Šķēršļa hipnoze, baiļu krampis un… “zem stūres” 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziemas treniņu trases starp atkušņiem tomēr mēdz būt arī atvērtas (gluži laba mērena sala prognoze ir šīs nedēļas nogalei), un par spīti grūtiem laikiem ļaudis brauc pamācīties. Sevišķi priecē, ka te redz arī dāmas. Viņas ir atvērtākas atziņai “pie stūres neesmu perfekta”. Viņas patiešām grib padomu un to no visas sirds uzklausa.
“Brīvkalnu” trasē, par kuru nesen rakstījām, piedāvā instruktoru pakalpojumus. Diviem no tiem – Jānim Štrausam un Ivaram Grošum – jautāju: kādas tad, viņuprāt, ir raksturīgākās daiļā dzimuma kļūdas, kādas ir iespējas tās vienā īsā nodarbībā labot? Teiktais bija līdzīgs, tādēļ ar abu skolotāju atļauju to apvienoju vienā kopīgā atbildē.
Daba apdāvina dažādi
Ar prieku jāsaka, ka lielākā daļa dāmu brauc labi. Pietiek ar nelielām korekcijām, ar dažiem vingrinājumiem, kurus nevar veikt uz ielas, bet var speciāli iekārtotā trasē, un jau – pavisam labi. Ja daba devusi koordināciju, kuru papildina perifērā redze (sievietēm tā vispār labāka nekā vīriešiem), maiga un apvaldīta rīcība kritiskās situācijās (veči saspringst un rīkojas pārāk ar spēku), daudzas sievietes jau ir vai vismaz ar nelielu piepūli var kļūt par lieliskām braucējām.
Diemžēl mūsu praksē ir arī pretēji piemēri. Nedaudz, mazāk nekā optimistiskajā grupā, taču jāsaprot, ka tā nav objektīva statistika. Ļoti iespējams, ka tās, kuru problēmas smagākas, solim uz “ārstniecisko fizkultūru” vēl nav nobriedušas.
Baiļu krampis
Tas sākas, jau automobilim kustoties pavisam lēni un paklausīgi. Saspringts stāvoklis sēdeklī, rokas sažņaugušas stūres ratu. Skatienā un valodā briesmu gaidas. Nervu kamols. Loģiski, ka pareizu reakciju brīdī, kad kaut kas notiek, grūti gaidīt. Auto mazliet paslīd, tikai mazliet, pietiktu ar vieglu korekciju – bet rokas ieķērušās stūrē un nekust. Vai spēj tikai kaut ko ļoti lēnu un ar nožēlojami mazu amplitūdu. Rezultāts – dibens uz priekšu. Pirmā kļūda…
Priekšā šķērslis. Šoreiz mākslīgs un nekaitīgs. Skatiens pielīp tam, labā kāja gandrīz nolauž bremzes pedāli, un auto šļūcošiem riteņiem “avarē”. Otrā kļūda. Vajadzēja saprast, ka apstāties nebūs iespējams, atlaist bremzi un stūrēt šķērslim garām. Tur arī skatīties. Neblenz uz stabu, tas hipnotizē! Skaties, kur gribi aizbraukt, tad tur arī trāpīsi.
Viegli pateikt. Grūti iemācīties. Šāda kaite prasa ilgstošu un atkārtotu terapiju. Vienreiz, otrreiz, simto reizi – un izdodas slīdi savaldīt. Smaids un veselīgs atslābums. Gandarījums. Skaties – gluži cits cilvēks pie stūres…
“Zem stūres”
Trešā kļūda sniega un ledus ceļos piemīt gandrīz visām sievietēm. Dabas apdāvinātajām arī. Večiem arī. Vainīga ir priekšējās piedziņas auto tendence “stumt priekšu ārā”. Gudri sakot, nepietiekama pagriežamība. Kā rīkoties stūrētājam, ja gadījies līkumā iebraukt par ātru un jūtat, ka krūmi skrien virsū? Instinkti bļauj – griez stūri vēl vairāk! Aplami. Stūrējošo riteņu saķeres resursi ir izsmelti, šāda rīcība nedos neko. Cits instinkts kliedz – briesmas, bremzē! Vēlreiz aplami. Bremzēšana izjauks visu četru riteņu saķeri ar ceļu, un grāvis klāt kā likts.
Pareizā rīcība – maiga un aukstasinīga. Stūrīti drusciņ atpakaļ, līdz tās normālas reakcijas atjaunojas, gāzīti arī mazliet nost – priekšējās piedziņas automobiļa stūrējošajiem riteņiem kļūs vieglāk. Un pa grāvja kantīti esam laimīgi nolaipojuši…
Tādas tās trīs kļūdas. Labojamas, ja nav slinkums padomu uzklausīt un pavingrot.
Var arī savā vai darbavietas pagalmā
Un nav jau tā, ka auto “fizkultūrai” noteikti vajadzīgas speciālas trases, kuru nomu par gluži lētu laikam tomēr nevar saukt. Turklāt tās gan klātienē, gan tīmekļa reklāmās mūsu daiļās dāmas var atbaidīt ar pārlieku sportiskumu un žilbinošiem čaļu driftiem.
Līdzeni nosnidzis (labāk nekā apledojis, jo tāds būs pārāk slidens un “lēns”) laukums var dot gan aizraujošu baudu, gan milzu labumu jūsu personīgā drošā ātruma meklēšanā un paaugstināšanā. Vingrinājumu veidi – visdažādākie. Iesākumam pietiks ar diviem pavisam vienkāršiem. Un to kombinācijām, ja vēlaties. Pirmkārt – ieskrējiens un bremzēšana. Lai noskaidrotu savas iespējas apstāties. Lai vēlāk uz ielas nepiemestos arī jau pieminētie baiļu krampji bremzējošajā kājā. Bloķējiet (cik nu to ļauj ABS) riteņus, izjūtiet slīdošās un sākumā tik nepatīkamās novirzes no trajektorijas, tad atlaidiet bremzi un atgūstiet iespēju pilnvērtīgi stūrēt. Atkārtojiet to vēl un vēl, iespējami ātrāk, tuvāk vai – vēl labāk – pāri ikdienā lietojamiem ātrumiem (ja vien to, protams, atļauj laukuma izmēri, atcerieties, ka izpriecu sabojāt var ne tikai stabs vai koks, bet arī sniegā nepamanīta laukuma apmale, vai kāds garāmgājējs, kuram jūsu izdarības būs likušās pārāk delverīgas).
Otrs pamatvingrinājums (ja jau reiz gatavojamies būt līkumu karaļi) ir aplis. Diametrs atkal atbilst laukuma izmēriem, turklāt atstājot krietnu vietu brīvam “izskrējienam”, un ir nemainīgs. Ātrums – pakāpeniski pieaugošs. Līdz brīdim, kad parādās bezslīdes limita simptomi. Varat sākt slīdes labošanu. Ja mākat. Tā jau ir vidusskola. Un mūsu nākamo nodarbību temats.
Pirmajai reizei būtu pilnīgi pietiekami, ja jūs atrastu robežu, līdz kurai auto kustība ir droša, prognozējama. Konstatētu, ka tāda tā būs vienmēr, ja ātrums nav pārāk liels. Šāds panākums gan nešķitīs pārlieku lepns sportiski noskaņotiem braucējiem, tomēr tas ir pirmais un absolūti nepieciešamais. Jo ar tīšām sānslīdēm ikdienā nebrauc gandrīz neviens. Vismaz nevajadzētu, pat ja šo spēlīti jau tīri labi protam. Nevajag provocēt un baidīt citus, vājākus. Hokejs masu slidotavā nav gluži civilizēta izprieca. Speciālā laukumā – cita lieta.
