Šķērslis tumsā. Kas un kā jādara man? 5
Policijas ziņa: 11.02.2016. plkst. 20.10. Autoceļš Kuldīga–Aizpute (virzienā uz Aizputi, 16. km). 1984. g. dz. vīrietis ar auto “Mazda Premacy” ietriecās ceļa malā novietota stāvoša kravas auto “Volvo” aizmugurējā daļā, no kā cieta “Mazda” pasažiere – 1945. g. dz. sieviete, kura nogādāta slimnīcā, bet “Mazda” vadītājs notikuma vietā gāja bojā.
Vēlāk ziņu papildināja vēsts, ka slimnīcā mirusi arī sieviete. Auto vadījis viņas dēls. Un piedevām – tajā atrasts dokuments, kas liecina, ka 9. februārī miris viņas vīrs, neveiksmīgā braucēja tēvs. Tādas tās likteņa rotaļas…
Šīs ģimenes vairs nav. Mūsu uzdevums – iespēju robežās līdzīgas kļūdas nepieļaut. Un tādēļ atkārtojam dažas vecas patiesības.
Ziema bez sniega satiksmei tikai šķiet drošāka. Neslīd. Liekas – var braukt ātrāk. Dienā varbūt. Bet vakari ir gari, naktis ir melnākas, nav baltā fona, kas ļautu šķērsli agrāk pamanīt. Daudz bīstamāks šādos apstākļos ir Latvijā tik izplatītais paradums ilgstoši braukt ar tuvajām gaismām. Daudz bīstamāka ir uzmanības novēršana no ceļa nomales vērošanas. Un satiksmes pamatlikuma – drošs ir tas ātrums, no kura līdz pamanītam šķērslim spēj apstāties, – neievērošana var būt liktenīga. Uz slapja asfalta 90 km/h ar tuvajām gaismām var izrādīties par daudz.
Labi. Centīsimies. Bet galvenais šādu negadījumu vaininieks, protams, ir “tas maita”, kas savus ratus tur ceļmalā atstājis. Viņš ir pārkāpis CSN 132. punktu, kas skan: “Ilgstoša stāvēšana (atpūta, nakšņošana u. tml.) ārpus apdzīvotām vietām atļauta tikai stāvlaukumos vai ārpus ceļa robežām. Ilgstoši atstāt transportlīdzekli uz ceļa ir aizliegts.” Šādi var stāvēt – ja mums nezināmi apstākļi spiež – minūti, desmit, varbūt stundu (likums neatšifrē, ko nozīmē “ilgstoša”), bet nedrīkst auto, piekabi, konteineru šādi atstāt bez uzraudzības, bez apgaismojuma (kaut vai sakurta ugunskura, ja nav ne elektrības, ne avārijas trīsstūra) melnā februāra tumsā.
Šis atstāja. Tā gadās. Ko varam mēs paši (ja neskaita jau minēto ātruma samazināšanu un uzmanības divkāršošanu)? Kas mums jādara? Vispirms no likuma viedokļa. Ceļu satiksmes likumā teikts: (6. pants. Ceļa pārvaldītāja pienākumi). Ceļa pārvaldītājam ir pienākums: (..) 3) nodrošināt, lai nekavējoties tiktu novērsti šķēršļi, kas traucē satiksmi un apdraud tās drošību, bet, ja tas nav iespējams, nodrošināt bīstamo vietu aprīkošanu ar atbilstošiem satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem līdz šo šķēršļu likvidēšanai.
Utopija. Pārvaldītājam (“Latvijas valsts ceļi”) nav tādu resursu, lai 20 000 km ceļu regulāri apsekotu un šādus traucēkļus novērstu. Pašvaldībām, kuru pārvaldībā ir vēl divreiz vairāk kilometru, – ne tik. Ceļu policija līdzīgām situācijām parasti, kā saka, brauc ar līkumu (starp citu, šī notikuma interneta komentāros tiek teikts, ka CP ekipāža jau dienā pamestajai piekabei esot garām braukusi). Tātad nav mums neviena, kas spētu paveikt tā paša satiksmes likuma noteikto: (43.3 pants. Transportlīdzekļa piespiedu pārvietošana). Transportlīdzekli var pārvietot piespiedu kārtā, novietojot to speciālā stāvvietā, ja: (..) 6) transportlīdzeklis novietots stāvēšanai pilnīgi vai daļēji uz brauktuves ārpus apdzīvotām vietām diennakts tumšajā laikā vai nepietiekamas redzamības apstākļos un tam nav iedegtas noteiktās ārējās apgaismes ierīces.
Nu ko. Centīsimies iztikt paši. Jau pierasts, ka “slīcēju glābšana ir pašu slīcēju pienākums”. Bet kā? Kā varu izdarīt to, kas pat (tā miglaini) ierakstīts satiksmes noteikumos – transportlīdzekļa vadītājam ir šādi pienākumi: (..) 38.4. darīt visu iespējamo, lai netiktu apdraudēti citi ceļu satiksmes dalībnieki…
Ko nozīmē “visu iespējamo”? Vai man, ja esmu pamestam melnam šķērslim laimīgi garām trāpījis, ir pienākums apstāties, iet atpakaļ ar lukturi, vicināt to, kamēr piekabes saimnieks parādīsies vai ceļa apsaimniekotājs nāks viņa mantību novākt? Vai man te uguns jākur? Vai sava vienīgā un diezgan dārgā avārijas apstāšanās zīme līdzpilsoņu glābšanai jāziedo? Vai sava atstarojošā veste svešai tačkai jāuzmauc? Kurš no jums ir kaut ko līdzīgu darījis? Atzīstu – es neesmu. Braucam prom un aizmirstam. Slīcēju glābšana ir… Ja nu vienīgi piezvanām uz kādu “LVC” SIC (tālr. 80005555).
Bet moderns pašapkalpošanās un solidaritātes līdzeklis mums jau sen ir. Tā ir mobilā lietotne WAZE, bez maksas ielādējama jebkurā kaut cik mūsdienīgā tālrunī. Un lietojama! Ne jau tikai paģirainai izbēgšanai no policijas patruļas. Te šķērsli uz ceļa var ar dažiem klikšķiem iezīmēt un visiem līdzpilsoņiem šo ziņu nodot. Ekrānā mirgojošu (iegādājieties telefona turētāju!) un pat skaļi runājošu. Jo vairāk būs šīs programmas lietotāju, jo pilnīgāka būs mūsu visu kopīgā datubāze. Un lielākas izredzes no melnās nāves izglābties.
P. S. Vēl viena policijas ziņa – par svētdienas vakara notikumiem (šitādus WAZE neglābs!). 14.02.2016. plkst. 21.50. Inčukalna novads, ceļš A2 pie pagrieziena uz Inčukalnu. 1977. g. dz. vīrietis, vadot auto “Mazda”, iebrauca kokā. Cieta pasažieri – 2000. g. dz. puisis, 2010. g., 2002. g. un 2001. g. dz. meitenes.
