālajā lapā vēl pirmdienas rītā nav nekādu ziņu par radariem veltītu preses konferenci, uz kuru Zivtiņa kungs ar situācijas un jautājumu nopietnībai galīgi nepiemērotu smiekliņu tiešraidē piecreiz pasūta LNT žurnālistu…
Var diskutēt par to, vai karte, brīdinājuma zīmes un radaru izvietošana patiešām bīstamās vietās ir vajadzīga. Varbūt tiešām jāķer un jāsoda visus un visur – par vismazāko novirzi no kāda anonīma speciālista izdomātām normām. Likuma pārkāpums taču ir un paliek pārkāpums.
Līdz tik striktam viedoklim nonācis pat viens no kluba vecbiedriem un dibinātājiem. Bijušais autosportists, starp citu. Var diskutēt. Saruna pat būtu nepieciešama. Bet policija ar tautu nerunā. Smejas. Taupības un nabadzības laikā sarīko prezentāciju par nepamatoti lielu cenu iepirktiem digitāliem mērinstrumentiem, bez kuriem aizrādīt (naudas sodu par šo pārkāpumu likums neparedz) par nodilušām riepām jau nu nekādi nebija iespējams. Anekdote. Būtu labāk par šiem četriem tūkstošiem latu nopirkuši 100 labas ziemas riepas un uzdāvinājuši pa komplektam 25 vecu auto īpašniekiem, kuri tehnisko apskati izgājuši un brauc bez pārkāpumiem. CSDD reģistros taču tādus var atrast.
Prevencijas nav
Nav. Pat soda iedarbības šādā radarošanas stratēģijā nav. Kamēr klausāmies jurista Aivara Borovkova teorētiskajā prātojumā par to, ka vecā rokas radaru metode tomēr bija daudz iedarbīgāka, jo pārkāpumam nekavējoties sekoja apstādināšana, nepatīkama saruna utt., bet robotizētajā versijā ātruma maniaks turpina bīstamus eksperimentus, doma tā īsti gan “nepaņem”. Bet tad kāds izvelk no savām piezīmēm konkrētus faktus. Automobiļa NN vadītāja varoņdarbi – 30 latu radara sods 8. janvārī, 30 lati – 9. janvārī, divreiz 30 – 11. janvārī. Pēc trim dienām Latvijas ātruma rekords – 160 km/h apdzīvotā vietā, šoreiz bez naudas soda, bet ar smagu avāriju finišā. Ko līdzēja radari?
Augstskolu nav, likvidējam analfabētismu
Vakara galvenais temats bija izvēlēts šāds – autovadītāju kvalifikācijas paaugstināšana, privātas (augst)skolas, konsultācijas; pieredze, problēmas, valsts atbalsts. Ziņotājs Drošas braukšanas skolas (DBS) mācību programmas direktors Andris Pļavenieks (attēlā). Klausītāju un piebilžu autoru vidū Normunds Lagzdiņš un Indulis Rukuts (SABI), Jānis Štrauss (Auto akadēmija), arī akadēmiski mācību spēki Oskars Irbītis, Juris Kreicbergs un Gundars Liberts (RTU). Pļaveniekam tribīne atvēlēta tādēļ, ka DBS ir vienīgā no vadītāju kvalifikācijas paaugstināšanā strādājošam privātām mācību iestādēm Latvijā, kura krīzi pārdzīvojusi un turpina darboties pilnā apjomā.
– Kopš 2006. gada dažādas DBS programmas absolvējuši ap 5000 cilvēku. Skaitlis šķiet liels, taču pret gandrīz miljonu licencētu autovadītāju valstī, pret vairākiem desmitiem tūkstošu jaunu vadītāju ik gadus, tāds nieks vien ir. Turklāt produkts neizbēgami ir dārgs – automobiļi, trese, skolotāji. Vairākums klientu var atļauties tikai vienas dienas programmas, kuras par augstskolu nosaukt grūti. Drīzāk un diemžēl tā ir tikai tāda (protams, noderīga, ļoti vajadzīga) analfabētisma likvidēšana un pamata apmācības caurumu pielāpīšana.
Nu jau trešo gadu arī DBS gatavojam visu kategoriju autovadītājus licencēšanas eksāmenam. Šajā sakarā pašam nācās iziet valsts oficiālo mācību kursu CSN pasniedzēja un braukšanas mācības instruktora dokumentu saņemšanai. Un tieši tā nepietiekamā kvalitātē, nepietiekami stingrā topošo šoferu skolotāju atlasē redzu visu mūsu satiksmes drošības pamatproblēmu. Prasības zemas (vidējā izglītība, trīs gadu šofera stāžs), apmācība īsa, brīžiem akadēmiski pārgudra, brīžiem vienkāršoti pavirša. Rezultāts – reti šajā profesijā ir īsti profesionāļi, pedagogi. Vairāk gadījuma cilvēku, bezdarbnieku, kuru motivācija ir nevis aicinājums, bet skolas īpašnieka piedāvājums – apmaksāšu tev kursus, iedošu auto. Māci. Man maksāsi xxx Ls mēnesī, pēc trim gadiem mācību auto (“Golf 6”) būs tavs. Vilinoši, taču? Tikai iemācās pie šādiem “skolotājiem” nevis droši braukt, bet labākajā gadījumā eksāmenu nokārtot.
Ģimene un valsts
Tādas bija galvenā ziņotāja tēzes. Papildinājumu izklāstam vajadzētu daudz vairāk vietas, nekā šobrīd ir manā rīcībā. Runāts tika par vācu, zviedru un latviešu mentalitātes un (kā rezultāts) satiksmes atšķirībām, par pamata un papildu apmācību metodiku, kurai tādēļ jābūt (bet nav) izstrādātai speciāli mūsu apstākļiem. Par to, kā dažas kaimiņu valstis ievieš papildu apmācību kā obligātu, bagātas pašvaldības (Minhene, piemēram) tādu dāvina jauniešiem, kuru uzvedība pie stūres liecina par piederību riska grupai. Un par to, cik mūsu valsts organizācijas maz (nemaz) interesējas par privāto skolu darbību, pat konsekventi norobežojas – tas ir jūsu privāts bizness… Nav jau bizness. Bagāts šajās nodarbēs nekļūsi. Drīzāk tā ir labāk sagatavotu kolēģu patiesa vēlme palīdzēt arī citiem labi orientēties un justies droši mūsdienu kustības džungļos. Iespēju robežās remontēt šķībo satiksmes drošības būvi.
“Stūres kluba” nākamā sanāksme februāra trešajā ceturtdienā. Ceru, ka arī tās beigās Borovkovs stāstīs anekdotes. Lūk, viena no janvāra krājuma, tematam visvairāk piederīgā. – Jo vairāk autovadītāju nesaprot, cik stulbi izvietotas ceļa zīmes, jo vairāk policisti gaida viņus, lai to izskaidrotu.
