“Šķērsielas” štābiņš – nams, kurā mitis vienīgais cilvēks Padomju savienībā, kam Staļins piešķīra tikpat milzīgu varu, kāda ir pašam 42
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu kultūras kanona lepnuma – dokumentālās filmas “Šķērsiela” (1988) un tās turpinājumu – “Jaunie laiki Šķērsielā” un “Kapitālisms Šķērsielā” scenārija autors ir Tālivaldis Margēvičs.
Šoreiz Šķērsielā esam klātienē, pie 13. nama, kurā dzīvojis pats scenārija autors un kas raisa dalītas izjūtas: gaišās, ka tajā atradies “Šķērsielas” uzņemšanas komandas štābiņš, tumšās, ka agrāk te mitis čekists Eduards Bērziņš, Dzeržinska uzticamības persona, vienīgais cilvēks Padomju Savienībā, kam Staļins piešķīra tikpat neierobežotu varu, kāda ir pašam. Varas spēlītēs salauzts, dzelzs boļševiks kļuva par slepkavu, kuru 1938. gadā nošāva pati čeka…
Uz dārznieka Kreslera zemes
Imantā (vēsturiski Iļģuciemā) pie krustojuma, kur satiekas Mazā Bolderājas iela ar Šķērsielu, aiz stiepļu sieta žoga atrodas baltu ķieģeļu apmūrēta dzīvojamā ēka. Izskata, arhitektūras stila ziņā tā ne ar ko neatšķiras no citām, toties tās vēsture ir īpaši interesanta. Māja redzama arī dokumentālo filmu triloģijā par Šķērsielu.
Tālivaldis Margēvičs stāsta: “Šo ēku ar zemes īpašumu Eduarda Bērziņa tēvs Pēteris iegādājās no slavenā Rīgas dārznieka Vilhelma Kreslera, ļoti turīga cilvēka, kuram piederēja daudzi zemes gabali. Netālu no Dzegužkalna līdz pat Trešajai atmodai vēl bija saglabājusies dārzniecība, kuru dēvēja par “Kreslera dārzu”, viņa uzvārdā nosaukta līdzās esošā iela, bet viņa dārza vietā nu ir pamests lauks…
Taču joprojām turpat varam skatīt viņa itāļu renesanses stila formās celto savrupmāju. Viena no Kreslera skujeņu audzētavām atradusies arī Šķērsielas tuvumā, kur bijusi tiem piemērota, vērtīga augsne. Senākos laikos te bijusi arī ozolu aleja, kas augusi gar ceļu uz Šulcmuižu. Precīzu tās atrašanās vietu dabā grūti noteikt, taču esmu izkopējis zviedru laika karti, kurā muiža ir iezīmēta.”
Sīkāk par šo vietu, kur pavadīta mūža lielākā daļa, un scenārista dzīves gaitām varēsim uzzināt viņa nākamajā grāmatā “Manas dzīves “melnā montāža””, kas vēl top.
No kino štāba –ielas vērojumos
Nams ar 13. numuru bijis īpaši nozīmīgs filmu triloģijas “Šķērsiela” uzņemšanā. Tas filmas komandai kalpojis kā štābiņš, kurā glabājusies tehnika, pārtītas filmas, sagatavots viss nepieciešamais, lai varētu iet uz ielas uzsākt kinovērojumus.
“Šajā mājā pārlaidām naktis, te cēlāmies un gūlāmies, pārspriedām un plānojām. Pie mums strādāja divi gaismas meistari, sagatavojot tehniku, viņi vecajā šķūnīti, kas bija vēl saglabājies no Eduarda Bērziņa laikiem, atrada ievārījumu burkas… No ievārījumiem iztecināja kandžu. Miesai jau vajadzēja ko stiprāku, jo nereti nācās vērot ielas sadzīvi aukstā laikā no agra rīta līdz vēlai naktij. Filmā nekas nav inscenēts, izņemot intervijas,” teic Tālivaldis Margēvičs.
Dzīvē jau viss nav tikai balts un melns, ir arī pārejas krāsu toņi. Tālivaldis atklāj, ka viņš uzaudzis pie patēva, kurš cienījis sīvo, tāpēc viņa bērnība bijusi sarežģīta, nereti pat bēdzis no mājām…
Jautāts, kā radusies interese par literatūru, rakstīšanu, Tālivaldis atklāj, ka Šķērsielā dzīvojis arī rakstnieks Jānis Veselis, kam piederējusi izvēlē plaša bibliotēka, un, draudzējoties ar viņa dēlu Jāni, ticis pie daudzām vērtīgām grāmatām, kuras padomju laikā aizliedza. “Lasīt pratu jau kopš trīs gadu vecuma! Astoņu deviņu gadu vecumā biju izlasījis Gija de Mopasāna Kopotos rakstus.”
Tālivaldis rāda senu fotogrāfiju, kurā redzama 13. māja, tā celta no plankām, pēcāk apšūta ar baltiem ķieģeļiem. Viņš uzrakstījis grāmatu par bijušo šīs mājas īpašnieku – Eduardu Bērziņu, kurš sākotnēji gribējis būt celtnieks, pēcāk bijis gleznotājs, Vilhelma Purvīša audzēknis Rīgas mākslas skolā.
Varu maiņās mainījies arī viņa vērtējums – vispirms bijis varonis – Lokarta sazvērestības atmaskotājs un Ļeņina valdības glābējs, vēlāk kļuvis par Kolimas “caru”. Trīsdesmitajos gados Kolima bija lielākais zelta ieguves rajons Krievijā. Zeltu, alvu un urānu tur ieguva Bērziņa izveidotās koncentrācijas nometņu sistēmas “Sevvostlag” cietumnieki. Desmitiem tūkstošu ieslodzīto likteni noteica vienpersonīgi Eduards Bērziņš.
Zinot, ka mājā dzīvojis šāds Bērziņš, vai nerādās viņa slepkavnieciskais gars, nemoka slikta aura? “Lai pārvarētu slikto auru, pašam jābūt labākai, spēcīgākai aurai. Esmu kristīts, māņiem neticu. Starp citu – kāda sakritība, mazotnē mana gultiņa atradās tajā pašā istabā un pat vietā, kur bija gulējis Eduards…”
Margēviča jaunais nams
Uz tā paša gruntsgabala, kurā 13. nams, Tālivaldis Margēvičs 2006. gadā uzbūvēja savu pusotra stāva dzīvojamo māju ar terasi. Lai gan ēka esot celta pēc poļu projekta, tomēr ar vairāku pakāpju slīpajiem jumtiem tajā var saskatīt latviešiem tik raksturīgā rijas stila iezīmes. Pie mājas ieejas – nelieli dzirnakmeņi, esot atrasti šajā apkaimē, iespējams, ka tie ir no bijušās Šulcmuižas.
Lejas stāvā – gaiša, liela viesistaba ar kamīnu, telpu no visām pusēm izgaismo plaši logi, pa kuriem paveras skats uz dārzu. “Logi, kas ir līdz grīdas līmenim, ir atverami, tādējādi var telpu transformēt – paplašināt uz terases pusi. Ierasti pie mums vai ik gadu notika saieti, kad ieradās tuvinieki, draugi, paziņas. Tad arī atvērām logus, izbīdījām galdus… Lieliska izjūta – daba ienāk telpā!”
Tā kā ģimene ir kupla, tad augšstāvā uzbūvētas vairākas guļamistabas, vannasistabas, lejasstāvā – dušas telpa. Māja apkurināma ar dīzeļdegvielu, apsildāmās grīdas sniedz ērtības un rada tīkamu omulību.
