Šķetinot “sistēmas bērnu” puzli. Saruna ar režisori Lindu Olti 5
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 20. oktobrī, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla “Riga IFF” programmā “Home Made Premieres” Latvijas pirmizrādi piedzīvos režisores LINDAS OLTES spēlfilma “Māsas”.
Filmas veidotāji to piesaka kā sociālu drāmu, un tiešām, kaut arī galvenās varones ir skolas vecuma meitenes, filmu grūti ierindot kategorijā “ģimenes filma”, jo kinodarbā aktualizētās problēmas radījusi pieaugušo pasaules vienaldzība un neizpratne, arī patstāvīgu dzīves prasmju trūkums. Spēlfilmas stāsts vēsta par sociāli sarežģītu, daļēji neaizsargātu ģimeni un ar to saistītajiem – bērnu un jauniešu mājā augošajām māsām pusaudzi Anastasiju un sākumskolnieci Diānu, viņu aprūpētājiem, lielo māsu un māti, skolotājiem, draugiem un garāmgājējiem. Abām māsām tiek piedāvāta iespēja doties uz Ameriku un turpināt dzīvi amerikāņu ģimenē, turklāt Latvijas likumi nosaka, ka brāļus un māsas nedrīkst šķirt… Trīspadsmitgadīgā Anastasija nolemj uzmeklēt savu bioloģisko māti, kura mīt Latvijā, turpretim mazā Diāna gatava iekļauties jaunajā Amerikas ģimenē. Filma liek uzdot daudzus jautājumus, spēcīgi un asi izgaismojot pēdējos gados dzirdētos “sistēmas bērnu” stāstus.
Pieredzējusī televīzijas režisore Linda Olte savas debijas filmas skaudrajā stāstā skatītājam paver bāreņu namā mītošo māsu un viņu vienaudžu attiecības, bērnu ilgas pēc mātes mīlestības. Līdz šim viņa strādājusi Latvijas Televīzijā pie dažādu dokumentālu filmu un raidījumu veidošanas, arī pie seriāla “Projekts: Šķiršanās”, saņēmusi “Lielā Kristapa” balvu kā labākā montāžas režisore par darbu pie Ievas Ozoliņas dokumentālās filmas “Mans tēvs baņķieris”. Arī sarunā ar “Kultūrzīmēm” varēja just režisores interesi un rūpes vismaz ar kinomākslas valodas palīdzību risināt mūsu sabiedrībā noklusētos un neizrunātos jautājumus.
– Kā nonācāt līdz šim stāstam?
L. Olte: – Sākumā ideja bija veidot dokumentālu filmu par kāda bērna dzīvi bērnunamā, sekojot līdz brīdim, kad viņam uzrastos adoptētāji vecāki, un vērojot, kā šī bērna dzīve transformējas. Es tiešām atradu tādus bērnus – brāli un māsu, divpadsmitgadniekus – un tikai tad uzzināju, ka diezgan daudz bērnu tiek adoptēti ārzemēs, šis stāsts mani ieinteresēja vēl vairāk. Arī maniem nākamajiem varoņiem, brālim ar māsu, bija paredzēts tapt adoptētiem amerikāņu ģimenē. Mēs iepazināmies un satikāmies, tomēr filmēšana izrādījās neiespējama – spēkā ir personas datu aizsardzības regula un tāpēc bērnu uzturēšanās bērnunamā ir noslēpums, noslēpums ir arī adopcija. Bet stāsts mani ieinteresēja un kopā ar komandu nolēmām, ka veidosim spēlfilmu. Atskatoties, iespējams, tas bija vispareizākais lēmums, jo tādējādi varēju stāstīt vairāk par vienu konkrētu stāstu. Gatavojot filmu, sarunājos ar daudziem bērnunamu bērniem, intervēju darbiniekus, meklēju arī iespējas satikt mammas, kas, kādu iemeslu vadītas, bija atstājušas savus bērnus, satikos ar bāriņtiesas darbiniekiem. Mēģināju savākt iespējami plašu bildi – visus puzles gabaliņus – un no tiem veidoju savu stāstu. Iespējams, šādi filma izdevās daudzdimensionālāka, nekā to sākotnēji biju plānojusi.
– Biju pārsteigta, cik sakārtota un bērniem draudzīga ir jūsu filmas bērnunama vide…
– Tādi bija mani novērojumi bērnunamos, kurus apmeklēju. Tieši tāda sajūta – viss bija, bērni – labi apģērbti, labi paēdināti, viņiem ir labi apstākļi, kur dzīvot, bet tas, kā nav – tā ir mammīte, viņas nav. Protams, noteikti Latvijā vēl ir bērnunami, kuri ne tuvu neizskatās kā filmā, agrākos laikos filmējot televīzijas sižetus, pati tādus esmu pieredzējusi, īpaši Latgalē senāk tiešām redzētas īstas bēdu ielejas. Tomēr kopā ar radošo komandu nolēmām, ka nevēlamies uzsvērt sliktus apstākļus, gribējām parādīt, ka šiem bērniem viss ir, bet visvairāk pietrūkst mātes mīlestības. Patiesībā tas mani pat pārsteidza – tur, kur ciemojos, sadzīviski apstākļi bija ļoti normāli, labi.
– Filmā liekat nojaust, ka arī Anastasijas un Diānas māte ir uzaugusi bērnunamā, un liekas, ka arī lielajai māsai pietrūks spēka rūpēties par savu mazo meitiņu…
– Jā, tā ir viena no mūsu bērnunamu sistēmas, teiksim, kroplīgākajām izpausmēm – tajos audzinām vienu paaudzi pēc otras…
– Vai jūs nebaidījāties par savu aktrisi, kura spēlē Anastasiju? Vai viņai filma nebija par smagu?
– Emma Skirmante ir ļoti emocionāli stabila jauna personība. Uzņemšanas laikā daudz runājām, tomēr viņai nestāstīju nianses par bērnu traumām, viņu piedzīvoto, tas likās nevajadzīgs. Emma pati nāk no ļoti brīnišķīgas, mīlošas ģimenes, viņa labi mācās skolā un mūzikas skolā, ir ļoti motivēta, talantīga jauna meitene. Droši vien tas būtu jājautā viņai pašai, bet neatceros nevienu mirkli, kad liktos, ka viņai kaut kas būtu grūti izdarāms vai būtu pārāk smagi, vai arī, ka viņa būtu īpaši jāgatavo. Emma bija tik stabila, epizodē, kad viņai vajadzēja kliegt uz direktori un lamāties, man nācās meiteni īpaši sadusmot, nemaz nebija viegli viņu novest līdz tādam stāvoklim, lai “no dziļākajām iekšām” sadusmotos arī viņa pati. Mēs bijām ciešā kontaktā arī ar Emmas vecākiem. Jā, viņa mēdza turēties un brīžam neteikt, kā jūtas, bet visu laiku mēģinājām mērīt viņas emocionālo temperatūru, Emma tomēr vēl ir bērns, un arī ilgās filmēšanas stundas bija ļoti nogurdinošas.
– Viņa tiešām liekas ļoti talantīga jauna aktrise, tomēr ar kādu, šķiet, burvestību, panācāt to, ka Emma pēkšņi izskatījās tik pieaugusi brīdī, kad mazā māsa aizbrauc uz Ameriku? Viņa pārvērtās.
– Patiesībā jāsaka, ka laikam gan palīdzēja debesis. Pavasarī palika daži nenofilmēti kadri, un šis pēdējais kadrs bija viens no tiem. Sākumā ļoti pārdzīvoju, cik ļoti sešu mēnešu laikā Emma izmainījusies, bet filmai tas nāca par labu. Tas vienkārši notika, viņa bija piedzīvojusi pieaugšanu, izmainījusies.
– Kāds bija filmas sagatavošanās periods?
– Pati ideja radās pirms kādiem trīs gadiem, tad sākām to attīstīt. Pirmo gadu braucām uz bērnunamiem, kur vien varējām iedomāties. Kopā ar operatoru Aleksandru Grebņevu veidojām kino meistarklases, un bērniem tas bija jauks piedzīvojums, taisījām kopā mazas filmiņas, ļoti daudz runājāmies. Tas bija mūsu galvenais darbs – vērot, iedraudzēties, parunāties. Lielākoties šiem bērniem trūkst uzticības personu, viņi ļoti labprāt sarunājas un stāsta, ir atklāti. Šādi intensīvi pētījām aptuveni pusotru gadu, vienlaikus rakstīju scenāriju. Tad pienāca filmēšana, kas sakrita ar pandēmijas laiku. Par laimi, mums ļāva strādāt, protams, katru dienu taisījām testus.
– Kā filmai izdevās piesaistīt Itālijas pārstāvjus? Vai viņus uzrunāja stāsts?
– Mūsu producents Matīss Kaža jau agrāk bija sadarbojies ar šo itāļu filmu studiju, strādājot pie savas filmas “Kurp vedīs ceļš”. Notika gluži vai organisks sadarbības turpinājums, jā, viņiem patika stāsts, un tā tas attīstījās.
– Jūsu varone Anastasija nāk no krievu ģimenes, bet runā brīnišķīgā latviešu valodā. Filmas uzņemšanas laikā droši vien nevarēja iedomāties, cik būtiska kļūs šī nianse.
– Laikam neiedomājos gan. Nezinu, kur manā scenārijā radās krieviskie vārdi, grūti teikt, kāpēc manu varoni sauc Anastasija. Laikam gan varoņu vārdus izvēlējos intuitīvi. Iespējams, ciemojoties bērnunamos, tiešām daudz satiku šādus bērnus. Piemēram, atceros Artjomu, kurš runāja ļoti labā latviešu valodā. Kara laiks gan ieviesa korekcijas mūzikas izvēlē, kuru gala variantā mainījām. Iesākumā bija iecerēta kādas krievu supergrupas mūzika, to tiešām bērni bērnunamos telefonos klausījās, dejoja, priecājās. Toreiz noskaidroju, kas tā par grupu, un producentam teicu, ka filmai tas gabals noteikti vajadzīgs, tas būtu tik autentiski. Producents grupu atrada un pat vienojās viņu mūziku izmantot filmā, bet pēc 24. februāra sapratām, ka tas nebūs iespējams. Mēs gan vēl mēģinājām uztaustīt grupas dalībnieku viedokli par karu, tomēr sapratām, ka izmantot Krievijā radītu mūziku nav iespējams, ka ar to nevaram sadarboties. Tagad filmā skan latviešu “Prusax”.
– Nupat (18. oktobrī) bija filmas pasaules pirmizrāde Varšavas kinofestivālā, tagad Latvijas pirmizrāde. Vai jums ir arī plāni kādai jaunai filmai?
– Pirmizrādes priekšvakarā emocionālais fons ir milzīgs, grūti domāt par ko citu, bet, jā, kopā ar producentu Matīsu Kažu attīstām nākamās filmas projektu. Vēlos izveidot filmu par neauglības tēmu – par četrdesmitgadnieku pāri, kuriem ir viss: laba karjera, abi smuki, veseli, labi pelna, bet netiek pie bērniņa. Šai idejai atnākot, runājos ar draugiem un sapratu, cik šis ir aktuāls jautājums, bet par to skaļi nerunājam. Tā atkal būs diezgan smaga tēma, laikam jau tieši tās smagās ir manējās.
